Raganis tuvojās. Puselfs pacēla stopu pie vaiga. Iestājās klusums.
Nodzinkstēja stiegra. Raganis novicināja zobenu; spalgi vaidēdams, noskanēja metāls, bulta kūleņodama uzšāvās gaisā, ar sausu troksni atsitās pret jumtu un nodunēja notekā. Raganis tuvojās.
- Atsita… noelsās Piecpadesmit. Atsita lidojumā…
- Visi kopā, nokomandēja Civrils. Nodzinkstēja no makstīm izvilktie zobeni, grupa nostājās ierindā plecu pie pleca, pavērsuši zobenus pret nācēju.
Raganis pielika soli; viņa gaita, apbrīnojami viegla un līgana, pārtapa skrējienā nevis taisni pretī asmeņiem, bet sāņus, tuvojoties grupai it kā pa spirāli.
Taviks neizturēja, metās pretī, saīsinot distanci. Viņam pakaļ metās dvīņi.
- Neizklīst! ieaurojās Civrils, grozot galvu. Viņš bija pazaudējis ragani no redzesloka. Izgrūdis lāstu, Civrils atlēca sāņus, nomanot, ka grupa izklīst pavisam, virpuļodama starp tirgusbūdām neprātīgā riņķadancī.
Taviks bija pirmais. Vēl pirms mirkļa viņš bija vajājis ragani, bet tagad pēkšņi pamanīja, ka tas, skriedams pretējā virzienā, apiet viņu no kreisās puses. Taviks mēģināja palēnināt gaitu, taču raganis pazibēja garām, pirms viņš paspēja pacelt zobenu. Taviks sajuta spēcīgu triecienu tieši virs gurna, pagriezās un saprata, ka krīt. Jau nokritis uz ceļiem, izbrīnīts palūkojās uz savu gurnu un sāka kliegt.
Dvīņi, vienlaicīgi uzbrūkot melnajam, neskaidrajam apveidam, kurš tiem strauji tuvojās, saskrējās viens ar otru, sadūrās ar pleciem, uz mirkli zaudējot ritmu. Ar to
pietika. Virs, saņēmis dziļu cirtienu pa krūtīm, saliecās kņūpus, noliektu galvu noskrēja vēl dažus soļus un nogāzās tirgusbūdā uz dārzeņiem. Nimiru cirtiens ķēra deniņos; viņš sāka griezties uz vietas un tad smagi saļima notekā.
Tirgū izcēlās kņada bēga pārpircēji, gāzdamās rībēja tirgusbūdas, cauri putekļu mākonim skanēja kliedzieni. Taviks, atbalstījies uz trīcošajām rokām, vēlreiz mēģināja piecelties. Tad saļima.
- No kreisās, Piecpadesmit! ierēcās Nohorns, skriedams aplik, lai apietu ragani no aizmugures.
Piecpadesmit strauji apgriezās. Nepietiekami strauji. Vienreiz saņēma cirtienu vēderā, izturēja, atvēzējās cirtienam, tad saņēma otru reizi kaklā tieši zem auss. Sasprindzis paspēra četrus grīļīgus soļus un iegāzās ratiņos, pilnos ar zivīm. Ratiņi sāka ripot. Piecpadesmit noslīdēja uz bruģa, aplipis mirdzošām sudraba zvīņām.
Civrils un Nohorns cirta vienlaikus no abām pusēm, puselfs atvēzeniski no augšas, Nohorns piesēdienā, zemu, plakaniski. Abi cirtieni sadūrās, abi metāliskie džinksti saplūda vienā. Civrils atlēca atpakaļ, paklupa, noturējās kājās, pieķēries pie tirgusbūdas koka balsta. Nohorns metās uz priekšu, aizsedza viņu ar pacelto zobenu. Atsita cirtienu tik spēcīgu, ka tas atsvieda viņu atpakaļ. Vajadzēja saliekt ceļus. Izsliedamies viņš aizsedza seju ar roku. Pārāk lēni. Saņēma cirtienu sejā simetriski vecajai rētai.
Civrils ar pleciem atgrūdās no tirgusbūdas, pārlēca pāri krītošajam Nohornam, puspagriezienā abrocigi cirta, netrāpīja, nākamajā mirkli atlēca atpakaļ. Triecienu nejuta, kājas zem viņa svara saļodzījās brīdī, kad viņš aizsargājoties mēģināja ar māņkustību pāriet nākamajā uzbrukumā. Zobens izkrita no rokas, kura virs elkoņa bija pārcirsta
no aizmugures. Viņš nokrita uz ceļiem, papurināja galvu, mēģināja piecelties, bet nespēja. Nolaida galvu uz ceļiem un sastinga sarkanā peļķē starp izsvaidītiem kāpostiem, barankām un zivīm.
Tirgū ienāca Renfri.
Viņa tuvojās atsperīgā kaķa gaitā, apiedama ratiņus un tirgusbūdas. Pūlis, kurš ieliņās un pie namu sienām dūca kā sirseņu spiets, pieklusa. Geralts stāvēja nekustīgi, nolaidis zobenu. Meitene pienāca desmit soļu attālumā un apstājās. Viņš ieraudzīja, ka zem svārkiem viņai ir īss bruņukrekls, kurš tik tikko piesedza gurnus.
