-Kas?
- Kas tad var spokoties? Spoks, protams. Runā tāds mazs, kuprains, adatains kā ezis. Naktīs pa pili rāpo, ķēdes šķindina. Vaid un sten zālēs.
- Paši redzējāt?
- Nē, Hakso nospļāvās. Un redzēt negribu.
- Beidziet taču gvelzt muļķības, saviebās raganis.
- Tas viss neturas kopā. Mēs ejam uz laulību dzīrēm. Un kas man tur jādara? Jāuzmana, lai no galdapakšas neizlec kuprainis un neievaidas? Bez ieroča? Saģērbtam kā ākstam? Ek, Hakso…
- Domājiet, ko gribat, pils uzraugs sapūtās. Man likts neko jums neteikt. Vaicājāt, tad arī pateicu. Bet jūs uzreiz ka es melšot. Tas nu gan bija laipni no jūsu puses.
- Atvainojiet, negribēju jūs apvainot, pils uzraug. Es tikai brīnījos…
- Nu tad vairs nebrīnieties. Hakso, joprojām sapūties, pagrieza galvu uz pretējo pusi. Neesat šeit, lai brīnītos. Un silti jums iesaku, ragani, ja karaliene liks jums noģērbties kailam, nokrāsot sev zilu pakaļu un iekārties priekšnamā ar galvu uz leju kā lustrai, dariet to bez brīnīšanās un vilcināšanās. Citādi jūs var gaidīt pamatīgas nepatikšanas. Sapratāt?
- Sapratu. Ejam, Hakso. Lai kā tur būtu, pēc peldes sāku just izsalkumu.
Neskaitot formālo ceremoniālo apsveicināšanos, kuras laikā viņš tika pieteikts kā “Četrradzes kungs”, karaliene Kalante ar ragani nepārmija ne vārda. Dzīres vēl nebija sākušās joprojām turpināja ierasties herolda pieteiktie viesi. Pie milzīgā, taisnstūrainā galda varēja izvietoties pat četrdesmit cilvēku. Tā galā tronī ar augstu atzveltni sēdēja Kalante. Viņai pie labās rokas apsēdās Geralts, pie kreisās sirms bards ar kokli. Divi krēsli pa kreisi no karalienes palika tukši.
Pa labi no Geralta pie garākās galda malas apsēdās pils uzraugs Hakso un vojevoda ar grūti iegaumējamu vārdu. Tālāk sēdēja Atres kņazistes viesi drūmais un nerunīgais bruņinieks Rainfarns un viņa aizbilstamais apaļvaidzīgais, divpadsmit gadus vecais kņaza dēls Vindhalms, viens no pretendentiem uz karaļmeitas roku. Vēl tālāk grezni un daudzkrāsaini ģērbušies Cintras bruņinieki un tuvākie apkārtnes vasaļi.
- Tigas barons Eilemberts! paziņoja herolds.
- Kladzinātājs! nomurmināja Kalante, ar elkoni piebikstot Drogodaram. Būs jautri.
Slaiks un ūsains grezni ģērbies bruņinieks zemu paklanījās, taču viņa dzīvīgās, šķelmīgās acis un zobgalīgais smaids šķita pretrunā ar pazemīgo sejas izteiksmi.
- Esiet sveicināts, Kladzinātāja kungs, ceremoniāli teica karaliene. Barona iesauka, kā redzams, bija tam pielipusi ciešāk nekā dzimtas uzvārds. Priecājos par jūsu ierašanos.
- Arī es priecājos par ielūgumu, paziņoja Kladzinātājs un nopūtās. Vismaz uzmetīšu aci princesei, ja karaliene ļaus. Grūti dzīvot vienam, kundze.
- Ei nu, Kladzinātāja kungs, Kalante tikko manāmi pasmaidīja, vīdama ap pirkstu matu cirtu. Mēs taču labi zinām, ka esat precējies.
- Ak, ko nu, barons nopūtās. Vai tad nezināt, cik mana sieva ir trausliņa un vārīga? Bet tagad mūsu apvidū plosās bakas. Lieku savu jostu un zobenu pret vecajām vīzēm, ka pēc gada būšu jau atraitnis.
- Nabaga Kladzinātāj, kāda laime tev uzspīdējusi, Kalante uzsmaidīja vēl mīļāk. Tava sieva tiešām ir tik vārīga. Dzirdēju, ka pērn pļaujas laikā viņa tevi pieķēra siena kaudzē kopā ar meitieti un gandrīz jūdzi dzenāja tevi ar siena dakšām, taču nepanāca. Tev viņa labāk jābaro un jāaprūpē, un arī jāskatās, lai naktī viņai nesalst pleci.
Kladzinātājs saskuma, taču tas neizskatījās ļoti pārliecinoši.
- Mājienu sapratu. Bet dzīrēs taču varēšu palikt?
- Būšu ļoti priecīga, baron.
- Skelligas sūtņi! iesaucās herolds, jau pavisam aizsmacis.
