Darīju savu darbu. Atri iemācījos, kā tas darāms. Piejāju pie lauku sētu nožogojumiem, apstājos pie ciemu un pilsētu palisādēm. Un gaidīju. Ja uz manu pusi lidoja spļāvieni, akmeņi, atskanēja lamas, es devos prom. Ja tomēr kāds iznāca aiz nožogojuma un deva man uzdevumu, es to paveicu.
Apciemoju pilsētas un cietokšņus, meklēju pie krustceļu stabiem pienaglotus paziņojumus, meklēju sludinājumus “Steidzīgi vajadzīgs raganis”, un pēc tam parasti bija kāda savrupiene, pazeme, nekropole vai drupas, mežaina aina vai ala kalnos, kaulu un smirdoņas pilna. Un bija kaut kas, kurš dzīvoja tikai tādēļ, lai nogalinātu. Aiz bada, patikas, kāda slimīgas gribas vadīts vai citu iemeslu dēļ.
Mantikora, spārnotais drakons, miglainis, spīļainis, milzu airkājis, himera, mežainis, vampīrs, guls, graveirs, vilkatis, gigaskorpions, striga, naktsragana, kikimora, vipers. Un tad sekoja dejošana tumsā un zobena cirtieni. Un šausmas un bailes tā skatienā, kurš man vēlāk samaksāja.
Kļūdas? Kā nu bez tām.
Taču es vienmēr ievēroju principus. Nē, ne jau kodeksu. Dažreiz mēdzu attaisnoties ar kodeksu. Ļaudīm tas patīk. Tādi, kuriem ir kāds kodekss, kam sekot, tiek cienīti un godāti.
Taču nekāda kodeksa vispār nav. Nekad nav bijis sarakstīts neviens raganu kodekss. Es pats sev tādu sadomāju. Vienkārši pats. Un turējos pie tā. Vienmēr…
Nē, ne vienmēr.
Ir bijuši brīži, kad šķita: nevar būt ne mazāko šaubu. Kad vajadzēja sev pateikt: “Kāda man tur daļa, tā nav mana darīšana, es taču esmu raganis.” Tādos brīžos būtu jāklausa saprāta balsij. Jāseko nojautai, ja ne pieredzei. Kaut vai parastām, visparastākajām bailēm.
Man vajadzēja paklausīt saprāta balsij, un tad…
Neklausīju.
Domāju, ka izvēlos mazāko no ļaunumiem. Un arī izvēlējos. Mazāko? Esmu Rīvijas Geralts. Saukts arī par Blavikenas miesnieku.
Nē, Jola. Nepieskaries manai rokai. Saskarsme var tevī izsaukt… Tu vari ieraudzīt…
Bet es nevēlos, lai tu ieraugi. Nē, negribu zināt. Zinu savu sūtību. To, kura griež mani kā atvarā. Mana sūtība? Tā man seko ik solī, taču es nekad nelūkojos atpakaļ.
Cilpa? Jā, šķiet, Nenneke to jūt. Kas man tur, Cintrā, lika padoties kārdinājumam? Kā es varēju tik muļķīgi riskēt?
Nē, nē un vēlreiz nē. Es nekad nelūkojos atpakaļ. Bet Cintrā es nekad neatgriezīšos. Vairīšos no Cintras kā no mēra perēkļa. Nekad tur neatgriezīšos.
Hā, ja pareizi esmu aprēķinājis, šim bērnam vajadzēja piedzimt maijā, kaut kad ap Belleteina svētku laiku. Jā, tā tiešām būtu interesanta apstākļu sakritība. Tāpēc, ka Jenifera arī bija dzimusi Belleteinā…
Iesim, Jola. Jau krēslo.
Esmu tev pateicīgs, ka vēlējies ar mani parunāties.
Paldies tev, Jola.
Nē, man viss ir labi. Es jūtos lieliski.
Vienkārši lieliski.
Jautājums par maksu l
Raganim pie kakla bija pielikts nazis.
Viņš gulēja, iegrimis ziepju putās, atspiedis pakausi pret koka baļļas slideno malu. Lūpas sajuta ziepju sīvo garšu. Nazis, truls kā septiņas nelaimes, sāpīgi skrāpēja ragana ādamābolu, šņirkstēdams tuvojās pazodei.
Bārddzinis, starodams kā mākslinieks, zem kura rokām dzimst meistardarbs, tīrā prieka pēc paskribināja vēlreiz, pēc tam noslaucīja ragana seju ar linu drānu, kas bija samitrināta ar kaut ko, kas varēja būt dižzirdzenes uzlējums. Geralts piecēlās, ļāva, lai kalps uzgāž viņam toveri ūdens, nopurinājās un izkāpa no baļļas, atstādams uz ķieģeļu grīdas slapjus pēdu nospiedumus.
