- Vai arī mani tu apklusināsi, Tuirseh? piecēlies kājās, iesaucās Atres Rainfarns. Kurš uzdrošināsies mani atturēt ar asinīm nomazgāt kaunu, kas šeit padarīts manam kņazam un viņa dēlam Vindhalmam vienīgajam, kurš ir Pavetas rokas un kāzu gultas cienīgs? Atnesiet zobenus! Tūdaļ pat uz vietas parādīšu šim Ezim, vai kā viņš tur dēvējas, kā mēs Atrē atriebjam šādus apvainojumus! Nu, vai atradīsies kāds vai kaut kas, kurš spētu mani no tā atturēt?
- Protams. Tas ir pieklājības tikums, rāmi atbildēja Eists Tuirsehs. Šeit nepiedienas uzsākt kautiņu vai kādu izaicināt, pirmāk nesaņemot šā nama kundzes atļauju. Kas
tad nu, vai Cintras troņa zāle būtu dzertuve, kurā pēc patikas var dauzīt purnus un vicināt nažus?
Visi atkal cits caur citu sāka kliegt, draudēt un vicināt dūres. Tracis aprāvās, kā ar nazi nogriezts, kad zālē pēkšņi atskanēja īss saniknota sumbra rēciens.
- Tā, teica Kladzinātājs, nokremšļojies un piecēlies no galda. Eists ir kļūdījies. Tas vairs pat neizskatās pēc dzertuves. Tas jau līdzinās zvērnīcai, tādēļ sumbrs bija īsti vietā. Cienījamā Kalante, atļauj man izteikt savu skatījumu uz problēmu, kura te radusies.
- Kā redzu, ļoti daudziem, lēni teica Kalante, par šo problēmu ir savs viedoklis, kuru tie izsaka, pat neprasot man atļauju. Savādi: kāpēc jūs neinteresē manas domas? Manuprāt, drīzāk šī nolāpītā pils sabruks pār manu galvu, nekā es atdošu Pavetu šim ērmam. Man nav ne mazākā nolūka…
- Rognera zvērests… sāka Ezis, taču karaliene, triecot pret galdu zelta kausu, viņu acumirklī pārtrauca.
- Rognera zvērests man nozīmē tikpat daudz, cik pērnā gada sniegs! Un kas attiecas uz tevi, Ezi, tad es vēl neesmu nolēmusi, vai ļaušu Kraham vai Rainfarmam krustot ar tevi zobenus divkaujā vai vienkārši likšu tevi pakārt! Pārtraukdams mani, tu lielā mērā ietekmē manu lēmumu!
Geralts, joprojām satraukts par medaljona drebēšanu, pārlaida skatienu zālei un pēkšņi sastapās ar Pavetas acīm, tikpat smaragdzaļām kā mātes acis. Karaļmeita tās vairs neslēpa zem garajām skropstām viņa lūkojās te uz Peļovuru, te uz ragani, nepievēršot citiem nekādu uzmanību. Peļovurs, kaut ko murminot, sakņupis grozījās.
Kladzinātājs, joprojām stāvēdams kājās, svarīgi nokremšļojās.
- Runā, pamāja karaliene. Bet tā, lai būtu īsi un par lietu.
- Kā pavēlēsiet, karalien. Cienījamā Kalante un jūs, bruņinieki! Patiešām savādu vēlēšanos karalim Rogneram izteica Erlenvaldes Ezis, savādu balvu pieprasīja, kad karalis tam bija apsolījis pildīt jebkuru vēlēšanos. Taču neizliksimies, ka neesam dzirdējuši par šādām vēlmēm, par Nejaušības Likumu, vecu kā pati cilvēce. Par maksu, ko var pieprasīt tas, kurš izglābj kādam dzīvību šķietami bezcerīgā situācijā, un tādēļ var izteikt, kā liekas, neiespējamu vēlēšanos. “Atdosi man to, kas pirmais iznāks tevi sagaidīt.” Jūs teiksiet tas var būt suns, sargs pie vārtiem vai varbūt pat sievasmāte, kura nevar vien nociesties, nesadevusi pa muti mājās pārnākušajam znotam. Negaidīti atgriežoties no gara ceļojuma, cienītie kungi, tas parasti izrādīsies piegulētājs sievas gultā. Taču tas var būt arī bērns. Sūtības iezīmēts bērns.
- īsāk, Kladzinātāj, Kalante sarauca pieri.
- Kā pavēlēsiet. Kungi! Vai neesat dzirdējuši par Sūtības iezīmētiem bērniem? Vai leģendārais varonis Zatrets Voruta, vēl bērns būdams, netika atdots rūķiem, jo bija tas, kuru tēvs, atgriežoties cietoksnī, satika pirmo? Un Ārprātīgais Dejs, kurš ceļiniekam pieprasīja atdot to, par ko tas pats nenojauš! Šis pārsteigums bija slavenais Suprē, kurš vēlāk Ārprātīgo Deju atbrīvoja no tam uzliktā lāsta. Atminieties arī Zivelenu, kura kļuva par Metinnas karalieni ar rūķa Rumplestelta palīdzību un atlīdzībā par to apsolīja savu pirmdzimto bērnu! Kad Rumplestelts ieradās pēc solītās balvas, Zivelena neturēja solījumu, bet ar burvestībām piespieda rūķi bēgt. Neilgi pēc tam abi viņa un bērns nomira no sērgas. Ar Sūtību nevar spēlēties nesodīti!
