Viens no Streptas brāļiem, laikam Turkalniņš, pamērcis pirkstu alū, uzvilka treknu līniju ap Kraha an Kraites uzzīmēto karaspēka vienību.
- Kļūdaini un nemākulīgi! viņš iesaucās. Tā nedrīkstēja darīt! Te pret flangu vajadzēja novirzīt kavalēriju un uzbrukt no sāna!
- Ha! norūca Krahs an Kraite, bliezdams kaulu pret galdu un apšļakstīdams blakussēdētāju sejas un tunikas ar mērces paliekām. Un atstāt bez aizsardzības vidu? Svarīgāko pozīciju? Pilnīgi šķērsām!
- Tikai aklais vai garā vājais šādā situācijā neizmantos šādu manevru.
- Tā gan! Pareizi! Atres Vindhalms.
- Kas tev prasa, sūdpakaļa?
- Pats sūdpakaļa!
- Aizver žaunas, citādi pacienāšu ar kaulu!
- Sēdi biksēs un piever muti, Krah! iesaucās Eists Tuirsehs, pārtraucis sarunu ar Visegerdu. Pietiks plēsties. Ei, Drogodor! Neviens nenovērtē tavu talantu! Patiesi, patiesi, lai ieklausītos tavā skaistajā, klusajā dziedājumā,
nepieciešama uzmanība un nosvērtība. Draig Bon-Dhu, beidz rīt un tempt! Pie šī galda tu nevienu nesajūsmināsi ne ar vienu, ne ar otru. Iepūt savās dūdās un iepriecē mūsu ausis ar īstenu kara mūziku. Ar tavu atļauju, dārgā Kalante!
- Ak tu tētīt, karaliene nočukstēja Geraltam, uz mirkli pacēlusi acis pret griestiem mēmā izmisumā. Taču tad, smaidīdama pavisam nepiespiesti un laipni, piekrītoši pamāja.
- Draig Bon-Dhu, teica Eists. Nospēlē mums dziesmu par kauju pie Hocebužes! Tā vismaz nesagādās mums šaubas par karavadoņu taktiskajiem manevriem! Un arīdzan par to, kurš tur ieguva nemirstīgu slavu! Lai veselība varonīgajai Cintras Kalantei!
- Veselība! Slava! ieaurojās viesi, piepildīdami kausus un māla krūzes.
Draiga Bon-Dhu dūdas sāka nikni dūkt, tad izdvesa šausminošu, stieptu, vibrējošu vaidu. Dzīrotāji sāka dziedāt, sitot ritmu tas ir, dauzot pret galdu ar to, kas pagadījies pa rokai. Kladzinātājs skaudīgi uzlūkoja kazādas maisu, nepārprotami pārņemts ar domu iekļaut no maisa izplūstošās šaušalīgās skaņas savā repertuārā.
- Hocebuže, teica Kalante, uzlūkojot Geraltu, ir mana pirmā kauja. Kaut arī riskēju izsaukt lepnā ragana nicinājumu un sašutumu, atzīšos, ka tolaik mēs cīnījāmies tieši naudas dēļ. Ienaidnieks dedzināja ciemus, kuri mums maksāja nodevas, bet mēs savā nenovīdīgajā alkatībā negribējām to pieļaut un devāmies kaujā. Banāls iemesls, banāla kauja, banāli trīs tūkstoši kraukļu saknābātu līķu. Un, paskat tik, tā vietā, lai kaunētos par to, ka par mani dzied dziesmas, sēžu te lepna kā pāvs. Pat par spīti šai šausmīgajai, barbariskajai mūzikai.
Viņas sejā atkal parādījās starojoša un laimīga smaida parodija. Karaliene pacēla tukšo kausu, atbildot pie garā galda uzsauktajiem tostiem. Geralts klusēja.
- Turpināsim. Kalante paņēma Drogodara pasniegto fazāna stilbu un sāka to graciozi skrubināt. Kā jau teicu, tu mani ieinteresēji. Man tika stāstīts, ka jūs, ragaņi, esat interesanta kasta, taču es tam ne pārāk ticēju. Tagad ticu. Ja jums pieskandina, jūsu skanējums liecina, ka esat kalti no tērauda, nevis salipināti no putnu mēsliem. Taču tas nemaina lietas būtību. Tu esi šeit aicināts, lai pildītu uzdevumu. Un tu to pildīsi bez gudrām ierunām.
Geralts nesavilka seju greizā un vienaldzīgā smīnā, kaut arī to ļoti vēlējās. Viņš turpināja klusēt.
- Man šķita, nomurmināja karaliene, visu savu uzmanību šķietami pievērsusi vienīgi fazāna stilbam, ka tu kaut ko teiksi. Vai pasmaidīsi. Nē? Jo labāk. Vai mūsu norunu vari uzskatīt par spēkā esošu?
- Neskaidri izteiktus uzdevumus, sausi teica raganis, nav iespējams precīzi izpildīt, karalien.
