- Neesmu tiesnesis. Esmu raganis.
- Tieši tā. Es jau teicu, ka ir divi cilvēki, kas var novērst asinspirti Blavikenā. Otrs esi tu. Burvis tevi ielaidīs tornī, un tad tu viņu nogalināsi.
- Renfri, rāmi teica Geralts. Vai savā ceļā uz manu istabu tu gadījumā neesi nokritusi no jumta uz galvas?
- Pie velna, tu esi vai neesi raganis? Runā, ka esi nokāvis kikimoru, atvedis to ēzeļa mugurā pārdošanai. Stregobors ir ļaunāks par kikimoru, kura ir bezsmadzeņu lops un nogalina tādēļ, ka tādu to radījuši dievi. Stregobors ir nelietis, maniaks, nezvērs. Atved man viņu ēzeļa mugurā, un man nebūs žēl zelta.
- Es neesmu algots slepkava, Čakste.
- Neesi gan, viņa smīnot piekrita. Renfri atspieda muguru pret krēsla atzveltni un sakrustoja kājas uz galda, ne mazākā mērā nepiepūloties piesegt gurnus ar svārkiem.
- Tu esi raganis, ļaužu aizstāvis pret Ļaunumu. Bet šajā gadījumā ļaunums būs dzelzs un uguns, kas še sēs iznīcību, ja mēs nostāsimies viens pret otru. Vai tev nešķiet, ka es piedāvāju mazāko no ļaunumiem, vislabāko risinājumu? Pat šim kucesdēlam Stregoboram. Tu vari viņu nogalēt žēlsirdīgi, ar vienu dūrienu, pilnīgi negaidot. Viņš nomirs, nezinot, ka mirst. Bet es to nevaru garantēt. Taisni otrādi.
Geralts klusēja. Renfri izstaipījās, paceldama rokas gaisā.
- Es saprotu tavu vilcināšanos, viņa teica. Taču atbilde man jāzina tūdaļ.
- Vai zini, kādēļ Stregobors un hercogiene tevi gribēja nogalināt tad, Kreidenā, un vēlāk?
Renfri acumirklī izslējās, nocēla kājas no galda.
- Tas taču ir skaidrāks par skaidru! viņa aizsvilās.
- Viņi gribēja tikt vaļā no Fredefalka pirmdzimtās meitas, jo es biju troņmantniece. Aridejas bērni bija dzimuši no morganātiska sakara, un viņiem nebija tiesību uz…
- Renfri, es par to nerunāju.
Meitene nodūra galvu, taču tikai uz mirkli.
- Nu labi. Es it kā esot nolādēta. Jau mātes klēpī pār mani kritis lāsts. Es esot…
- Turpini.
- Briesmonis?
- Vai esi?
īsu, ļoti īsu mirkli viņa izskatījās neaizsargāta un ievainojama. Un ļoti skumja.
- Nezinu, Geralt, viņa nočukstēja. Pēc tam viņas vaibsti atkal kļuva cieti. Un kā lai, pie velna, es to zinu? Kad savainoju pirkstu, man tek asinis. Asiņoju arī ik pēc mēneša. Kad pārēdos, man sāp vēders, bet, kad pārdzeros, galva. Kad esmu priecīga, dziedu, bet, kad skumja, lādos. Ja kādu ienīstu, tad nogalinu, bet kad… Ek, pie velna, pietiek. Tava atbilde, ragani.
- Mana atbilde ir “nē”.
- Vai atminies, ko teicu? viņa jautāja pēc klusuma brīža. Ir piedāvājumi, no kuriem nevar atteikties, jo sekas var būt šausmīgas. Es tevi nopietni brīdinu mans piedāvājums bija tieši no šādiem. Apsver līdz galam.
- Esmu apsvēris visu. Un arī tu liec vērā, jo arī es tevi nopietni brīdinu.
Renfri kādu brīdi klusēja, rotaļādamās ar trīskārt ap slaiko kaklu aplikto pērļu kaklarotu, kura glezni ieslīdēja starp abām tvirtajām krūšu puslodēm, kas vīdēja jakas izgriezumā.
- Geralt, viņa teica. Vai Stregobors lūdza, lai tu mani nogalini?
-Jā. Viņš uzskatīja, ka tas ir mazākais ļaunums.
- Vai varu uzskatīt, ka tu viņam atteici tāpat kā man?
- Vari.
- Kādēļ?
- Tādēļ, ka neticu mazākajam no ļaunumiem.
Renfri tikko manāmi nosmīnēja, turklāt viņas lūpas
sveces gaismā sašķiebās ļoti nejaukā grimasē.
- Tu saki, ka netici. Redzi, tev ir taisnība, bet tikai daļēji. Pastāv tikai ļaunums un lielāks ļaunums, bet aiz tiem abiem ēnā stāv Vislielākais ļaunums. Vislielākais ļaunums, Geralt, ir tāds, kuru tu pat iedomāties nespēj, kaut arī domā, ka tevi nekas vairs nespēj pārsteigt. Un redzi.
