Выбрать главу

-    Tas ir viss, ko tu man gribēji teikt?

-    Nē. Bet tagad ej. Libuše gaida.

Viņa jumtistabiņā kāds bija. Geralts to zināja, pirms vēl bija pienācis pie durvīm, viņš to zināja pēc tikko sajū­tamās medaljona ievibrēšanās. Viņš nopūta eļļas lampu, ar kuru bija apgaismojis kāpnes. Izņēma no maksts dunci, aizsprauda aizmugurē aiz jostas. Nospieda rokturi. Telpā bija tumšs. Taču ne raganim.

Viņš pārkāpa pāri slieksnim uzsvērti nesteidzīgi, itin kā pusaizmidzis un lēnām aizvēra durvis. Nākamajā mir­klī ar spēcīgu atspērienu līdaciņā metās gultas virzienā un uzlēca virsū tur sēdošajam cilvēkam, piespieda to pie segas, ar kreiso apakšdelmu aizžņaudza kaklu, pasniedzās pēc dunča. Neizvilka. Kaut kas nebija tā.

-    Sākums nemaz nebija tik slikts, viņa aizžņaugtā balsī izdvesa, nekustīgi gulēdama apakšā. Biju ar to rēķi­nājusies, taču nedomāju, ka tik ātri nonāksim vienā gultā. Esi tik laipns un aizvāc savu roku no mana kakla.

-    Tā esi tu.

-     Tā esmu es. Klausies, ir divas iespējas. Pirmā: tu norāpsies no manis, un tad parunāsim. Otra: paliekam šajā pozīcijā, taču es gribētu novilkt vismaz zābakus.

Raganis izvēlējās pirmo iespēju. Meitene nopūtās, pie­cēlās, sakārtoja matus un svārkus.

-    Iededz sveci, viņa teica. Es neredzu tumsā tā kā tu, bet man jāredz, ar ko es runāju.

Viņa piegāja pie galda kalsna, lokana apsēdās, izstiepusi garos zābakos ieautās kājas. Viņai nebija neviena redzama ieroča.

-    Vai tev ir kas dzerams?

-Nē.

-   Tādā gadījumā labi, ka paņēmu līdzi, viņa iesmējās un uzlika uz galda ādas blašķi un divas ar ādu apvilktas krūzītes.

-    Ir gandrīz pusnakts, saltā tonī teica Geralts. Var­būt ķersimies pie lietas?

-    Tūdaļ. Ņem, dzer. Uz tavu veselību, Geralt!

-    Uz tavu, Čakste.

-   Pie velna, mani sauc Renfri, viņa pacēla galvu. Es tev atļauju neminēt manu titulu, taču beidz mani saukt par Čaksti!

-    Klusāk, pamodināsi visu māju. Vai es beidzot uzzi­nāšu, kāpēc tu ielīdi pa logu?

-    Kāds tu neattapīgs, ragani. Vēlos Blavikenu paglābt no asinspirts. Lai ar tevi parunātu, rāpos pa jumtiem kā tāda marta kaķe. Novērtē to.

-    Es novērtēju, teica Geralts. Tikai nezinu, ko tāda saruna var dot. Situācija ir skaidra. Stregobors tup savā burvja tornī. Lai pie viņa tiktu, tev vajadzētu sarīkot aplenkumu. Ja tu to izdarīsi, tev nepalīdzēs tavs dzelzs pergaments. Audoens tevi nesargās, jo tu atklāti pārkāpsi likumu. Pilsētas vecākais, sardze, visa Blavikena būs pret tevi.

-    Ja visa Blavikena būs pret mani, viņi to rūgti nožē­los. Renfri atieza sniegbaltos zobus plēsonīgā smaidā.

-    Vai tu kārtīgi apskatīji manus puišus? Es tev varu apz­vērēt, ka viņi savu amatu labi prot. Vai vari iedomāties, kas notiks, ja lieta nonāks līdz cīņai starp viņiem un tiem nevainīgajiem sardzes jēriņiem, kuri pie katra soļa klūp pār savām alebardēm?

-   Un tu, Renfri, iedomājies, ka es stāvēšu malā un mie­rīgi noskatīšos uz šo cīņu? Kā redzi, esmu apmeties pie pilsētas vecākā. Vajadzības gadījumā stāšos viņam līdzās.

-    Es nešaubos, Renfri kļuva nopietna, ka tu stāsies līdzās. Taču droši, ka tikai tu viens pats, jo pārējie noslēp­sies pagrabos. Pasaulē nav karotāja, kurš stātos pretī sep­tiņnieka zobeniem. To nespēs neviens cilvēks. Taču beig­sim, baltmati, viens otru baidīt. Es jau teicu: no slaktiņa un asinsizliešanas var izvairīties. Būtībā ir divi cilvēki, kas var to novērst.

-    Uzmanīgi klausos.

-    Viens no tiem, teica Renfri, ir pats Stregobors. Viņš labprātīgi iznāks no sava torņa, es viņu paņemšu sev līdzi kaut kur uz tuksnāju, bet Blavikena atkal iegrims svētlaimīgā apātijā un ātri vien aizmirsīs par šo lietu.