- Dvielis, kungs, kalps ziņkārīgi pašķielēja uz ragana medaljonu.
- Paldies.
- Te būs apģērbs, teica Hakso. Krekls, apakšbikses, bikses, kamzolis. Bet te zābaki.
- Par visu esat padomājuši, pils uzraug. Bet vai savos zābakos drīkstu iet?
- Nē. Alu?
- Labprāt.
Viņš ģērbās lēnām. Svešā apģērba raupjais pieskāriens sasārtušajai ādai maitāja omu, kura bija uzlabojusies pēc peldes karstajā ūdenī.
- Pils uzraug?
- Klausos, Geralt.
- Vai jums ir zināms, kam tas viss? Kāpēc galu galā esmu šeit vajadzīgs?
- Nav mana darīšana, bilda Hakso, šķielēdams uz kalpiem. Mans pienākums ir jūs apģērbt…
- Pārģērbt, jūs gribējāt teikt.
- Apģērbt un aizvest uz dzīrēm pie karalienes. Uzvelciet, Geralt. Un paslēpiet zem tā savu medaljonu.
- Te gulēja mans duncis.
- Nu vairs neguļ. Tas atrodas drošā vietā tāpat kā abi jūsu zobeni un visa pārējā mantība. Tur, kur jūs dodaties, ieroci līdzi neņem.
Raganis, uzvilkdams piegulošo purpura vamzi, paraustīja plecus.
- Kas tas ir? viņš jautāja, norādot uz izšuvumu uz apģērba krūtežas.
- Ak jā, teica Hakso. Gandrīz aizmirsu. Dzīru laikā jūs dēvēsieties par Četrradzes dižkungu Raviksu. Kā goda viesis sēdēsiet karalienei pie labās rokas tāda ir viņas vēlēšanās. Bet tas uz vamža ir jūsu ģerbonis. Melns lācis uz zelta fona, uz tā sēž jaunava gaišzilā tērpā, izlaistiem
matiem, paceltām rokām, tas jums jāatceras. Kāds no viesiem var būt ķerts uz heraldiku, tas bieži mēdz gadīties.
- Skaidrs, paturēšu prātā, svarīgi teica Geralts. Bet Četrradze kur tā atrodas?
- Pietiekami tālu. Esat gatavs? Varam iet?
- Varam. Sakiet vēl, Hakso, kam par godu būs šis viesības?
- Karaļmeitai Pavetai aprit piecpadsmit gadu, un saskaņā ar ieražu ir sapulcējušies pretendenti uz viņas roku. Karaliene Kalante vēlas viņu izdot pie kāda no Skellingiem. Mums nepieciešama savienība ar saliniekiem.
- Kādēļ tieši ar viņiem?
- Tiem, ar kuriem ir noslēgta savienība, neuzbrūk tik bieži kā citiem.
- Būtisks iemesls.
- Taču tas nav vienīgais. Cintrā, Geralt, tradīcija neļauj valdīt sievietei. Mūsu karalis Rogners pirms kāda laika nomira no melnās sērgas, bet karaliene citu viru nevēlas. Mūsu kundze Kalante ir gudra un taisnīga, taču karalis paliek karalis. Tas, kurš apprecēs karaļmeitu, sēdīsies tronī. Labi būtu, ja trāpītos puisis uz goda. Tādi jāmeklē uz salām. Tā ir sīksta tauta. Nu, ejam!
Pusceļā pa galeriju, kura aptvēra tukšo mazo iekšpagalmu, Geralts apstājās un palūkojās apkārt.
- Pils uzraug, viņš pusbalsī teica. Tagad esam vieni. Sakiet: kādam nolūkam karalienei vajadzīgs raganis? Jums taču kaut kas jāzina. Kuram tad, ja ne jums?
- Tam pašam nolūkam, kam visiem citiem, noburkšķēja Hakso. Cintra ir gluži tāda pati kā jebkura cita zeme. Mums te ir gan vilkači, gan baziliski un, ja labi pameklē, arī mantikora atradīsies. Tam raganis var arī noderēt.
- Neizlokieties, pils uzraug. Es prasu, kam karalienei raganis vajadzīgs dzīrēs, turklāt pārģērbts par zilu lāci ar vaļējiem matiem.
Hakso palūkojās apkārt, pat pārliecās pār galerijas balustrādi.
- Kaut kas nelabs te notiek, Geralt, viņš nomurmināja. Proti, pilī. Kāds spokojas.