- Kas tas tāds raganis? jautāja puskailais Piecpadesmit. Ei? Civril?
- Algots burvis, teica puselfs. Rāda trikus par sauju sudraba grašu. Es taču teicu dabas kļūda. Apvainojums dievu un cilvēku likumiem. Tādi jāmet tik sārtā.
- Mums nepatīk burvji, Taviks nošņirkstināja zobus, nenovērsdams samiegtās acis no Geralta. Man kaut kā šķiet, Civril, ka mums šajā ūķī būs vairāk darba, nekā bijām domājuši. Te viņu ir vairāk nekā viens, un skaidrs, ka viņi turas kopā.
- Tāds ar tādu kopā metas, ļauni pasmīnēja jauktenis.
- Kā tādus vēl zeme tur? Kas jūs, tādus ērmus, sadzemdējis?
- Esi tik laipns un izrādi vairāk cieņas, rāmi atteica Geralts. Tava māte, kā redzu, būs krietni bieži viena klīdusi pa mežu, lai tev būtu iemesls padomāt par savu izcelšanos.
- Var jau būt, puselfs atbildēja, nebeigdams smīnēt.
- Taču es vismaz pazinu savu māti. Tu, būdams raganis, par sevi gan to nevari teikt.
Geralts tikko manāmi nobālēja un sakoda zobus. Nohorns, to pamanījis, skaļi iesmējās.
- Nu, brāl, tādu apvainojumu tu nevari laist gar ausīm. Tas, kas tev aiz pleciem, izskatās pēc zobena. Nu tad kā? Iziesiet kopā ar Civrilu pagalmā? Vakars ir tik garlaicīgs.
Raganis nereaģēja.
- Zaķapakaļa, nosprauslājās Taviks.
- Ko viņš tur teica par Civrila māti? nesteidzīgi turpināja Nohorns, atbalstījis zodu sakrustotajos pirkstos.
- Kaut ko šausmīgi apvainojošu, cik sapratu. Ka bijusi palaistuve vai kaut kā tā. Ei, Piecpadesmit, vai mums jāklausās, kā kaut kāds paklīdenis apvaino mūsu biedra māti? Māte, ka tavu māti, ir svētums.
Piecpadesmit labprāt cēlās kājās, atāķēja zobenu un nosvieda to uz galda. Izrieza krūtis, sakārtoja sudraba dzelkšņiem rotātos aizsargus uz apakšdelmiem, nospļāvās un paspēra soli uz priekšu.
- Ja tev vēl ir kādas šaubas, teica Nohorns, tas nozīmē, ka Piecpadesmit tevi izaicina uz dūru cīņu. Es taču teicu, ka tevi no šejienes iznesīs. Atbrīvojiet vietu.
Piecpadesmit, pacēlis dūres, tuvojās. Geralts nolaida plaukstu, uz zobena roktura.
- Liec vērā, viņš teica. Vēl viens solis, un tu meklēsi savu roku uz grīdas.
Nohorns un Taviks, satvēruši zobenus, pietrūkās kājās. Klusējoši dvīņi vienādām kustībām izvilka savējos. Piecpadesmit atkāpās.
- Kas te, pie velna, notiek? Ne mirkli nevar jūs vienus atstāt?
Geralts nesteidzīgi un lēni pagriezās un sastapās ar jūraszaļu acu skatienu.
Viņa bija gandrīz tikpat gara, cik Geralts.
Nelīdzeni apgrieztie mati sniedzās nedaudz pāri ausīm. Viņa stāvēja, ar vienu roku atbalstījusies durvīs, ģērbusies piegulošā, ar izrotātu jostu apjoztā samta vamzī. Viņas svārki bija nevienādi asimetriski kreisajā pusē tie sniedzās līdz potītei, bet labajā virs augsta aļņādas zābaka stulma atsedza vingru gurnu. Pie kreisā sāna viņai bija
zobens, pie labā duncis, kura aizsargs bija rotāts ar lielu rubīnu.
- Ko klusējat kā mēli norijuši?
- Tas ir raganis, noburkšķēja Nohorns.
- Nu, un kas?
- Viņš grib ar tevi runāt.
- Nu un?
- Viņš ir burvis! nodūca Piecpadesmit.
- Mums nepatīk burvji, noņurdēja Taviks.
- Rāmāk, puiši, teica meitene. Viņš grib ar mani parunāties, tas nav nekāds noziegums. Izklaidējieties vien tālāk. Un bez izlēcieniem. Rīt ir tirgus diena. Jūs taču laikam negribēsiet, ka jūsu jociņi sabojātu gadatirgu tik svarīgu notikumu šīs jaukās pilsētiņas dzīvē?
Klusumā, kurš iestājās, atskanēja klusa, nejauka ķiķināšana. Smējās Civrils, joprojām bezrūpīgi izzvēlies uz sola.
- Nu gan, Renfri, jauktenis izstostīja. Svarīgs… notikums!