-   Stregobors varbūt arī izskatās pēc jukuša, taču ne jau līdz tādai pakāpei.

-    Kas zina, ragani, kas zina? Pastāv argumenti, kurus nevar noliegt, pastāv piedāvājumi, no kuriem nav iespē­jams atteikties. Pie tādiem pieder, piemēram, Trīdamas ultimāts. Es burvim izvirzīšu Tridamas ultimātu.

-    Un kāda ir šī ultimāta būtība?

-    Tas ir mans mazais, saldais noslēpums.

-    Lai jau būtu. Tomēr es šaubos par tā lietderību. Stregoboram, tikai pieminot tavu vārdu vien, zobs uz zoba neturas. Ultimātam, kurš liktu viņam labprātīgi mesties tavās daiļajās rociņās, nudien jābūt īpašam. Labāk pārie­sim pie otras personas, kura varētu novērst slaktiņu Blavikenā. Es mēģināšu uzminēt, kas tā tāda.

-    Nu, nu, redzēsim, cik vērīgs tu esi, baltmati.

-   Tā esi tu, Renfri. Tu pati. Tu parādīsi īsti dižciltīgu ko es te runāju? karalisku augstsirdību un atteiksies no atriebības. Uzminēju?

Renfri atmeta galvu un sāka pilnā balsī smieties, laikus aizsedzot muti ar plaukstu. Tad viņa kļuva nopietna un degošām acīm uzlūkoja ragani.

-    Geralt, viņa teica, es biju hercoga meita, taču tas bija Kreidenā. Man bija viss, ko vien kāroju, man pat lūgt neko nevajadzēja. Kalpi no acīm nolasīja visas manas iegri­bas. Man bija kleitiņas, zābaciņi, batista apakšbikses. Dārg­lietas un rotaslietas, palss zirdziņš, zelta zivtiņas baseinā. Lelles un leļļu māja, lielāka par šo istabu. Un tā bija līdz pat dienai, kurā tavs Stregobors un tā padauza Arideja lika medniekam paņemt mani līdzi uz mežu, nokaut un atnest viņai manu sirdi kopā ar aknām. Vai nav skaisti?

-    Nē, drīzāk pretīgi. Priecājos, ka toreiz tu tiki galā ar mednieku, Renfri.

-   Ne sūda netiku. Viņš apžēlojās un palaida mani vaļā. Bet pirms tam izvaroja, kucesdēls, un atņēma auskarus un zelta diadēmu.

Geralts, pirkstos virpinot medaljonu, palūkojās viņai acīs. Renfri nenovērsa skatienu.

-   Tāds bija hercoga meitas gals, viņa turpināja. Klei­tiņa sadriskājās, batists nenovēršami zaudēja baltumu. Pēc tam bija netīrumi, bads, smirdoņa, nūjas un spērieni. Un atdošanās pirmajam pretimnācējam par bļodiņu zupas vai jumtu virs galvas. Vai zini, kādi man bija mati? Kā zīds! Un sniedzās līdz puslielam. Kad dabūju utis, man tos nogrieza līdz pašai ādai ar aitu cērpjamajām dzirklēm. Tie vairs nekad īsti neatauga.

Uz mirkli apklususi, viņa atglauda no pieres nelīdzenās cirtas.

-    Man nācās zagt, lai nenosprāgtu badā, viņa turpi­nāja. Nogalināju, lai nenogalinātu mani. Sēdēju pēc urīna smirdošos tuptūžos, nezinādama, vai mani rīt pakārs vai tikai nopērs un padzīs. Un visu šo laiku mana pamāte un tavs burvis mina man uz pēdām, uzsūtīja slepkavas, mēģi­nāja noindēt. Uzsūtīja lāstus. Un es lai izrādu augstsirdību?

Karalisku žēlastību? Es viņam karaliski noraušu galvu un pirms tam varbūt abas kājas, tad jau redzēs.

-    Arideja un Stregobors mēģināja tevi noindēt?

-     Protams. Ar vilkogas izvilkumā turētu ābolu. Mani izglāba kāds rūķis. Iedeva man vemjamo sakni. Es jau domāju, ka mani izgriezis ar oderi uz āru kā zeķi. Taču es izdzīvoju.

-    Tas bija viens no septiņiem rūķiem?

Renfri, kura tobrīd no maišeļa lēja krūzē šķidrumu, sastinga.

-     Oho! Tu daudz zini par mani. Nu un tad? Vai tev ir kaut kas pret rūķiem? Vai citiem humanoldiem? Runājot skaidru valodu, viņi pret mani izturējās labāk nekā vai­rums cilvēku. Taču par to tev nav jāuztraucas. Es jau teicu, ka Stregobors un Arideja mani vajāja kā meža zvēru, kamēr vien spēja. Vēlāk vairs nespēja, jo es pati kļuvu par mednieci. Arideja atstiepa kājas pašas gultā viņai paveicās, ka netiku tai klāt agrāk. Man viņai bija sagatavota īpaša programma. Tagad tāda man ir burvim. Geralt, vai, tavu­prāt, viņš nav pelnījis nāvi? Saki man taču!