-Jā-
- Un kas tas būtu?
- Pateikšu tad, kad uzzināšu, ko karaliene no manis vēlas.
- Geralt, bilda karaliene, ar pirkstiem aizskardama smaragda kaklarotu, kuras mazākais smaragds bija maij-
vaboles lielumā, kā tu domā, kāds raganim var būt uzdevums? Nu kāds? Izrakt aku? Aizlāpīt caurumu jumtā? Noaust gobelēnu, kurā būtu attēlotas visas pozas, kuras karalis Veridaks un daiļā Cerro izmēģinājuši kāzu naktī? Tu pats laikam vislabāk zini, kāds ir tavs amats.
- Zinu gan. Un tagad varu pateikt, karalien, ko es nojaušu.
- Intriģējoši.
- Es nojaušu, ka, tāpat kā daudzi citi, tu jauc manu amatu ar pavisam citu profesiju.
- Ak, Kalante, pagriezusies pret kokli strinkšķinošo Drogodoru, šķita izklaidīga un iegrimusi savās domās.
- Bet kas tad, Geralt, ir šie citi, kuru ir tik daudz un kuru tumsonības līmenim tu pielīdzināji mani? Un ar kādu tad profesiju tavu amatu jauc šie muļķi?
- Karalien, rāmi teica Geralts. Braukdams uz Cintru, satiku zemniekus, tirgoņus, rūķus, pauniniekus, katlu lāpītājus un malkascirtējus. Viņi runāja par naktsraganu, kura mitinās kalnos. Par spīļaiņiem un skolopedromortiem. Ja labi pameklētu, atrastos arī kāda mantikora. Ir tik daudz uzdevumu, kurus varētu pildīt raganis, negreznojies ar svešām spalvām un ģerboņiem.
- Tu neatbildēji uz manu jautājumu.
- Karalien, man nav šaubu, ka savienība ar Skelligu, kura tiks noslēgta ar tavas meitas precībām, Cintrai ir nepieciešama. Iespējams, ka intrigu vērpēji, kuri grib to izjaukt, ir pelnījuši, lai viņus pārmāca, turklāt tādā veidā, lai pats valdnieks nebūtu iejaukts. Protams, vislabāk būtu, ja viņus pārmācītu nevienam nezināms Četrradzes kungs, kurš pēc tam pagaisīs no skatuves. Bet tagad atbildēšu uz tavu jautājumu. Tu jauc manu amatu ar algota slepkavas profesiju. Tie citi, kuru ir tik daudz, ir tie, kuru rokās ir
vara. ŠI nav pirmā reize, kad esmu aicināts galmā, kurā varas problēmas jāatrisina ar veiklu zobena cirtienu. Taču es nekad neesmu nogalinājis cilvēkus naudas dēļ, vienalga, vai mērķis ir labs vai ļauns. Un nekad to nedarīšu.
Gaisotne pie galda atdzīvojās tikpat strauji, cik ātri tukšojās alus krājumi. Rudais Krahs an Kraite atrada pateicīgus klausītājus savam stāstam par kauju pie Tvitas. Ar mērcē pamērcētu kaulu uz galda uzzīmējis karti, viņš, skaļi aurodams, tajā ieskicēja taktisko izvietojumu. Kladzinātājs, attaisnojot savu iesauku, pēkšņi iekladzinājās kā visīstākā perētāja, izraisot neviltotu jautrību dzīrotāju vidū un sajukumu apkalpotāju vidū, kuri bija pārliecināti, ka putns, par spīti viņu vērībai, kaut kādā veidā no pagalma ielavījies zālē.
- Nu, lūk, liktenis mani sodījis ar pārāk attapīgu ragani, Kalante pasmaidīja, taču viņas acis palika samiegtas un ļaunas. Sodījis ar ragani, kurš, neizrādot ne mazāko cieņu vai vismaz pieklājību, atmasko manas intrigas un tumšos, noziedzīgos plānus. Taču vai mana skaistuma un apburošās personības valdzinājums gadījumā nav aptumšojis tev prātu? Nekad vairs tā nedari, Geralt. Nerunā šādā tonī ar tiem, kuru rokās ir vara. Neviens tev nepiedos šādus vārdus, bet tu jau pazīsti karaļus un zini, ka viņu rīcībā ir dažādi līdzekļi. Duncis. Inde. Pagrabs. Nokaitētas stangas. Ir simtiem, tūkstošiem veidu, kurus izmanto karaļi, raduši atriebt savu aizvainoto lepnumu. Tu neticēsi, Geralt, cik vienkārši var aizvainot dažus valdniekus. Reti kurš mierīgi pacietīs tādus vārdus kā “Nē”, “Nedarīšu” vai “Nekad”. Vēl vairāk pietiek kādam pārtraukt karaļa sakāmo vai iestarpināt nepiemērotu piezīmi, un viss moku rats jau sagatavots.
Karaliene sakļāva šaurās, baltās plaukstas un viegli piespieda tās pie lūpām, ieturot izteiksmīgu pauzi. Geralts nepārtrauca un neko neiestarpināja.