Geralt, reizēm mēdz būt tā, ka Vislielākais ļaunums tevi sagrābj pie rīkles un saka: “Izvēlies, brālīt,” vai nu es, vai tas, drusciņ mazākais.”
- Vai varu uzzināt, ko esi nodomājusi?
- Neko. Nedaudz iedzēru un nu filozofēju, meklēju lielās patiesības. Nu, lūk, vienu atradu: mazākais ļaunums pastāv, taču mēs paši to nevaram izvēlēties. Tikai Vislielākais ļaunums spēj mūs piespiest uz šādu izvēli. Vai nu mēs to gribam, vai ne.
- Izskatās, ka esmu iedzēris pārāk maz, rūgti iesmējās raganis, bet pusnakts, kā jau pusnakts to mēdz darīt, nu ir pagājusi. Runāsim konkrētāk. Tu Blavikenā Stregoboru nenokausi, es tev to neļaušu. Es nepieļaušu kauju un slaktiņu. Piedāvāju vēlreiz: atsakies no atriebības. Atsakies no domas viņu nokaut. Šādi tu liksi viņam un ne tikai viņam saprast, ka neesi necilvēcisks asinskārs neradijums, mutants un izdzimtenis. Pierādīsi, ka viņš ir kļūdījies, ka viņš ar savu kļūdu pret tevi ir bijis ļoti netaisnīgs.
Renfri brīdi vēroja, kā ragana pirksti virpina ķēdītē iekārto medaljonu.
- Bet, ja es, ragani, teikšu, ka neprotu ne piedot, ne atteikties no atriebības, tad tas nozīmēs, ka viņam un ne tikai viņam būs taisnība, vai ne? Ar to es pierādīšu, ka tomēr esmu briesmonis, necilvēks, dievu nolādēts dēmons? Paklausies, ragani. Manas klaidonības pašā sākumā mani piemitināja kāds brīvzemnieks. Es viņam iepatikos. Bet, tā kā viņš man nepavisam nepatika, drīzāk otrādi, katru reizi, kad gribēja mani iegūt, viņš kūla mani tā, ka no rīta tik tikko spēju izlīst no migas. Kādu reizi, kad bija vēl tumšs, es piecēlos un pārgriezu tam lauķim rīkli. Ar izkapti. Man toreiz vēl nebija tādas izveicības kā tagad, un nazis man šķita par mazu. Un redzi, Geralt, klausoties, kā lauķis gārdz un aizrijas ar savām asinīm, skatoties, kā šis tirina kājas, es jutu, ka viņa nūjas un dūru sitienu atstātie zilumi uz manas miesas vairs nesāp ne drusciņas. Un man ir tik labi, tik labi, ka… Tā es svilpodama aizgāju vesela, labā omā un laimīga. Un vēlāk ik reizi bija tāpat. Ja būtu citādi, kurš gan tērētu laiku atriebībai?
- Renfri, teica Geralts. Neatkarīgi no taviem motīviem un apsvērumiem tu no šejienes neaizbrauksi svilpodama un tev nebūs tik labi, ka labāk nevar būt. Neaizbrauksi labā omā un laimīga, toties aizbrauksi dzīva. Pašā rīta agrumā, kā bija licis pilsētas vecākais. Es jau to teicu, taču atkārtošu vēlreiz. Tu Blavikenā nenogalināsi Stregoboru.
Renfri acis mirdzēja sveces gaismā, jakas krūšu izgriezumā mirdzēja pērles, mirdzēja sudraba ķēdītē virpinātais medaljons ar vilka purnu.
- Mari tevis žēl, pēkšņi rāmā balsī teica meitene, nenovērsdama acu no zibošā sudraba aplīša. Tu apgalvo, ka mazākais ļaunums nepastāv. Tu stāvi laukumā uz asinīm noplūduša bruģa tāds pavisam vientuļš, tāpēc ka nespēji izdarīt izvēli. Tu nekad nezināsi, nekad nebūsi pārliecināts, nekad, vai dzirdi… Bet par algu tev būs akmeņi, ļauni vārdi. Man tevis žēl.
- Bet tu? klusi, gandrīz čukstus jautāja raganis.
- Es arī neprotu izdarīt izvēli.
- Kas tu esi?
- Man… auksti…
- Renfri? Geralts sažņaudza medaljonu dūrē. Viņa, itin kā atmodināta no sapņa, pacēla galvu un vairākas reizes izbrīnīta pamirkšķināja. Ļoti īsu brīdi viņa izskatījās izbiedēta.
- Uzvarēji, viņa pēkšņi asā balsī teica. Tu uzvarēji, ragani. Rīt no rīta es pametīšu Blavikenu un vairs nekad
neatgriezīšos šajā draņķīgajā pilsētelē. Nekad. Ielej, ja blašķē vēl kaut kas palicis.
Noliekot uz galda tukšo krūzi, viņas sejā bija atgriezies ierastais, zobgalīgais smīns.