Выбрать главу

-    Geralt?

-Jā.

-    Šis nolāpītais jumts ir stāvs. Es gribu no šejienes aiz­iet rītausmā. Tumsā varu nokrist un sasisties. Esmu taču kņaza meita, man ir maiga miesa, caur salmu maisu varu sajust zirni. Protams, ja maiss nav kārtīgi piebāzts ar sal­miem. Ko teiksi?

-   Renfri, raganis neviļus pasmaidīja, vai kņaza mei­tai pieklājas sacīt šādus vārdus?

-    Ko tu, pie velna, vari zināt par kņaza meitām? Esmu bijusi kņaza meita un zinu, ka vispatīkamākais dzīvē ir atļauties darīt visu, ko vien iegribas. Vai man tev skaidri un gaiši jāsaka, ko es gribu, vai pats iedomāsies?

Geralts joprojām smaidīja un neko neatbildēja.

-    Es pat netaisos pieļaut domu, ka tev nepatīku, mei­tene sapīka. Labāk uzskatīšu, ka tev bail no tā, ka tevi var piemeklēt brīvzemnieka liktenis. Ek, baltmati. Man līdzi nav nekā asa. Starp citu, vari pārbaudīt pats.

Viņa uzlika kājas viņam uz ceļiem.

-   Novelc zābakus. Stulms ir vislabākā paslēptuve nazim.

Nu jau basa viņa piecēlās un atsprādzēja jostu.

-   Arī te es neko neslēpju. Arī te, kā redzi. Nopūt to idi­otisko sveci.

Ārā tumsā auroja kaķis.

-    Renfri?

-    Ko?

-    Tas ir batists?

-    Pie velna, protams. Vai tad es neesmu kņaza meita?

-     Tēēti! nebeidza īdēt Marilka. Kad mēs iesim uz gadatirgu? Uz gadatirgu, tēti!

-    Klusu, Marilka! noburkšķēja Kaldemeins, ar maizi izslaucīdams šķīvi. Ko tu saki, Geralt? Viņi pamet pilsē­tiņu?

-Jā-

-    Es nebiju pat cerējis, ka viss veiksies tik gludi. Ar to Audoena pergamentu viņi mani turēja aiz rīkles. Tēloju varoni, bet, godīgi sakot, neko nevarēju viņiem padarīt.

-     Pat ja viņi atklāti pārkāptu likumu? Izraisītu slak­tiņu, vardarbību?

-     Pat tad. Geralt, Audoens ir ļoti viegli aizkaitināms karalis. Viņš var nosūtīt uz ešafotu par mazāko nieku. Man ir sieva, meita, man ir labi manā amatā, man nevajag lauzīt galvu, kur rit dabūšu aizdaru putrai. Citiem vārdiem ļoti labi, ka viņi aizbrauc. Bet kā tad tas īsti notika?

-    Tēti, es gribu uz gadatirgu!

-    Libuše! Paņem no šejienes Marilku! Jā, Geralt, nebiju cerējis. Iztaujāju Setniku, “Zelta sētas” krodzinieku, par šo Novigradas kompāniju. Tie nav ar pliku roku ņemami. Daži tika atpazīti.

-    Ak tā?

-    Tas ar rētu sejā ir Nohorns, senāk Abergarda rokas­puisis, no tā saucamās brīvās Angremas kompānijas. Esi dzirdējis par brīvo kompāniju? Tas bullis ar iesauku Piecpadesmit arīdzan ir no turienes. Un, pat ja ne, tad nedomāju, ka iesauka šim radusies no piecpadsmit labiem darbiem, kurus šis savā mūžā paveicis. Tas melnīgsnējais puselfs Civrils ir laupītājs un profesionāls slepkava; šķiet, viņš bija iesaistīts Tridamas slaktiņā.

-Kur?

-     Tridamā. Neesi dzirdējis? Par to vien runāja pirms trim… jā, trim gadiem, Marilkai tad bija divi gadiņi. Tridamas barons bija ietupinājis pagrabā kaut kādus laupītā­jus. Viņu biedri kopā ar viņiem, šķiet, arī tas jauktenis Civrils uz upes nolaupīja ar svētceļniekiem pilnu prāmi. Tas bija Niša svētku laikā. Viņi nosūtīja baronam prasību atbrīvot savus biedrus. Barons, skaidra lieta, atteicās, un tad viņi sāka citu pēc cita slepkavot svētceļniekus. Kamēr barons kļuva mīksts un pagrabā iemestos atbrīvoja, šamējie pa straumi jau bija aizplūdinājuši vairāk nekā desmit līķu. Baronam pēc tam draudēja trimda vai pat bendes bluķis. Vieni uz viņu turēja ļaunu prātu par to, ka šis pie­kāpies tikai pēc tam, kad jau tik daudzi noslepkavoti, citi cēla brēku, ka šis šādi esot radījis pre… precedentu vai kā to sauc, ka šos vajadzējis apšaut ar stopiem kopā ar visiem ķīlniekiem vai ieņemt prāmi triecienuzbrukumā ar laivām, bet nepiekāpties ne par mata tiesu. Barons tiesā taisnojās, ka izvēlējies mazāko no ļaunumiem, jo uz prāmja bijis vai­rāk nekā ceturtdaļsimta ļaužu, sievieši, bērneļi.