- Karaļi, turpināja Kalante, cilvēkus iedala divās kategorijās. Vieniem pavēl, bet otrus nopērk. Viņi pieturas pie vecās, banālās patiesības ikvienu var nopirkt. Ikvienu. Tas ir tikai jautājums par cenu. Taču tu esi raganis, veic savu darbu un saņem samaksu. Attiecībā uz tevi vārds “nopirkt” zaudē savu nicinošo nokrāsu. Ari jautājums par cenu tavā gadījumā ir pati par sevi saprotama lieta, atkarīga no uzdevuma grūtības pakāpes, izpildes kvalitātes, meistarības. Tāpat ir ar tavu slavu, Geralt. Večuki gadatirgos apdzied Rīvijas baltmatainā ragana varoņdarbus. Ja kaut puse no tā ir taisnība, varu likt galvu ķīlā, ka cena par taviem pakalpojumiem nav maza. Izmantot tevi tik banālām lietām kā galma intrigas vai slepkavības būtu tukša naudas šķērdēšana. To var izdarīt ar citām, daudz lētākām rokām.
- BRĀĀĀK!
- Gāā-brāak! pēkšņi iebrēcās Kladzinātājs, saņemdams skanīgus aplausus par kārtējā zvēra balss atdarinājumu. Geralts nevienu tādu nepazina, taču zināja, ka neko tamlīdzīgu nevēlētos sastapt. Viņš novērsās un pamanīja karalienes zaļo acu indīgo skatienu. Drogodars, noliecis galvu un pār rokām un mūzikas instrumentu krītošo sirmo matu aizsegā noslēpto seju, klusi strinkšķināja kokli.
- Ak, Geralt, teica Kalante, ar rokas mājienu aizliedzot kalpam papildināt viņas kausu. Es runāju, bet tu klusē. Mēs atrodamies dzīrēs un visi vēlamies izklaidēties. Izklaidē mani. Man sāk pietrūkt tavu trāpīgo piezīmju un asprātīgo komentāru. Noderētu arī viens vai otrs
kompliments, cieņas apliecinājums vai ari paklausības izpaudums. Vienalga, kādā secībā.
- Nu ko, karalien, bilda raganis. Es, bez šaubām, esmu garlaicīgs sarunbiedrs. Nevaru vien beigt brīnīties par to, ka tu tieši man piešķīri godu ieņemt šo vietu. Varēji taču šeit nosēdināt kādu daudz piemērotāku viesi. Jebkuru pēc tavas izvēles. Pietiktu tikai kādam pavēlēt vai samaksāt. Tas taču ir tikai jautājums par cenu.
- Runā, runā, Kalante atlieca galvu un pievēra acis, piešķirot lūpām mīļa smaida šķietamību.
- Tādēļ jūtos ļoti pagodināts un lepns, ka tieši es sēžu līdzās Cintras karalienei Kalantei, kuras daiļumu pārspēj tikai viņas gudrība. Par tikpat lielu godu uzskatu to, ka valdniecei labpatika uzklausīt runas par mani. Un, pamatojoties uz to, ko viņa dzirdējusi, viņa nevēlas mani izmantot banālu lietu kārtošanai. Pagājušoziem kņazs Hrobariks, nebūdams tik laipns, mēģināja mani noalgot kādas daiļavas meklējumiem, kura bija aizbēgusi no balles, pa ceļam pazaudējot kurpīti, jo viņai bija apriebušies kņaza apnicīgie uzmanības pierādījumi.. Man bija grūti viņu pārliecināt, ka tam nepieciešams izcils pēddzinis, nevis raganis.
Karaliene, noslēpumaini smaidīdama, klausījās.
- Arī citi valdnieki, gudrības ziņā palikdami tev tālu iepakaļ, nekautrējās man piedāvāt banālus uzdevumus. Parasti runa bija par dzīvības atņemšanu padēlam, patēvam, pamātei, tēvocim, tantei, grūti pat pārstāstīt. Viņiem šķita, ka tas ir tikai jautājums par cenu.
Karalienes smaids varēja nozīmēt jebko.
- Tādēļ vēlreiz atkārtoju, Geralts tikko manāmi nolieca galvu, ka jūtos neizsakāmi pagodināts par iespēju sēdēt tev līdzās, kundze. Bet gods mums, ragaņiem, nozīmē neizsakāmi daudz. Tu neticēsi, karalien, cik
daudz. Kāds valdnieks reiz aizskāra ragana godu, piedāvājot darbu, kurš nesaskanēja ar raganu goda kodeksu. Vēl vairāk viņš nerēķinājās ar pieklājīgo atteikumu, gribēja atturēt ragani no viņa pils pamešanas. Visi, kuri pēc tam atstāstīja šo notikumu, apgalvoja, ka tas nebija no labākajiem viņu valdnieka lēmumiem.
- Geralt, pēc klusuma mirkļa teica Kalante. Tu kļūdies. Tu esi ļoti aizraujošs sarunbiedrs.
Kladzinātājs, notraucis alus putas no ūsām uz vamža krūtežas, atgāza galvu un iegaudojās, ļoti veiksmīgi atdarinot vilcēni riesta laikā. Visi pagalma un tuvākās apkārtnes suņi viņam gaudodami atsaucās.