Выбрать главу

Peļovurs, lūkodamies viņā, gaidīja. Geralts tikko manāmi pamāja. Druīds pievēra acis un ar sastingušu sejas izteiksmi notrauca drupačas no galda.

-    Dārgie viesi! iesaucās herolds. Cintras Paveta!

Viesi, pagriezuši galvas pret kāpnēm, apklusa. Nopakaļ

pils uzraugam un gaišmatainam pāžam, ģērbusies purpur­sarkanā jaciņā, noliektu galvu lejup kāpa karaļmeita.

Matu krāsa Pavetai bija gluži tāda pati kā mātei pelnu pelēka, taču viņai tie bija sapīti divās resnās bizēs, kas sniedzās pāri viduklim. Izņemot diadēmu ar meistarīgi vei­dotu gemmu un šauru jostiņu ar sīkiem zelta posmiņiem, kura piekļāva gurniem garu, sudrabzilu kleitu, Pavetai nebija nekādu rotājumu.

Pāža, herolda, pils uzrauga un Visegerda pavadībā karaļmeita ieņēma tukšo krēslu starp Drogodaru un Eistu Tuirsehu. Bruņinieciskais salinieks tūdaļ parūpējās par vīna kausu un izklaidēja karaļmeitu ar sarunām. Geralts nemanīja, ka viņa atbildētu vairāk par vienu vārdu. Acis viņai joprojām visu laiku bija nolaistas, paslēptas zem garajām skropstām, pat atskanot trokšņainiem tostiem, kuri viņai par godu sāka birt no visām galda pusēm. Bez šaubām, dzīrotāji nepalika vienaldzīgi pret viņas skais­tumu Krahs an Kraite pārtrauca aurot un klusēdams blenza uz Pavetu, pat aizmirsis par alus kausu. Atres Vindhalms gluži tāpat vai aprija karaļmeitu ar acīm, sejā mai­noties dažādām nosarkšanas pakāpēm, itin kā vairs tikai daži smilšu graudiņi pulkstenī viņu šķirtu no kāzu gultas. Aizdomīgā apmātībā smalko sejiņu aplūkoja arī Kladzinātājs un brāļi no Streptas.

-    Ahā, klusi teica Kalante, augstākajā mērā ieprieci­nāta par radīto iespaidu. Un ko tu teiksi, Geralt? Nudien, netēlojot pieticību, varu teikt, ka meita ir atsitusies mātē. Man pat žēl viņu atdot tam rudajam mūlāpam Kraham. Atliek vienīgi cerēt, ka no šā kucēna varbūt izaugs kāds, kas varētu līdzināties Eistam Tuirseham. Ja jau tā ir tā pati asins. Tu dzirdi mani, Geralt? Cintrai jānoslēdz savienība ar Skelligu, jo to prasa valsts intereses. Manai meitai jāap­precas ar atbilstošu personu, jo tā ir mana meita. Tieši tāds ir iznākums, kurš tev jānodrošina.

-    Man tas jānodrošina? Vai tad, lai tas notiktu, nepie­tiek ar tavu gribu, karalien?

-    Notikumi var risināties tā, ka ar to nepietiks.

-    Kas gan var būt stiprāks par tavu gribu?

-    Sūtiba.

-    Ak tā. Un tādēļ man, raganim, jāstājas pretī sūtībai, kas ir stiprāka par karalienes gribu. Raganis, kurš cīnās ar sūtību! Kāda ironija.

-    Kur tu saskati ironiju?

-     Lai nu paliek, karalien. Izskatās, ka pakalpojums, kuru tu pieprasi, robežojas ar neiespējamību.

-    Ja tas robežotos ar iespējamību, Kalante, smaidot izgrūda caur zobiem, es pati tiktu ar to galā un man nevajadzētu slaveno Rīvijas Geraltu. Netēlo gudreli. Visu var nokārtot, tas ir tikai jautājums par cenu. Pie velna, tavā ragana cenrādī jābūt ari cenai par to, kas robežojas ar neiespējāmību. Nojaušu, ka tā nav maza. Ja nodrošināsi man iznākumu, kuru vēlos, es tev došu, ko vien tu vēlēsies.

-    Kā tu teici, karalien?

-    Došu tev to, ko vien tu vēlēsies. Man nepatīk, ja kāds liek man atkārtot savu sakāmo divreiz. Vai tiešām man, ragani, jādomā, ka pirms ikviena darba, kuru uzņemies pildīt, tu mēģini darba uzdevējam atņemt jebkādu vēlmi gluži kā tagad man? Laiks iet. Atbildi: jā vai nē?

-Jā-

-    Tā jau ir labāk, Geralt. Tavas atbildes jau sāk tuvoties ideālam. Tās aizvien vairāk atgādina tās, kādas es gaidu, kad uzdodu jautājumus. Un tagad nemanāmi izstiep kreiso roku un patausti aiz mana troņa atzveltnes.

Geralts pabāza roku zem dzelteni gaišzilā drapējuma un gandrīz tūdaļ pat sataustīja zobenu, kurš bija piestipri­nāts pie atzveltnes kazādas apšuvuma. Viņam labi pazīs­tamo zobenu.