- Nebiedē mani, Kudkadak. Kalante saviebās. Pusnakts, šausmu stunda jau tuvu. Vai atminies vēl kādas leģendas no tavas neapšaubāmi grūtās bērnības? Ja ne, sēdies.
- Lūdzu, vēl nedaudz laika. Barons sāka virpināt garās ūsas. Es vēl drusku pastāvēšu. Gribēju visiem atsaukt atmiņā vēl vienu leģendu. Tā ir sena, piemirsta leģenda, mēs visi to laikam būsim dzirdējuši mūsu grūtās bērnības gados. Šajā leģendā karaļi turēja dotos solījumus. Bet mūs, nabaga vasaļus, ar karaļiem saista vienīgi karaļa dotais vārds: uz tā balstīti līgumi, savienības, mūsu privilēģijas, mūsu lēņi. Un tagad? Mums par to tagad jāsāk šaubīties? Jāzaudē ticība karaļa vārda nesatricināmībai? Jāsagaida, ka tas nozīmēs tikpat daudz, cik pērnā gada sniegs? Patiesi, ja tā tam jābūt, tad pēc grūtas bērnības mūs gaida smagas vecumdienas.
- Kurā pusē tu atrodies, Kladzinātāj? ieaurojās Atres Rainfarns.
- Klusu! Lai viņš runā!
- Šis gaisā parautais klukstētājs apvaino majestāti!
- Tigas baronam ir taisnība!
- Klusu, pieceldamās pēkšņi teica Kalante. Ļaujiet viņam pabeigt.
- Lieliski, pateicos, paklanījās Kladzinātājs, bet es jau esmu beidzis.
Iestājās klusums, pavisam neierasts pēc jezgas, kuru pirms mirkļa bija izsaukuši barona vārdi. Kalante joprojām stāvēja. Nez vai kāds, izņemot Geraltu, pamanīja, kā, pieskaroties pierei, dreb viņas roka.
- Mani kungi, viņa beidzot teica. Šeit nepieciešams paskaidrojums. Jā, šis… Ezis… saka taisnību. Rogners patiešām viņam apsolīja to, par ko nevarēja iedomāties. Izskatās, ka mūsu gaišā piemiņā turētais karalis bija mulla sieviešu lietās un neprata skaitīt līdz deviņi. Savukārt man viņš pateica patiesību tikai uz nāves gultas. Tāpēc, ka zināja, ko es ar viņu būtu izdarījusi, ja būtu agrāk uzzinājusi par šo
solījumu. Viņš zināja, uz ko spējīga māte, ar kuras bērnu likteni tik vieglprātīgi izrīkojas.
Bruņinieki un augstmaņi klusēja. Ezis stāvēja nekustīgi kā dzelkšņota statuja.
- Bet Kladzinātājs, turpināja Kalante, nu ko, Kladzinātājs man atgādināja, ka neesmu māte, bet karaliene. Lai notiek. Karaliene rīt sasauks padomi. Cintrā nevalda tirānija. Padome nolems, vai miruša karaļa zvērestam ir vara pār troņmantnieci, un paziņos, vai viņa un Cintras tronis jāatdod pirmajam pretimnācējam vai arī jārīkojas saskaņā ar karaļvalsts interesēm.
Kalante uz mirkli apklusa un pašķielēja uz Geraltu.
- Bet, kas attiecas uz augstdzimušajiem bruņiniekiem, kas ieradušies Cintrā cerībā iegūt karaļmeitas roku… Atliek tikai izteikt līdzjūtību sakarā ar skarbo apvainojumu viņu cieņai un godam, kurš mests viņiem sejā. Ar izsmieklu, ko viņiem nācies šeit piedzīvot. Manas vainas tur nav.
Balsu murdoņā, kura pāršalca visu viesu pulku, raganis saklausīja Eista Tuirseha čukstus.
- Pie visiem jūras dieviem, tikko dzirdami teica salinieks. Tā nevar. Tas ir klajš aicinājums uz asinsizliešanu. Kalante, tu viņus gluži vienkārši sakūdīsi.
- Apklusti, Eist, nikni nošņācās karaliene. Citādi sadusmošos.
Peļovura melnās acis iezibējās, kad druīds ar skatienu norādīja uz Atres Rainfarnu, kurš ar drūmā grimasē savilktu seju grasījās celties kājās. Geralts tūdaļ reaģēja un, viņu apsteidzis, piecēlās pirmais, ar troksni atbidot krēslu.
- Varbūt sasaukt padomi nebūs vajadzības, viņš skaļi un skanīgi teica.
Visi apklusa un izbrīnīti palūkojās uz viņu. Geralts sajuta sev pievērstu Pavetas smaragdzaļo acu skatienu, Eža