Neviens neatbildēja.
- Vislabprātāk, kustinot ūsas un raucot smeceri, teica Ezis, es tūdaļ pat pamestu šo vietu kopā ar Pavetu, taču neliegšu sev mazu gandarījumu. Tieši tu, Kalante, atvedīsi savu meitu šeit, kur es stāvu, un ieliksi viņas balto roku manējā!
Kalante lēni pagrieza galvu pret ragani. Viņas acīs bija lasāma pavēle. Geralts nekustējās, juzdams un redzēdams, kā gaisā biezējošais Spēks sāk kondensēties virs viņa. Tikai virs viņa. Viņš jau zināja. Karalienes acis samiedzās, lūpas nodrebēja…
- Ko? Kas te notiek? pietrūcies kājās, pēkšņi ieaurojās Krahs an Kraite. Baltā roka? Viņa rokā? Karaļmeita ar šito saraino nešķīsteni? Ar šo… cūkuģīmi?
- Un es ar viņu gribēju cīnīties kā ar bruņinieku! viņam pievienojās Rainfarns. Ar šo putnubiedēkli šo lopu! Suņus viņam uzrīdīt! Suņus!
- Sardze! ieaurojās Kalante.
Pēc tam jau viss notika zibens ātrumā. Krahs an Kraite paķēra no galda nazi, ar troksni apgāza krēslu. Pildīdams Eista pavēli, Eists Bon-Dhu ar dūdu stabuli no visa spēka nevilcinoties ieblieza Kraham pa pakausi. Krahs nogāzās uz galda starp stori želejā un līkajām ribām, kas bija palikušas pāri no mežacūkas cepeša.
Rainfarns metās virsū Ezim, zibinot no piedurknes izvilkto dunci. Kladzinātājs, pietrūcies kājās, aizspēra ķebli tieši viņam pa kājām. Rainfarns veikli pārlēca pāri šķērslim, taču ar šo aizkavēšanas manevru pietika. Ezis viņu apmulsināja ar īsu māņkustību un notrieca uz ceļiem ar varenu bruņās kaltās dūres triecienu. Kladzinātājs pielēca klāt, lai izrautu Rainfarnam dunci, taču viņu atturēja kņazs Vindhalms, ieķēries kājās kā asinssuns.
No ieejas puses ar gizarmām un šķēpiem skrēja bruņoti sargi. Kalante izslējās un ar pēkšņu pavēlošu rokas mājienu viņiem valdonīgi norādīja uz Ezi. Paveta sāka kliegt, Eists Tuirsehs lādēties. Visi pietrūkās kājās, ne pārāk labi saprotot, kas darāms.
- Nogaliniet viņu! iekliedzās karaliene.
Ezis, nikni sprauslādams un atņirgdams ilkņus, pagriezās pret uzbrūkošajiem sargiem. Viņš bija bez ieroča, taču iekalts dzelkšņotās bruņās, no kurām džinkstēdamas atlēca gizarmu smailes. Tomēr trieciens viņu atsvieda atpakaļ tieši virsū kājās pieslējušamies Rainfarnam, kurš apstādināja Ezi, saķēris to aiz kājām. Ezis ierēcās, ar dzelzs elkoņsargiem atsizdams zobenu cirtienus, kas bira pār viņa galvu. Rainfarns cirta viņam ar dunci, taču asmens
noslīdēja pa krūšu bruņām. Sargi, sakrustojuši gizarmu kātus, piespieda Ezi pie greznā kamīna. Ezis saritinājās.
- Duniii! smalkā balsī iekliedzās Paveta, uzlēkusi uz krēsla.
Pāri galdam, apgāzdams šķīvjus, bļodas un kausus, raganis ar zobenu rokā traucās pretī kautiņa dalībniekiem. Viņš zināja, ka laika nav daudz. Pavetas spiedziens kļuva aizvien nedabiskāks. Rainfarns pacēla dunci nākamajam cirtienam.
Geralts cirta lēcienā no galda, ieliecies ceļos. Rainfarns iegaudojās, aizvēlās līdz sienai. Raganis sāka griezties uz riņķi, ar ģelža vidu aizķēra sargu, kurš centās iedurt šķēpa smaili starp Eža krūšu bruņām un svārkiem. Sargs pakrita, pazaudēdams plakano bruņucepuri. No ieejas jau skrēja citi sargi.
-Tā neder! ierēcās Eists Tuirsehs, paķerdams krēslu. Atvēzējies viņš sadragāja neparocīgo mēbeli pret grīdu, bet ar to, kas palika rokā, viņš metās pretī uzbrucējiem.
Ezis, abu gizarmu āķu aizāķēts, ar troksni nogāzās uz grīdas. Kamēr viņu vilka pa grīdu, viņš kliedza un sprauslāja. Trešais sargs pielēca klāt un pacēla šķēpu cirtienam. Geralts viņam cirta pa deniņiem ar pašu zobena asmeņa galu. Pārējie, kuri vilka Ezi, pametuši gizarmas, atlēca malā. No ieejas atskrējušie atkāpās krēsla kājas priekšā, kas Eista rokā švīkstēja gluži kā burvju zobens Balmurs leģendārā Zatreta Vorutas labajā rokā.
Pavetas spiedziens sasniedza augstāko pakāpi un pēkšņi it kā aizlūza. Geralts, juzdams, kas tūdaļ sekos, nometās plakaniski zemē, ar acs kaktiņu pamanīdams zaļganu uzplaiksnījumu. Viņš sajuta šausmīgas sāpes ausīs, izdzirdēja draudīgu dunoņu un mežonīgu kliedzienu, kurš izrāvās no neskaitāmām rīklēm. Un pēc tam nemainīgo, monotono, vibrējošo karaļmeitas kliedzienu.
