Geralts neatbildēja.
- Nu, Geralt, burvis izslējās. Ej pēc ratiem. Paņemsim viņu līdzi uz torni. Jāveic sekcija.
Viņš palūkojās uz ragani un, nesagaidījis atbildi, pārliecās pār ķermeni.
Kāds, kuru raganis nepazina, pasniedzās pēc zobena roktura un strauji to izvilka.
- Tikai pieskaries viņai, burvi, teica kāds, kuru raganis nepazina. Tikai pieskaries viņai, un tava galva noripos uz bruģa.
- Ko tu, Geralt, jucis esi? Tu esi ievainots, tev ir šoks! Sekcija ir vienīgā iespēja pārbaudīt…
- Nepieskaries viņai!
Stregobors, redzēdams pacelto zobenu, atkāpās, novicināja spieķi.
- Labi! viņš iesaucās. Kā vēlies! Taču tu nekad neuzzināsi! Nekad nebūsi pārliecināts! Nekad, vai dzirdi, ragani?
- Ej prom.
- Kā vēlies. Burvis pagriezās, spieķim klaudzot pret bruģi. Es atgriežos Kovižā. Nepalikšu ne dienu ilgāk šajā caurumā. Nāc man līdzi, nepaliec šeit. Šie ļaudis neko nesaprot, viņi tikai redzēja, kā tu nogalini. Bet tu nogalini pretīgi, Geralt. Nu, nāksi?
Geralts neko neatbildēja, pat nepalūkojās uz viņu. Noslēpa zobenu. Stregobors paraustīja plecus un raitā solī devās prom, ritmiski klaudzinot spieķi.
No pūļa puses atlidoja viens akmens un noklaudzēja pret bruģi. Pēc tam vēl viens, gandrīz skardams Geralta plecu. Raganis izslējies pacēla abas plaukstas, veica ar tām strauju kustību. Pūlis iešalcās, akmeņi sāka birt biežāk, taču Zīme tos atgrūda sāņus tie palidoja garām mērķim, kuru sargāja neredzams, atsperīgs vairogs.
- Pietiek! ieaurojās Kaldemeins. Pie velna, izbeidziet!
Pūlis iedunējās kā paisuma vilnis, taču akmeņi vairs nelidoja. Raganis stāvēja nekustīgi. Pilsētas vecākais pienāca viņam klāt.
- Vai tas, viņš bilda, ar plašu žestu norādīdams uz laukumiņā pakritušajiem nekustīgajiem ķermeņiem, ir viss? Vai tā izskatās mazākais no ļaunumiem, kuru tu izvēlējies? Vai jau pabeidzi to, ko uzskatīji par nepieciešamu?
- Jā, pēc klusuma brīža pēdējiem spēkiem teica Geralts.
- Vai tavs ievainojums ir nopietns?
-Nē.
- Tādā gadījumā dodies prom.
- Jā, atbildēja raganis. Viņš vēl mirkli stāvēja, vairīdamies no pilsētas vecākā skatiena. Tad lēni, ļoti lēni pagriezās.
- Geralt.
Geralts pagriezās atpakaļ.
- Nekad vairs šeit neatgriezies, teica Kaldemeins.
- Nekad.
Saprāta balss 4
Parunāsimies, Jola.
Man ir vajadzīga šī saruna. Mēdz teikt, ka klusēšana esot zelts. Varbūt. Nezinu, vai tā ir tik vērtīga. Katrā ziņā tai ir sava cena. Par to ir jāmaksā. Tev ir vienkāršāk. Jā, neliedzies. Tu taču klusē, jo esi izvēlējusies, tu klusēšanu esi padarījusi par upuri savai dievietei. Es neticu Melitelei, neticu arī citu dievu pastāvēšanai, taču es augstu vērtēju tavu izvēli, tavu upuri. Augstu vērtēju un cienu to, kam tu tici. Jo tava ticība un ziedošanās, tavas klusēšanas cena, kuru tu maksā, padara tevi par labāku, vērtīgāku būtni. Vai vismaz var tevi par tādu padarīt. Bet mana neticība nevar neko. Tā ir bezspēcīga.
Tu jautā, kam es tādā gadījumā ticu?
Es ticu zobenam.
Kā tu redzi es nēsāju divus. Katram raganim ir divi zobeni. Ļaunas mēles melš, ka sudraba zobens esot paredzēts briesmoņiem, bet dzelzs cilvēkiem. Tā, protams, nav patiesība. Ir briesmoņi, kurus var pieveikt tikai ar sudraba asmeni, taču pastāv arī tādi, kuriem nāvējoša ir dzelzs. Nē, Jola, ne kura katra dzelzs, bet tikai tāda, kura iegūta no meteorīta. Tu prasi, kas ir meteorīts? Tā ir krītoša zvaigzne. Tu droši vien būsi redzējusi krītošu zvaigzni īsu, spožu švīku nakts debesīs. To redzot, tu noteikti izteici kādu vēlēšanos, varbūt tas tev bija vēl viens iemesls ticēt
dieviem. Man meteorīts ir tikai metāla gabals, kurš krītot ietriecas zemē. Metāla gabals, no kura var izkalt zobenu.
Protams, tu vari paņemt manu zobenu rokā. Vai jūti, cik tas ir viegls? Pat tu to vari pacelt bez piepūles. Nē! Nepieskaries asmenim, tu savainosies. Tas ir asāks par bārdasnazi. Tādam tam jābūt.
