- Manai sejai, karalien, šobrīd jābūt paslēptai. Ar tavu atļauju.
Viesu pulku pāršalca murdošs sašutuma vilnis, kas šur tur uzbangoja apslāpētos lāstos. Peļovurs, noliecis galvu, bez skaņas kustināja lūpas. Raganis sajuta, kā buramvārdi uz sekundi elektrizē gaisu, kā iekustina viņa medaljonu. Kalante skatījās uz Ezi, samiegusi acis un bungojot ar pirkstiem pret troņa paroceni.
- Es atļauju, viņa beidzot teica. Gribu ticēt, ka iemesls ir pietiekami svarīgs. Saki, bezsejainais Ezi, kādā nolūkā esi nācis.
- Pateicos par atļauju, teica viesis. Tomēr, nespēdams paciest pārmetumu par necieņas izrādīšanu, paskaidroja, ka runa ir par bruņinieka solījumu. Man nav ļauts atklāt seju pirms pusnakts iestāšanās.
Karaliene ar nevērīgu rokas kustību lika saprast, ka ir ar paskaidrojumu mierā. Čīkstinot bruņas, Ezis paspēra soli uz priekšu.
- Pirms gadiem piecpadsmit, viņš skaļi paziņoja,
- tavs vīrs, Kalante karalis Rogners apmaldījās medību laikā Erlenvaldē. Klīzdams pa brikšņiem, viņš nokrita no zirga un izmežģīja kāju. Gulēdams aizā, viņš sauca pēc palīdzības, taču par atbildi dzirdēja vien čūsku šņākšanu un tuvojošos vilkaču gaudošanu. Viņš noteikti būtu gājis bojā, ja vien viņam nebūtu sniegta palīdzība.
- Es zinu, ka tā ir noticis, apstiprināja karaliene. -Ja ari tu to zini, es nojaušu, ka tu biji tas, kurš viņam šo palīdzību sniedza.
- Tieši tā. Tikai pateicoties man, viņš sveiks un vesels atgriezās pilī. Pie tevis, kundze.
- Esmu tava parādniece, Erlenvaldes Ezi. Manu pateicību nemazina pat apstāklis, ka Rogners, manas sirds un gultas kungs, ir jau atstājis šo sauli. Es labprāt jautātu, kādā veidā šo parādu dzēst, tomēr bīstos, ka augstsirdīgo bruņinieku, kurš ievēro bruņinieka solījumu un visos gadījumos rīkojas saskaņā ar bruņinieku goda kodeksu, šāds jautājums varētu aizvainot. Tas liktu domāt, ka palīdzība, kuru tu karalim sniedzi, nebija nesavtīga.
- Tu labi zini, karalien, ka tā nebija nesavtīga. Tu arīdzan zini, ka tieši tagad esmu atnācis pēc balvas, kuru man par dzīvības glābšanu solīja karalis.
- Ak tā? Kalante smaidīja, taču viņas acīs iezalgojās zaļas uguntiņas. Tātad tu atradi karali aizas dibenā neaizsargātu, ievainotu, pamestu čūsku un briesmoņu varā -, un tikai tad, kad viņš tev piesolīja balvu, tu steidzies viņam palīgā? Bet, ja viņš negribētu vai nevarētu tev apsolīt balvu, tu viņu tur pamestu un es līdz pat šai baltai dienai nezinātu, kur balo viņa kauli? Ak, cik augstsirdīgi! Bez šaubām, tu tobrīd rīkojies saskaņā ar kādu īpašu bruņinieka solījumu.
Murdoņa viesu vidū pieņēmās spēkā.
- Un šodien tu esi atnācis pēc savas balvas, Ezi? turpināja karaliene, smaidīdama aizvien draudīgāk. Pēc piecpadsmit gadiem? Tu laikam ceri uz procentiem no summas, kas pa šo laiku sakrājušies? Te nav nekāda rūķu banka, Ezi. Tu saki, Rogners tev piesolīja balvu? Nu ko, būs grūti viņu uz šejieni ataicināt, lai viņš tev to samaksātu.
Vieglāk laikam būtu tevi aizsūtīt pie viņa uz viņsauli. Tur ari vienosieties, kurš kuram ko esat parādā. Ezi, es pārāk stipri mīlēju savu viru, lai spētu nedomāt par to, ka varēju viņu zaudēt jau tolaik pirms piecpadsmit gadiem, ja viņš būtu atteicies tirgoties ar tevi. Doma par to mani modina ne pārāk siltas jūtas pret tevi. Maskētais viesi, vai tu zini, ka šajā mirkli te, Cintrā, atrazdamies manā pilī un manā varā, tu esi tikpat bezpalīdzīgs un nāvei nolemts kā savulaik Rogners aizā? Ko tu man piedāvāsi, kādu balvu, ja es tev apsolīšu, ka aiziesi no šejienes dzīvs?