- Redzu, ka esi izvēlējies, viņa teica. Esi pārliecināts, ka pareizi?
- Te nebūs otras Tridamas, pēdējiem spēkiem teica Geralts.
- Un nebūtu bijis. Stregobors mani izsmēja. Pateica, ka varu izkaut visu Blavikenu un piemest vēl klāt dažus tuvākos ciemus, viņš tik un tā neiziešot no torņa. Un nevienu, ieskaitot tevi, tur neielaidīšot. Ko tu tā skaties? Jā, es tevi apmānīju. Visu savu dzīvi mānījos, kad vajadzēja. Kāpēc lai tu būtu izņēmums?
- Brauc prom, Renfri.
Viņa sāka smieties.
- Nē, Geralt. Tu izdarīji izvēli. Tagad mana kārta.
Ar vienu asu kustību viņa norāva no gurniem svārciņus, savicināja tos, aptinot ar audumu kreiso augšdelmu. Geralts atkāpās, pacēla roku, salikdams pirkstus Zīmē. Renfri atkal iesmējās īsi, spalgi.
- Nekas nesanāks, baltmati. Tas mani neņem. Tikai zobens.
- Renfri, viņš atkārtoja. Ej prom. Ja mēs krustosim zobenus, es… vairs… nevarēšu…
- Zinu, viņa teica. Bet es… Es arī nespēju citādi. Tā vienkārši nespēju. Mēs esam tie, kas mēs esam. Tu un es.
Viņa devās tam pretī vieglā, atsperīgā gaitā. Labajā, iztaisnotajā, uz sāniem noliektajā rokā spīguļoja zobens, kreisā vilka pa zemi svārciņus. Geralts atkāpās divus soļus.
Viņa palēcās, atvēzēja kreiso roku, svārciņi noplīvoja gaisā, to aizsegā pa pēdām nozibēja zobens. īsā, precīzā cirtienā. Geralts atlēca atpakaļ, audums viņu pat neskāra, bet Renfri zobena asmens noslīdēja pret viņa zobenu. Viņš instinktīvi piesedzās ar zobena asmens vidusdaļu, saslēdza abus zobenus īsā pagriezienā, cenšoties izsist viņai no rokām ieroci. Tā bija kļūda. Viņa acumirklī atsita cirtienu un tūdaļ, ieliekusies ceļos un iešūpojusi gurnus, cirta, mērķējot sejā. Viņš tik tikko paspēja atvairīt cirtienu, atlēca no virsū krītošajiem svārciņiem. Veica pilnu apgriezienu, atlēca, izvairoties no straujos cirtienos zaigojošā asmens. Viņa metās virsū, mērķēdama ar svārciņiem tieši sejā, cirta plakaniski, pavisam tuvu, no puspagrieziena. Viņš izvairījās no cirtiena viņai pavisam līdzās. Viņa zināja šo triku. Veica apgriezienu kopā ar viņu un tik tuvu, ka viņš sajuta tās elpu, pārslīdināja asmeni pār viņa krūtīm. Sāpes lika sarauties, taču neizsita no ritma. Viņš veica vēl vienu pagriezienu pretējā virzienā, atsita asmeni, kurš grasījās skart deniņus, veica strauju māņkustību un uzbruka. Renfri atlēca; atvēzējās cirtienam no augšas. Geralts izklupienā zibenīgi cirta no apakšas ar pašu zobena galu caur atsegto gurnu un cirksni.
Viņa neiekliedzās. Nokritusi uz ceļa, izlaida zobenu, abām plaukstām ieķērās pāršķeltajā gurnā. Starp pirkstiem sāka strūklot gaiša asins straume pār izrotāto jostu, aļnādas zābakiem, netīro bruģi. Ieliņās iespiestais pūlis saviļņojās un iekliedzās.
Geralts paslēpa zobenu.
- Neaizej… viņa ievaidējās, saritinājusies kamolā. Viņš neatbildēja.
- Man… auksti…
Viņš neatbildēja. Renfri ievaidējās atkal. Asins, strauji tecēdama, piepildīja spraugas starp akmeņiem.
- Geralt… Apkamp mani…
Viņš neatbildēja.
Viņa pagrieza galvu un sastinga, piespiedusi vaigu bruģim. Duncis ar ļoti smailu asmeni, kuru līdz šim bija aizsedzis viņas augums, izslīdēja no meitenes stingstošajiem pirkstiem.
Pēc mirkļa, kurš šķita velkamies mūžību, raganis pacēla galvu, dzirdēdams tuvojošos Stregobora spieķa klaudzienus pret bruģi. Burvis steidzīgi tuvojās, apiedams līķus.
- Kas par lopkautuvi, viņš iesēcās. Es redzēju, Geralt, ef visu redzēju kristālā…
Viņš pienāca tuvāk, noliecās. Melnajā, plandošajā apmetnī viņš šķita vecs, ļoti vecs.
- Nespēju noticēt, viņš nogrozīja galvu. Čakste pavisam nedzīva.