Jā, es bieži vingrinos. Katru brīvu brīdi. Man nav ļauts zaudēt savas iemaņas. Te, vistālākajā tempļa parka nostūrī, es arī atnācu, lai izkustētos, lai izdabūtu no muskuļiem šo nejauko, pretīgo stīvumu, šo manī riņķojošo saltumu, kurš mani pārņēmis. Bet tu mani te atradi. Jocīgi, pirms dažām dienām tieši es mēģināju atrast tevi. Lūkojos pēc tevis. Gribēju…
Man ir vajadzīga šī saruna, Jola. Piesēdīsim, parunāsimies brīdi.
Tu taču mani nemaz nepazīsti, Jola.
Mani sauc Geralts. Geralts no… Nē. Tikai Geralts. Geralts no nekurienes. Esmu raganis. Manas mājas ir Kaer Morhena, raganu rezidence. Tur ir… Bija tāds cietoksnis. Necik daudz no tā nav palicis.
Kaer Morhena… Tur izaudzināja tādus kā es. Tagad to vairs nedara, bet Kaer Morhenā neviens vairs nedzīvo. Neviens, izņemot Vesemiru. Tu jautā, kas ir Vesemirs? Mans tēvs. Kāpēc tu manī skaties tik pārsteigta? Kas tur tik savāds? Ikvienam ir kāds tēvs. Manējais ir Vesemirs. Kas no tā, ka viņš nav mans īstais tēvs? īsto es nepazinu, māti arī ne. Pat nezinu, vai viņi ir dzīvi. Patiesībā tas mani maz interesē.
Jā, Kaer Morhena… Es tur izcietu parastu mutāciju. Izmēģinājumi ar Zālēm un pēc tam viss kā parasti. Hormoni, zāļu izvilkumi, inficēšana ar vīrusu. Un tad vēlreiz. Un tad atkal tas pats. Līdz rezultātam. Šķiet, Pārmaiņas
izcietu apbrīnojami viegli, slimoju ļoti īsu laiku. Mani atzina par neparasti izturīgu smurguli un izvēlējās īpa' šiem tālākiem, sarežģītākiem… eksperimentiem. Ar to bija sliktāk. Krietni sliktāk. Taču, kā redzi, es izdzīvoju. Kā vienīgais no tiem, kurus izvēlējās šādiem eksperimentiem. Kopš tā laika man ir balti mati. Pilnīgs pigmentu zudums. Kā mēdz teikt blakne. Sīkums. Gandrīz nemaz netraucē.
Pēc tam man mācīja daudz ko. Krietni ilgi. Beidzot pienāca diena, kurā pametu Kaer Morhenu un devos ceļā. Man jau bija savs medaljons, lūk, šis. Vilka skolas zīme. Man bija arī divi zobeni: sudraba un dzelzs. Līdz ar zobeniem ceļā biju ņēmis arī pārliecību, degsmi, motivāciju un… ticību. Ticību tam, ka esmu vajadzīgs un noderīgs. Jo pasaulei, Jola, it kā vajadzēja būt nezvēru un briesmoņu pilnai, bet mans uzdevums bija aizsargāt tos, kurus šie nezvēri apdraudēja. Kad devos prom no Kaer Morhenas, sapņoju par tikšanos ar savu pirmo briesmoni, nevarēju vien sagaidīt brīdi, kad sastapšos ar viņu aci pret aci. Un sagaidīju.
Mans pirmais briesmonis bija plikpaurains, un tam bija īpaši neglīti, bojāti zobi. Sastapu viņu uz lielceļa, kur viņš kopā ar citiem drauģeļiem, tādiem pašiem briesmoņiem, laupītājiem no kādas armijas, bija apturējis zemnieku ratus un izvilcis no tiem meiteni, varbūt gadus trīspadsmit vecu, bet varbūt pat ne tik daudz. Drauģeļi turēja meitenes tēvu, bet plikpauris rāva viņai nost svārkus un auroja, ka nu viņai pienācis laiks iepazīt īstu vīrieti. Piejāju, nolēcu no zirga un teicu plikpaurim, ka arī viņam pienācis šāds laiks. Man tas šķita bezgala asprātīgi. Plikpauris palaida vaļā nopuņķojušos meitēnu un metās man virsū ar cirvi. Viņš bija ļoti lēns, bet sasodīti izturīgs. Cirtu viņam divas reizes, un tikai tad viņš pakrita. Tie nebija īpaši trāpīgi
cirtieni, bet ļoti, es teiktu, iespaidīgi tādi, ka plikpaura drauģeļi aizmuka, redzot, ko ar cilvēku var izdarīt ragana zobens…
Es tevi garlaikoju, Jola?
Man vajag šo sarunu. Patiešām vajag. Pie kā tad es paliku? Ak jā, pie mana pirmā labā darba. Redzi, Jola, Kaer Morhenā man tika ieborēts, lai es nemaisoties iekšā šādos atgadījumos, lai turoties no tādiem pa gabalu, lai netēlotu klejojošu bruņinieku un neiztaisītos par likumsargu. Devos ceļā, nevis lai padižotos, bet par naudu veiktu man uzlikto darbu. Bet es jaucos pa vidu kā tāds muļķis, neaizbraucis ne piecdesmit jūdžu no kalna pakājes. Vai zini, kāpēc tā darīju? Gribēju, lai meitene, mirkdama pateicības asarās, skūpstītu man, glābējam, rokas, bet viņas tēvs pateiktos, krizdams ceļos. Pa to laiku tēvs kopā ar marodieriem aizmuka, bet meitene, kuru bija apšļakstījusi lielākā daļa plikpaura asiņu, sāka vemt, viņai sākās histērija. Un, kad es tuvojos, viņa aiz bailēm noģība. Kopš tā laika es ļoti reti iejaucos tamlīdzīgās lietās.