Medaljons Geraltam kaklā sakustējās, ievibrējās. Raganis uzmeta ātru mirkli Peļovuram, sastapa viņa vērīgo, jūtami satraukto skatienu. Viņš tikko manāmi nošūpoja galvu un jautājoši sarauca uzacis. Arī druīds noliedzoši pašūpoja galvu un ar tikko jaušamu cirtainās bārdas kustību norādīja uz Ezi. Geralts nebija drošs.
- Tavs sakāmais, karalien, ir iecerēts, iesaucās Ezis,
- lai mani iebiedētu. Lai modinātu naidu šeit sapulcināto augstdzimušo viesu vidū un tavas daiļās meitas Pavetas nicinājumu. Taču tavi vārdi nav patiesi. Un tu to labi zini!
- Citiem vārdiem, es meloju kā suns. Kalantes lūpās parādījās ļoti nejauks smaids.
- Tu labi zini, karalien, nesatricināmi turpināja viesis, kas tolaik notika Erlenvaldē. Tu zini, ka izglābtais Rogners pats pēc savas gribas apsolīja man dot, ko vien vēlēšos. Piesaucu visus par lieciniekiem tam, ko tagad teikšu! Kad karalis, izglābts un aizvests pie saviem ļaudīm, otru reizi jautāja, ko es vēloties, es viņam atbildēju. Lūdzu, lai viņš man apsola atdot to, ko atstājis mājās, bet par ko nezina un pat nenojauš. Un karalis apzvērēja, ka tā arī notiks. Bet, atgriezies mājās, viņš tevi, Kalante, atrada radību gaidās. Jā, karalien, es gaidīju šos piecpadsmit
gadus, bet manas balvas procenti krājās. Šodien, uzlūkojot daiļo Pavetu, redzu, ka manas gaidas ir atmaksājušās. Kungi un bruņinieki! Dala no jums ieradās Cintrā, lai pretendētu uz karaļmeitas roku. Paziņoju, ka esat ieradušies velti. Kopš savas piedzimšanas dienas ar karaļa zvēresta spēku daiļā Paveta pieder man.
Dzīrotāju vidū sacēlās jezga. Kāds kliedza, kāds lādējās, kāds dauzīja ar dūri pa galdu, apgāzdams traukus. Streptas Turkalniņš izrāva nazi no auna cepeša sāna un sāka to vicināt. Salikušais Krahs an Kraite acīmredzot mēģināja no galda krusteņa izraut dēli.
- Kaut kas nedzirdēts! auroja Visegerds. Kur tavi pierādījumi? Jā, pierādījumi?
- Karalienes seja, iesaucās Ezis, izstiepis dzelzs cimdā tērpto roku, ir vislabākais pierādījums!
Paveta sēdēja nekustīgi, nodūrusi galvu. Gaisā biezēja kaut kas ļoti savāds. Ragana medaljons ķēdītē zem kamzoļa sāka raustīties. Viņš ieraudzīja, kā karaliene ar rokas mājienu paaicina aiz troņa stāvošo pāžu un čukstus dod viņam īsu pavēli. Geralts nesadzirdēja, kādu. Tomēr viņa uzmanību piesaistīja izbrīns zēna sejā un fakts, ka pavēli vajadzēja atkārtot vēlreiz. Pāžs skriešus metās uz izeju.
Jezga pie galda nerimās. Eists Tuirsehs pagriezās pret karalieni.
- Kalante, viņš rāmi teica. Vai viņš saka patiesību?
- Un, pat ja tā, izgrūda caur zobiem karaliene, sakniebusi lūpas un plūkādama ap pleciem apmesto zaļo šalli,
- tad kas par to?
- Ja viņš saka patiesibu, sarauca pieri Eists, solījums būs jāpilda.
- Patiešām?
- Vai man jāsaprot, sadrūmis vaicāja salinieks, ka tu tikpat nevērigi izturies pret visiem solījumiem? To skaitā pret tiem, kurus es kā dārgumu glabāju savā atmiņā?
Geralts, kurš nekad nebija domājis, ka valdniece varētu nosarkt līdz pat ausu galiem un ka viņas acīs varētu sanesties asaras, bet lūpas sākt drebēt, bija pārsteigts.
- Eist, nočukstēja karaliene. Tas ir pavisam kas cits…
- Patiešām?
- Ak tu, kucesdēls! pietrūcies kājās, ieaurojās Krahs an Kraite. Pēdējais no pamuļķiem, kurš man apgalvoja, ka esmu darījis kaut ko velti, tagad guļ, krabju apgrauzts, Allenkerkas līča dzelmē! Vai tādēļ es atkuģoju no Skelliges, lai mājās atgrieztos tukšām rokām?! Atradies konkurents, slampas dēls gatavais! Ei, atnesiet kāds manu zobenu un iedodiet tūdaļ tam pamuļķim kādu dzelzs gabalu! Tad paskatīsimies, kurš…
- Vai nepievērsi muti, Krah? indīgi teica Eists, ar dūrēm atbalstījies pret galdu. Draig Bon-Dhu! Tu būsi atbildīgs par turpmāko karaļa māsasdēla uzvedību!