- Aizveries, Civril. Tūdaļ pat.
Civrils aprāvās. Tūdaļ pat. Geralts par to nebrīnījās. Renfri balsī ieskanējās kaut kas ļoti savāds. Kaut kas līdzīgs sarkanai ugunsgrēka atblāzmai zobenu asmeņos, kaut kas līdzīgs nokaujamo gaudošanai, zirgu krācieniem un asins dvakai. Laikam arī citiem bija tādas pašas sajūtas, jo bālums iezagās pat iedegušajā Tavika sejā.
- Nu, baltmati, klusumu pārtrauca Renfri. Iesim uz lielāko zāli, pievienosimies pilsētas vecākajam, ar kuru kopā tu šeit ieradies. Viņš laikam arī grib parunāties ar mani.
Kaldemeins, kurš gaidīja pie letes, viņus redzot, pārtrauca kluso sarunu ar krodzinieku, izslējās un sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Klausieties, kundze, viņš stingrā balsī teica, netērējot laiku liekām laipnībām. Es no šā Rīvijas ragana uzzināju, kas jūs atvedis uz Blavikenu. Laikam jums ir zobs uz mūsu burvi.
-Jā, varbūt. Un kas tad ir? klusi un tikpat nepiekāpīgi jautāja Renfri.
- Tas, ka šādām lietām ir domātas pilsētas vai pils tiesas. Kurš apvainojumu pie mums Zalkšujūrā grib atriebt ar zobenu, tiek uzskatīts par parastu slepkavnieku. Un tātad vai nu agri no rīta lasieties ar visu savu melno kompāniju prom no Blavikenas, vai arī iemetīšu jūs pagrabā, pre… Kā to sauc, Geralt?
- Preventīvi.
- Tieši tā. Sapratāt, jaunkundz?
Renfri pasniedzās pēc maisiņa, kas bija piestiprināts pie jostas, un izvilka no tā vairākkārt salocītu pergamentu.
- Izlasiet, pilsētas vecākais, ja protat lasīt. Un vairāk man nesakiet “jaunkundz”.
Kaldemeins paņēma pergamentu, ilgi lasīja, pēc tam, ne vārdu neteicis, pasniedza to Geraltam.
- “Maniem komesiem, vasaļiem un brīvajiem pavalstniekiem”, balsī lasīja raganis. “Visiem un ikvienam izziņoju, ka Renfri, Kreidenas kņaziene, atrodas mūsu dienestā un ir mums mīļa, un tad lai mūsu dusmas nāk pār tā galvu, kurš tai izrādījis preteklību. Audoens, karalis…” To gan raksta “pretestību”. Taču zīmogs izskatās īsts.
- Tādēļ, ka tas ir īsts, teica Renfri, izraudama pergamentu viņam no rokām. To izdeva Audoens, jūsu visžēlīgais valdnieks. Tādēļ neiesaku viņam izrādīt pretestību. Neatkarīgi no tā, kā to raksta, sekas jums var būt bēdīgas. Un jūs, cienītais ciema vecākais, mani nemetīsiet pagrabā. Nedz arī sauksiet par “jaunkundzi”. Nevienu likumu neesmu pārkāpusi. Vismaz šobrīd ne.
- Ja pārkāpsi kaut par mata tiesu, šķita, ka Kaldemeins tikko valdās, lai nenospļautos, iesēdināšu tevi tuptūzl ar visu tavu pergamentu. Zvēru pie visiem dieviem, jaunkundz. Ejam, Geralt…
- Ar tevi, ragani, Renfri pieskārās Geralta rokai,
- man vēl ir kas runājams.
- Nenokavē vakariņu laiku, pār plecu izmeta ciema vecākais, citādi Libuše būs nikna.
- Nenokavēšu.
Geralts atspiedās pret leti. Virpinādams kaklā iekarināto medaljonu ar vilka purnu, viņš lūkojās meitenes jūraszaļajās acīs.
- Esmu par tevi dzirdējusi, viņa teica. Tu esi Rīvijas Geralts, baltmatainais raganis. Vai Stregobors ir tavs draugs?
-Nē.
- Tas visu padara vienkāršāku.
- Es tā neteiktu. Man nav nodoma uz to visu mierīgi noskatīties no malas.
Renfri acis samiedzās.
- Stregobors rīt mirs, viņa klusi teica, atglaužot no pieres nelīdzeni nogrieztos matus. Mazāks ļaunums būtu, ja mirtu tikai viņš viens.
-Ja mirs Stregobors, pirms tam mirs vēl daži. Neredzu citu iespēju.
- “Daži”, ragani, ir pieticīgi teikts.
- Lai mani nobiedētu, vajag ko vairāk par vārdiem, Čakste.
- Nesauc mani par Čaksti. Man tas nepatīk. Lieta tāda, ka es redzu citas iespējas. Par to būtu vērts aprunāties, bet ko lai dara Libuše gaida. Tā Libuše ir vismaz smuka?