skatienu caur melnā sejsarga restēm, sajuta ari, kā spēks, biezēdams gaisā, kāpj augšup gluži kā paisuma vilnis. Redzēja ari, kā šā spēka ietekmē dūmi no lāpām un eļļas lampām sāk iegūt fantastiskus apveidus. Viņš zināja, ka to redz arī Peļovurs. Un zināja, ka neviens cits to neredz.
- Es teicu, viņš rāmi atkārtoja, ka sasaukt padomi varbūt nemaz nevajadzēs. Vai tu, Erlenvaldes Ezi, saprati, ko es ar to domāju?
Dzelkšņiem klātais bruņinieks paspēra divus soļus uz priekšu.
- Sapratu, viņa dobjā balss izlauzās caur bruņucepures sejsargu. Tikai muļķis nesaprastu. Dzirdēju, ko pirms mirkļa teica žēlīgā un cēlsirdīgā Kalante. Viņa atrada brīnišķīgu paņēmienu, kā tikt no manis vaļā. Pieņemu tavu izaicinājumu, man nepazīstamais bruņiniek!
- Neatminos, bilda Geralts, ka būtu tevi izaicinājis. Man nav nodoma izsaukt tevi uz divkauju, Erlenvaldes Ezi.
- Geralt! sašķobījusi lūpas un aizmirsusi, ka raganis dēvējams par “augstdzimušo Raviksu”, iesaucās Kalante.
- Nepārkāp robežas! Nesāc pārbaudīt manu pacietību!
- Arī manējo ne, naidīgi piebilda Rainfarns. Savukārt Krahs an Kraite tikai ieņurdējās. Eists Tuirsehs ar izteiksmīgu žestu parādīja viņam dūri. Krahs ieņurdējās vēl skaļāk.
- Visi dzirdēja, turpināja Geralts, kā Tigas barons stāsta par slaveniem varoņiem, kuri tikuši atņemti viņu vecākiem, izmantojot tādus pašus zvērestus, kādus Ezis izspieda no karaļa Rognera. Taču kādēļ, ar kādu mērķi pieprasa šādus zvērestus? Erlenvaldes Ezi, tu zini atbildi. Šāds zvērests spēj izveidot spēcīgu nepārraujamu sūtības saikni starp zvēresta pieprasītāju un tā objektu, tas ir, bērnu-pārsteigumu. Šāds aklā likteņa izvēlēts bērns var
būt paredzēts neparastiem darbiem. Tas spēj nospēlēt nedzirdēti svarīgu lomu tā dzīvē, ar kuru to saistījis liktenis. Tieši tādēļ, Ezi, tu pieprasīji no Rognera cenu, kuru šodien vēlies saņemt. Tu nevēlies Cintras troni. Tu vēlies iegūt karaļmeitu.
- Ir tieši tā, kā tu saki, man nezināmais bruņiniek, Ezis sāka skaļi smieties. Tieši to es vēlos! Atdodiet man to, kas ir mana sūtība!
- Tas, teica Geralts, vēl jāpierāda.
- Tu uzdrošinies to apšaubīt? Pēc tam kad karaliene ir apstiprinājusi manu vārdu patiesumu? Pēc tā, ko pats pirms mirkļa teici?
- Jā. Jo tu nepateici mums visu. Rogners, Ezi, zināja Pārsteiguma likuma spēku, zvēresta spēku, kuru viņš bija devis. Un to viņš deva, jo zināja, ka paražām un likumam piemīt šādus zvērestus sargājošs spēks. Es apgalvoju, Ezi, ka pagaidām tev uz karaļmeitu nav nekādu tiesību. Tu tās iegūsi tikai tad, kad…
- Kad ko?
- Kad karaļmeita pati piekritīs doties tev līdzi. Tā nosaka Pārsteiguma likums. Tieši bērna, nevis vecāku piekrišana apstiprina zvērestu, pierāda, ka bērns tiešām ir dzimis sūtības ēnā. Tieši tādēļ, tu, Ezi, ieradies pēc piecpadsmit gadiem. Tieši šādu noteikumu savā zvērestā iekļāva karalis Rogners.
- Kas tu esi?
- Esmu Rīvijas Geralts.
- Kas tu esi, Rīvijas Geralt, ka gribi uzmesties par lietpratēju likumu un paražu jautājumos?
- Viņš šo likumu pazīst labāk nekā jebkurš cits, aizsmakušā balsī teica Peļovurs, tādēļ, ka tieši attiecībā uz viņu tas reiz ir ticis pielietots. Viņu reiz paņēma no vecāku
nama, jo viņš bija tas, kuru tēvs nebija gaidījis sastapt, atgriežoties mājās. Jo viņš bijis paredzēts kaut kam citam. Un ar sūtības spēku kļuvis par to, kas ir tagad.
- Un kas viņš ir?
- Raganis.
Klusumā, kurš pēkšņi iestājās, no sardzes telpas atskanēja zvans, ar drūmu dunoņu vēstot par pusnakts iestāšanos. Visi nodrebēja un pacēla galvu. Peļovurs, lūkodamies uz Geraltu, savilka seju savādi pārsteigtā grimasē. Taču vispamanāmāk nodrebēja un nemierīgi sakustējās Ezis. Rokas bruņucimdos bezspēcīgi noslīdēja gar sāniem, dzelkšņotā bruņucepure nedroši salīgojās.