-    Tridamas ultimāts, nočukstēja raganis. Renfri…

-Ko?

-    Gadatirgus, Kaldemein.

-Ko?

-Tu nesaproti, Kaldemein? Viņa mani apveda ap stūri. Viņi nekur neaizbrauks. Viņi piespiedīs Stregoboru iznākt no torņa, tāpat kā piespieda Tridamas baronu. Vai arī pie­spiedīs mani… Tu nesaproti? Viņi gadatirgū sāks slepkavot ļaudis. Jūsu tirgus šajos mūros ir visīstākais slazds!

-    Pie visiem dieviem, Geralt! Sēdies! Uz kurieni, Geralt?

Marilka, pārbijusies no kliedziena, šņukstēdama iespie­dās virtuves kaktā.

-   Es taču tev teicu! iekliedzās Libuše, izstiepusi roku pret ragani. Es taču teicu! Viss ļaunums viņa dēļ!

-    Apklusti, sieviete! Geralt! Sēdies!

-   Viņi jāaptur. Tūdaļ pat, pirms cilvēki ieradušies tirgū. Sasauc sargus! Kad šie iznāks no iebraucamās vietas, grā­biet šos ciet un ietupiniet!

-   Geralt, esi prātīgs. Tā nedrīkst, mēs nedrīkstam viņus aiztikt, ja viņi neko nav izdarījuši. Viņi aizstāvēsies, līs asinis. Tie ir sava amata pratēji, izkaus man cilvēkus. Ja tas nāks ausīs Audoenam, mana galviņa ripos. Labs ir, sasaukšu sardzi, iesim uz tirgu, tur viņus turēsim uz grauda…

-    Kaldemein, tas neko nedos. Ja ļaudis jau būs sapul­cējušies laukumā, tu nevarēsi novērst paniku un slaktiņu. Viņi jāpadara nekaitīgi jau tagad, kamēr tirgus vēl tukšs.

-    Tas-būs prettiesiski. Es nevaru to atļauties. Par to puselfu un Tridamu tās var būt baumas. Tu taču vari kļū­dīties, un kas tad? Audoens man nomauks ādu pār acīm.

-   Jāizvēlas mazākais no ļaunumiem.

-    Geralt! Es tev aizliedzu! Es tev aizliedzu kā pilsētas vecākais! Atstāj zobenu! Stāvi!

Marilka, aizklājusi muti ar rociņām, sāka brēkt.

VI

Civrils, piesedzis acis ar delnu, lūkojās uz sauli, kas iznira no kokiem. Tirgus pamazām sāka atdzīvoties, rībēja rati un vezumi, pirmie pārpircēji tirgusbūdās izvietoja pre­ces. Klaudzēja āmurs, dziedāja gailis, skaļi klaigāja kaijas.

-    Rādās, būs skaista diena, domīgi teica Piecpadesmit. Civrils viņu greizi uzlūkoja, taču neko neteica.

-    Kā ar zirgiem, Tavik? jautāja Nohorns, uzvilkdams cimdus.

-    Kārtībā, apsegloti. Civril, viņu šajā tirgū joprojām nav daudz.

-    Būs vairāk.

-    Vajadzētu tā kā iekost.

-    Vēlāk.

-    Kā tad. Būs gan tev vēlāk laiks. Un ēstgriba.

-    Skatieties, pēkšņi teica Piecpadesmit.

Raganis nāca šurp no galvenās ieliņas puses garām tir­gus būdām tieši viņu virzienā.

-   Ahā, teica Civrils, Renfri bija taisnība. Padod man stopu, Nohorn.

Viņš saliecās, ar pēdu piespiežot kāpsli pie zemes, uzvilka stiegru, rūpīgi ievietoja bultu gropē.

Raganis tuvojās. Civrils pacēla loku.

-    Ne soli tālāk, ragani!

Geralts apstājās. No grupas viņu šķīra četrdesmit soļi.

-    Kur Renfri?

Jauktenis savieba savu glīto seju.

-     Pie torņa, izsaka burvim kādu piedāvājumu. Viņa zināja, ka tu atnāksi. Un lika man nodot divas ziņas.

-    Runā.

-    Pirmā ziņa ir šāda: “Esmu tas, kas esmu. Izvēlies. Vai nu es, vai arī tas otrais, mazākais.” Tev it kā būtu jāzina, par ko ir runa.

Raganis pamāja, pēc tam pacēla roku un satvēra zobenu, kurš viņam rēgojās aiz labā pleca. Asmens nozi­bēja, aprakstot pār viņa galvu pusloku. Viņš sāka lēnā gaitā iet grupas virzienā.

Civrils ļauni, naidīgi iesmējās.

-    Tā gan. Arī to viņa, ragani, paredzēja. Un tādēļ tu saņemsi otru ziņu, kuru viņa lika tev nodot. Tieši starp acīm.