- Kas tad te neskaidrs? Tu taču tūdaļ visu saprati. Man patiešām ir nolūki attiecībā uz savienību ar Skelligu un manas meitas Pavetas precībām. Tu arī nekļūdījies, pieļaudams, ka šie plāni ir apdraudēti un ka esi mums nepieciešams, taču te tava apķērība beidzas. Tavs pieņēmums, ka es tavu amatu jaucu ar algota slepkavas profesiju, mani ļoti sāpina. Liec vērā, Geralt, ka es esmu viena no tiem nedaudzajiem valdniekiem, kuri skaidri zina, ar ko nodarbojas ragaņi un kādiem darbiem tie aicināmi. No otras puses, ja kāds nogalina cilvēkus tikpat meistarīgi kā tu, kaut arī ne par samaksu, nevajadzētu brīnīties, ka tik daudzi šādam cilvēkam piedēvē arī slepkavas amatu. Tava slava, Geralt, iet tev pa priekšu, turklāt tā ir skaļāka par
Draiga Bon-Dhu nolādētajām dūdām. Un ari tajā ir maz patīkamu skaņu.
Dūdinieks, kaut arī nevarēja karalieni dzirdēt, beidza spēlēt. Dzīru viesi viņu aplaimoja ar haotiskām, trokšņainām ovācijām un tad atkal ņēmās dedzīgi iznīcināt dzeramā un ēdamā krājumus, atminēties dažādu kauju norises un izmest nepieklājīgus jociņus par sievietēm. Kladzinātājs izdvesa savādus trokšņus, taču nebija saprotams, vai tā bija kārtējā dzīvnieka atdarināšana vai mēģinājums iztukšot kuņģi. Eists Tuirsehs pārliecās pār galdu.
- Karalien, viņš teica, noteikti ir svarīgi iemesli, kuru dēļ tu visu laiku savu uzmanību velti kungam no Četrradzes, taču pienācis pēdējais laiks parādīties karaļmeitai Pavetai. Ko mēs vēl gaidām? Taču ne to, lai Krahs an Kraite pielietos pilns kā mārks? Bet šis brīdis jau ir tuvu.
- Tev, kā parasti, taisnība, Eist, Kalante silti uzsmaidīja. Geralts nebeidza vien brīnīties, cik neizsmeļams ir viņas smaidu krājums. Patiešām, man ar augstmani Raviksu ir pārrunājams kas ārkārtīgi svarīgs. Neuztraucies, arī tev es veltīšu laiku. Bet tu jau pazīsti manus principus: vispirms pienākums, pēc tam izklaides. Hakso!
Pacēlusi plaukstu, viņa pamāja pils uzraugam. Hakso bez vārda runas piecēlās, paklanījās, ātri uzskrēja pa kāpnēm un pazuda tumšajā galerijā. Karaliene atkal pagriezās pret ragani.
- Dzirdēji? Mēs esam aizpļāpājušies. Ja Paveta jau ir beigusi grozīties pie spoguļa, tad tūdaļ būs šeit. Tādēļ klausies vērīgi, jo otrreiz neatkārtošu. Vēlos panākt to, ko biju nodomājusi un ko tu zināmā mērā precīzi atminēji. Nekādu citu risinājumu būt nevar. Savukārt tu vari izvēlēties. Vari būt spiests rīkoties saskaņā ar manu pavēli… klāstīt par sekām nepaklausības gadījumā neredzu jēgu. Paklausība,
pats par sevi saprotams, tiks dāsni apbalvota. Taču tu vari man ari izdarīt pakalpojumu par samaksu. Liec vērā, es neteicu “Varu tevi nopirkt”, tāpēc ka nolēmu neaizvainot tavu ragana lepnumu.
- Šis atšķirības milzīgums kaut kā ir paslīdējis garām manai uzmanībai.
- Nu tad esi vēl uzmanīgāks, kad es ar tevi runāju. Atšķirība, mans dārgais, ir tāda, ka pērkamajam pircējs maksā pēc saviem ieskatiem, bet pakalpojuma sniedzējs pats nosaka pakalpojuma cenu. Skaidrs?
- Vairāk vai mazāk. Pieņemsim, ka izvēlos apmaksātu pakalpojumu. Man taču laikam jāzina, kāds pakalpojums ir jāizpilda?
- Nē, nav jāzina. Ja tā ir pavēle, tad tai, protams, jābūt konkrētai un viennozīmīgai. Pavisam kas cits ir maksas pakalpojums. Mani interesē rezultāts. Nekas vairāk. Tā ir tava darīšana, ar kādiem līdzekļiem tu to panāksi.
Geralts, pacēlis galvu, sastapās ar Peļovura melno, vērīgo acu skatienu. Skelliges druīds, nenolaidis no ragana acis, itin kā aizdomājies drupināja plaukstās turēto maizes gabalu, birdinādams lejup drupačas.
Geralts palūkojās lejup. Viņa priekšā uz ozolkoka galda virsmas drupačas, putraimi un sarkanīgie omāra kriksiši sāka ātri kustēties kā skudriņas un izveidoja rūnas. Rūnas savienojās uz mirkli vārdā. Jautājumā.