Galds, kaisīdams uz visām pusēm traukus, nažus, dakšiņas un ēdienus un griezdamies ap savu asi, sāka lēnām celties gaisā, smagie krēsli lidinājās pa zāli, sašķīstot pret sienām, gobelēni un paklāji plivinājās, gaisā saceldami putekļu mākoņus. No izejas puses bija dzirdami brakšķi, kliedzieni un sausi krakšķi, gizarmu kātiem lūstot kā sērkociņiem.
Tronis kopā ar tajā sēdošo Kalanti palēcās un kā bulta izšāvās cauri zālei, ar troksni ietriecās sienā un sašķīda gabalos. Karaliene noslīga uz grīdas ļengana kā lupatu lelle.
Eists Tuirsehs, tik tikko turēdamies kājās, metās pie viņas, satvēra aiz pleciem un ar savu augumu aizsedza no drazu krusas, kas triecās pret sienām un grīdu.
Geralts, delnā saspiedis medaljonu, cik vien ātri spēja, rāpās uz Peļovura pusi, kurš, apbrīnojamā kārtā joprojām stāvēdams uz ceļiem, nevis gulēdams uz vēdera, bija gaisā pacēlis īsu vilkābeles zara rīksti. Rīkstes galā uzsprausts, līgojās žurkas galvaskauss. Pie sienas aiz druīda muguras ar visīstāko liesmu dega gobelēns, uz kura bija attēlota aplenktā Ortagoras cietokšņa degšana.
Paveta gaudoja. Griezdamās uz visām pusēm, viņa ar kliedzienu kā pātagu šaustīja visu un visus. Kāds no gulošajiem mēģināja piecelties, taču tūdaļ pakrita un sāka locīties vai pieplaka pie sienas. Geralta acu priekšā lielais sudraba mērces trauks, kurš bija veidots kā airu laiva ar uzrautu priekšgalu, aizsvilpa pa gaisu un notrieca no kājām aizbēgt mēģinošo vojevodu ar grūti iegaumējamo vārdu. No griestu velvēm klusiņām bira apmetums. Tieši zem griestiem riņķoja galds, kuram pieplakušais Krahs an Kraite izkliedza nejaukus lāstus.
Geralts aizlīda līdz Peļovuram, un abi patvērās aiz pakalniņa, kuru, skaitot no apakšas, veidoja Streptas Paškots, alas mučele, Drogodars, krēsls un Drogodara kokle.
- Tas ir tīrs, pirmatnējs Spēks! pārkliegdams jezgu un troksni, ieaurojās druīds. Viņa nevalda pār to!
- Zinu! atkliedza Geralts. Nez no kurienes nokritušais fazāns ar dažām raibām spalvām, kas joprojām rēgojās no cepeša, ietriecās viņam plecā.
- Viņa jāaptur! Sienas jau sāk plaisāt!
- Redzu!
- Esi gatavs?
-Jā!
- Viens! Divi! Tagad!
Viņi deva tai triecienu vienlaicīgi. Geralts ar Aard zīmi, Peļovurs ar baisu trīspakāpju nobūrumu, no kura, kā šķita, tūdaļ sāks kust akmens grīda. Krēsls, uz kura sēdēja karaļmeita, sašķīda šķēpelēs. Paveta to itin kā nemanīja viņa planēja gaisā caurspīdīgas, zaļas sfēras iekšienē. Turpinādama kliegt, viņa pagrieza pret viņiem galvu, bet sīkā sejiņa pēkšņi savilkās naidīgā grimasē.
- Pie visiem dēmoniem! ierēcās Peļovurs.
- Uzmanies! sakņupdams iesaucās raganis. Bloķē viņu, Peļovur! Bloķē, citādi mums beigas!
Galds smagi nogāzās uz grīdas, sašķaidot zem sevis krusteni un visu, kas atradās apakšā. Uz galda gulošais Krahs an Kraite tika uzmests trīs olekšu augstumā. Visapkārt bira smags šķīvju un ēdienu atlieku lietus; saskardamās ar akmens grīdu, eksplodēja kristāla karafes. No mūra sienas norautā dzega rībēja kā pērkons, satricinot pils pamatus.
- Viss pierims! kliedza Peļovurs, izstiepis rīksti pret karaļmeitu. Viss pierims! Tagad viss spēks nāks uz mums!
Geralts ar zobena cirtienu atsita tieši druīda virzienā lidojošu divzaru dakšiņu.
- Bloķē, Peļovur!
Smaragdzaļās acis meta viņu virzienā divus zaļus zibeņus. Zibeņi savērpās apžilbinošās, virpuļojošās piltuvēs, vērpetēs, no kuru iekšpuses viņiem virsū brāzās Spēks, kā tarāns plēsdams pušu galvaskausus, aptumšojot acis, aizsitot elpu. Kopā ar Spēku pār viņiem bira stikls, majolika, bļodas, svečturi, kauli, aizkosti maizes klaipi, dēļi, līstītes un gruzdošas pagales no kamīna. Mežonīgi klaigājot, kā milzīgs mednis pāri viņu galvām pārlidoja pils uzraugs Hakso. Milzīga vārītas karpas galva sašķīda pret Geralta krūtīm tieši pret zelta laukumu, lāci un Četrradzes jaunavu.