Salinieki ienāca brašiem, dimdošiem soļiem, četratā, tērpušies mirdzošos, roņādām apšūtos ādas vamžos, apjozušies rūtainām vilnas šallēm. Viņu priekšgalā gāja stiegrains kareivis tumsnēju seju un ērgļa degunu. Viņam līdzās soļoja plecīgs jauneklis ar rudu matu cekulu. Visi paklanījās karalienes priekšā.
- Man liels gods, teica Kalante, vaigos iesitoties tikko manāmam sārtumam, atkal sveikt savā pilī tik lielisku bruņinieku, kāds ir Eists Tuirsehs no Skelligas. Ja man nebūtu labi zināms, ka precības tev ir nicināma lieta, es mierinātu sevi ar cerību, ka varbūt esi ieradies lūgt manas meitas Pavetas roku. Vai tev tomēr apnikusi vientulība?
- Atzīšos, ir gan, daiļā Kalante, atbildēja tumsnējais salinieks, pacēlis pret karalieni mirdzošu skatienu. Taču mana dzīve ir pārāk bīstama, lai domātu par pastāvīgu savienību. Ja tā nebūtu… Paveta ir pavisam jauniņa, vēl meitene, vēl neizplaucis ziediņš, taču…
- Taču kas, bruņiniek?
- Ābols nekrīt tālu no ābeles, mirdzinot baltos zobus, pasmaidīja Eists. Atliek uzlūkot tevi, karalien, lai saprastu, cik daiļa būs karaļmeita, kad sasniegs vecumu, kādā jābūt sievietei, lai tā darītu laimīgu karotāju. Taču tagad par viņas roku jāsacenšas jaunajiem. Tādiem kā mūsu karaļa Brana māsasdēls lūk, šis Krahs an Kraite, kurš tieši tādēļ šeit ieradies.
Krahs, noliecis rudo galvu, nometās karalienes priekšā uz viena ceļa.
- Kuru tad tu vēl esi atvedis, Eist?
Drukns, spēcīgs vīrs ar slotai līdzīgu bārdu un lamzaks ar dūdām plecos nometās ceļos līdzās Kraham an Kraitem.
- Lūk, šis drošsirdīgais druīds Peļovurs, kurš, tāpat kā es, ir karaļa Brana draugs un padomdevējs. Bet tas ir Draigs Bon-Dhu, mūsu slavenais skalds. Trīsdesmit jūrnieku gaida mūs pagalmā, cerot, ka daiļā Cintras Kalante tiem parādīsies logā.
- Sēdieties, augstdzimušie viesi. Tu, Tuirseh, šeit. Eists ieņēma brīvo vietu pie galda šaurā gala, kuru no karalienes šķīra tikai tukšais krēsls un Drogodara vieta. Pārējie salinieki apsēdās kopā pa kreisi starp maršalu Visegerdu un Streptas saimnieka dēlu trijotni, kurus sauca Kailgliemis, Silastrazds un Turkalniņš.
- Tie ir aptuveni visi, karaliene pieliecās pie maršala.
- Sāksim, Visegerd.
Maršals sasita plaukstas. Kalpi ar bļodām un krūzēm viesu jautrās murdoņas pavadībā devās uz galda pusi garā
virtenē. Kalante gandrīz nemaz neēda, ar sudraba dakšiņu negribīgi bakstot uz šķīvja uzlikto ēdienu.
Drogodars, kaut ko steigā iekodis, turpināja strinkšķināt kokli. Savukārt pārējie viesi metās virsū ceptajiem sivēniem, putniem, zivīm un gliemežiem. īpaši uzcītīgs šajā ziņā bija rudais Krahs an Kraite. Atres Rainfarns rūpīgi uzraudzīja jauno kņaza dēlu Vindhalmu, vienreiz tam pat sadeva pa pirkstiem par mēģinājumu pasniegties pēc ābolu vīna krūzes. Kladzinātājs, uz brīdī pārtraucis apgrauzt kaulu, iepriecināja galdabiedrus, atdarinot purva bruņurupuča svilpienu. Gaisotne kļuva aizvien atraisītāka. Atskanēja pirmie tosti, ar katru nākamo reizi kļūdami aizvien nesakarīgāki.
Kalante sakārtoja šauro zelta stīpu pelnu pelēkajās ieveidotajās matu sprogās un nedaudz pagriezās pret Geraltu, kurš tobrīd mēģināja sadrupināt lielā, sarkanā omāra bruņas.
- Nu, ragani, viņa teica. Tagad visapkārt ir pietiekami skaļš, lai mēs varētu nemanīti pārmīt dažus vārdus. Sāksim ar laipnības apliecinājumiem. Priecājos iepazīties ar tevi.
- Ari es priecājos, karalien.
- Un tagad pie lietas. Man tev ir darbs.
- Es par to jau nojautu. Reti kurš mani ielūdz dzīrēs tīrā prieka pēc.
- Tad jau tu nebūsi aizraujošs sarunu biedrs pie viesību galda. Vai ir vēl kas, ko tu nojaut?