Savāds, nezināms Spēks, piepildījis halli kā pelēka migla, pēkšņi sabiezēja.
- Tā ir taisnība, teica Kalante, šeit esošais Rīvijas Geralts ir raganis. Viņa amats ir cienījams un apbrīnojams. Viņš ziedoja sevi tam, lai mūs pasargātu no šausmām un murgiem, kurus dzemdē nakts, kurus cilvēkiem uzsūta ļauni, naidīgi spēki. Viņš nogalina jebkādus briesmoņus un monstrus, kuri mums uzglūn mežos un silos. Arī tos, kuri uzdrošinās ienākt mūsu mitekļos.
Ezis klusēja.
- Un tādēļ, pacēlusi gredzenoto plaukstu, turpināja karaliene, lai īstenojas likums, lai piepildās zvērests, kura izpildi tu, Erlenvaldes Ezi, pieprasi! Situsi pusnakts stunda. Tavs bruņinieka solījums vairs nav spēkā. Noņem bruņucepuri. Pirms mana meita izteiks savu gribu, pirms izlems par savu sūtību, lai viņa ierauga tavu seju. Mēs visi vēlamies redzēt tavu seju.
Ezis no Erlenvaldes lēni pacēla bruņucimdā tērpto plaukstu, parāva bruņucepures sastiprinājumu, nocēla to no galvas, satvēris aiz dzelzs raga, un ar troksni nosvieda
uz grīdas. Kāds iekliedzās, kāds cits izgrūda lāstu, kāds skaļi noelsās. Karalienes sejā parādījās ļauns, ļoti ļauns ' smaids. Drūma triumfa pilns smaids.
Virs platajām, pusapaļajām krūšu bruņām viņiem pretī lūkojās melnu, izvelbtu acu podziņu pāris, izvietojies abās pusēs smecerim, kurš bija klāts rudiem rugājiem un rotāts trīsošām garām ūsām. Zem smecera vīdēja baltu, asu zobiņu rinda. No radījuma galvvirsas un skausta spurojās īsu, pelēku, kustīgu adatu klājiens.
- Tieši tā es izskatos, bilda radījums, un tu to jau iepriekš labi zināji, Kalante. Rogners, stāstot par to, kas ar viņu notika Erlenvaldē, nevarēja nepieminēt arī to, kā izskatījās tas, kurš izglāba viņam dzīvību. Tas, kuram, par spīti tā ārienei, viņš apsolīja to, ko apsolīja. Tu labi sagatavojies manam apciemojumam, karalien. Tavu augstprātīgo, nicinošo atteikšanos turēt doto vārdu nosodīja tevis pašas vasaļi. Kad neizdevās mēģinājums man uzrīdīt pārējos preciniekus, tev katram gadījumam vēl bija pietaupīts slepkava raganis tev tieši pie labās rokas. Un beigās prasta, zemiska krāpšanās. Tu gribēji mani pazemot, Kalante. Tagad zini, ka esi pazemojusi pati sevi.
- Pietiek, Kalante piecēlās un iespieda roku sānos.
- Ar to arī beigsim. Paveta! Vai redzi, kurš vai drīzāk kas stāv tavā priekšā un uzdrošinās pretendēt uz tavu roku? Saskaņā ar Pārsteiguma likumu un mūžseno paražu jāizlemj tev. Atbildi pietiks ar vienu tavu vārdu! Ja pateiksi “jā”, kļūsi par šī neradījuma īpašumu, trofeju. Ja pateiksi “nē”, vairs nekad viņu neredzēsi.
Zālē pulsējošais spēks spieda Geralta deniņus gluži kā dzelzs stīpa, šalca ausīs, lika matiem uz pakauša sabozties. Raganis skatījās uz Peļovura sažņaugto, baltojošo pirkstu kauliņiem. Uz šauro sviedru tērcīti, kas tecēja lejup pa
karalienes vaigu. Uz maizes drupačām, kas kustējās gluži kā tārpiņi, veidojot rūnas, izklīstot un atkal sakārtojoties skaidri salasāmā uzrakstā: UZMANIES.
- Paveta! atkārtoja Kalante. Atbildi: vai vēlies doties lidzi šim radījumam?
Paveta pacēla galvu.
-Jā.
Spēks, pārpildījis zāli, atkārtoja šo vārdu, dobji atbalsojoties visās velvēs. Neviens, pilnīgi neviens neizdvesa ne mazāko skaņu.
Kalante lēni, ļoti lēni atslīga troni. Viņas seja bija pilnīgi bez izteiksmes.
- Jūs visi dzirdējāt, klusumā atskanēja Eža mierīgā balss. Ari tu, Kalante. Un tu, ragani, viltīgais pērkamais slepkava. Manas tiesības ir apliecinātas. Taisnība un Sūtība ir guvušas virsroku pār meliem un krāpšanos. Kas jums atliek, cēlā karalien un pārģērbtais ragani? Salts tērauds?