-    Karalien, viņš klusi teica. Neatgriežoties pie tā, ko es agrāk teicu par cilvēku nogalināšanu, vai tu tiešām saproti, ka cīņā pret sūtību ar zobenu vien nepietiek?

-    Saprotu, Kalante pagrieza galvu. Ir nepieciešams arī raganis, kurš tur šo zobenu. Kā redzi, par to esmu jau parūpējusies.

-    Karalien…

-    Geralt, vairāk ne vārda. Mēs jau tā pārāk ilgi sačuks­tamies. Uz mums skatās, un Eists jau kļūst nikns. Parunā kādu brīdi ar pils uzraugu. Ieēd, iedzer. Tikai ne pārāk daudz. Vēlos, lai tava roka būtu droša.

Raganis paklausīja. Karaliene pievienojās Eista, Visegerda un Peļovura risinātajai sarunai līdzās klusējošajai un miegainajai Pavetai. Drogodars nolika malā kokli un dedzīgi ķērās pie maltītes. Hakso bija nerunīgs. Vojevoda ar grūti iegaumējamo vārdu, kurš pa ausu galam kaut ko bija dzirdējis par Četrradzi un tās problēmām, pieklā­jības pēc painteresējās, vai ķēves labi sagrūsnējušas. Geralts atteica, ka jā, daudz biežāk nekā kumeļi. Taču viņš nebija drošs, vai joks tika saprasts. Vojevoda vairāk jautā­jumu neuzdeva. Peļovura acis atkal meklēja kontaktu ar ragana skatienu, taču drupačas uz galda vairs nesakus­tējās.

Krahs an Kraite aizvien vairāk sadraudzējās ar abiem brāļiem no Streptas. Trešais, jaunākais, jau bija pavisam nelietojams pēc mēģinājuma neatpalikt no dzeršanas tempa, kādu bija uzdevis Draigs Bon-Dhu. Skalds, kā šķita, šo mēģinājumu izturēja bez mazākā kaitējuma.

Galda galā sasēdinātie jaunākie un mazāk svarīgie grāfi iesiluši aizsāka šķībi dziedāt pazīstamo dziesmiņu par āzīti ragainīti un atriebīgo večiņu, kurai nebija nekā­das humora izjūtas.

Čirkains kalps un sardzes kapteinis, tērpts zeltainajās un gaišzilajās Cintras krāsās, piesteidzās pie Visegerda. Maršals, saraucis pieri, uzklausīja ziņojumu, piecēlās, no­stājās aiz troņa un, zemu pieliecies, kaut ko pusbalsī teica karalienei. Kalante ātri paskatījās uz Geraltu un īsi vienā vārdā atbildēja. Visegerds vēl vairāk noliecās un sāka čuk­stēt. Karaliene asi palūkojās uz viņu un, nesakot ne vārda, uzsita ar atvērto delnu pa troņa parod. Maršals paklanījās un deva pavēli sardzes kapteinim. Geralts nesaklausīja, kas tā bija par pavēli. Taču viņš pamanīja, ka Peļovurs sāka nemierīgi grozīties un palūkojās uz Pavetu. Karaļmeita, nodūrusi galvu, sēdēja nekustīgi.

Hallē atskanēja smagi, metāliski dimdoši soļi. To radī­tais troksnis bija skaļāks par murdoņu pie galda. Visi pacēla galvas un pagriezās pret nācēju. Negaidītais viesis bija tērpies bruņās, ko veidoja dzelzs plāksnes un ar vasku piesūcināta āda. Izliektās, šķautņainās krūšu bruņas no melni zila sakausējuma apakšdaļā pārsedza segmentētos svārkus un gurnusargus. Bruņu plecusargi bija klāti asiem tērauda dzelkšņiem, bruņucepure ar restoto aizsargu bija izstiepta kā suņa purns, un arī tās virsma bija nosēta ar dzelkšņiem gluži kā kastaņa miza.

Čīkstēdams un grabēdams savādais viesis tuvojās gal­dam un nekustīgi nostājās tieši pretī tronim.

-    Godātā karalien, augstdzimušie kungi, viesis, stīvi paklanījies un tā arī nepacēlis aizsargu, teica. Atvainojos, ka iztraucēju viesības. Esmu Erlenvaldes Ezis.

-                Esi sveicināts, Erlenvaldes Ezi! lēni teica Kalante.

-     Lūdzu, ieņem vietu pie galda. Mēs Cintrā priecājamies par ikvienu viesi.

-    Pateicos, karalien, Erlenvaldes Ezis vēlreiz paklanī­jās, pieskārās ar dzelzs cimdā tērpto dūri sev pie krūtīm.

-     Taču es Cintrā neesmu ieradies kā viesis, bet nopietnā jautājumā, kurš nevar gaidīt. Ja karaliene Kalante ļaus,

' izteikšu savu vajadzību tūdaļ pat, netērējot jūsu laiku.

-    Ezi no Erlenvaldes, asi teica karaliene. Slavēja­mās rūpes par mūsu laiku neattaisno necieņas izrādīšanu pret mani. Un par tādu es uzskatu aizsarga nepacelšanu, runājot ar mani. Tādēļ noņem bruņucepuri. Gan jau mēs pacietīsim laika patēriņu, kuru tev aizņems šī darbība.