Cauri zāles sienas satricinošajiem Peļovura buramvārdiem, cauri paša kliedzienam un ievainoto vaidiem, rībēšanai un dārdiem, cauri Pavetas gaudošanai raganis pēkšņi izdzirdēja visšaušalīgāko skaņu, kādu viņam bija jebkad nācies dzirdēt.
Kladzinātājs, nometies ceļos, ar rokām un ceļiem žņaudza Draiga Bon-Dhu dūdas. Viņš pats savukārt, pārkliegdams baismīgās skaņas, kas plūda no plēšām, atgāzis atpakaļ galvu, gaudoja un rēca, kvieca un kverkstēja, blēja un spiedza, radīdams visu zināmo, nezināmo, mājas, mežu un mītisko dzīvnieku balsu jūkli.
Paveta pārsteigta apklusa un plati pavērtu muti uzlūkoja baronu. Spēks pēkšņi atslāba.
- Tagad! ieaurojās Peļovurs, vicinādams rīksti. Tagad, ragani!
Viņi deva triecienu. Karaļmeitu ieskaujošā sfēra no trieciena pārplīsa kā ziepju burbulis, tukšums acumirklī iesūca zālē trakojošo Spēku. Paveta smagi atsitās pret grīdu un sāka raudāt.
Klusumā, kurš pēc pastardienas cienīgās jezgas sāka zvanīt ausīs, drupās un postažā, salauzto mēbeļu un nekustīgo ķermeņu vidū ar grūtībām varēja saklausīt balsis.
- Guach op arse, ghol y badraigh mai an cuach, atkārtoja Krahs an Kraite, spļaudīdams asinis no pārkostās lūpas.
- Savaldies, Krah! pēdējiem spēkiem teica Peļovurs, nopurinot no apģērba griķu putras paliekas. Te atrodas arī sievietes.
- Kalante. Mīļotā. Mana. Kalante! nemitējās atkārtot Eists, skūpstīdams karalieni. Karaliene atvēra acis, taču nemēģināja atbrīvoties no viņa apkampieniem.
- Eist! Cilvēki skatās, viņa teica.
- Lai taču skatās!
- Vai kāds man varētu paskaidrot, kas tas bija? izlīdis no saplēstā paklāja apakšas, jautāja maršals Visegerds.
- Nē,»teica raganis.
- Ārstu! smalkā balsī iekliedzās Atres Vindkalms, noliecies pār Rainfarnu.
- Ūdeni! sauca Turkalniņš, viens no Streptas brāļiem, ar saviem svārkiem dzēsdams gruzdošo gobelēnu. Ūdeni, ātrāk!
- Un alu! izgārdza Kladzinātājs.
Daži vēl kājās nostāvēt spējīgie bruņinieki mēģināja piecelt Pavetu, taču viņa atgrūda palīdzīgās rokas, piecēlās pati un grīļodamās devās uz kamīna pusi, pie kura, muguru atspiedis pret sienu, sēdēja Ezis, neveikli mēģinādams atbrīvoties no asinīm notraipītajām bruņu plāksnēm.
- Mūsdienu jaunatne! nosprauslojās Peļovurs, uzlūkodams viņus. Ātri gan sākuši! Tikai viens šiem galvā.
- Kas tad?
- Ko tu, ragani, nemaz nezini, ka jaunava, proti, vēl neskarta meitene, nevarētu rīkoties ar Spēku?
- Rauj jupis to nevainību, norūca Geralts. No kurienes viņai vispār tādas spējas? No tā, ko zinu, ne Kalante,
* ne Rogners…
- Pārmantoja no vecvecākiem, skaidrs kā diena, teica druīds. Viņas vecmāmuļa Adālija pacēla nolaižamo tiltu tikai ar vienu uzacu mājienu. Ei, Geralt, nu paskaties! Viņai joprojām nav gana!
Kalante, joprojām Eista Tuirseha apkampienos, norādīja sargiem uz ievainoto Ezi. Geralts un Peļovurs tūdaļ metās ievainoto aizstāvēt, taču tas nebija vajadzīgs. Sargi atsprāga no pusguļus sēdošā čukstot un murminot.
Spokainais Eža purns kļuva miglains, sāka zaudēt apveidus, izplūda. Adatas un rugāji viļņodamies pārtapa melnos, mirdzošos, vijīgos matos un bārdā, kas ieskāva bālu, stūrainu vīrieša seju ar izteiktu degunu.
- Kas… sāka stostīties Eists Tuirsehs. Kas tas? Ezis?
- Duni, maigi teica Paveta. Kalante, sakniebusi lūpas, novērsās.
- Noburts? nomurmināja Eists. Bet kā…
- Nosita divpadsmit, teica raganis, tieši šobrīd. Zvans, kuru dzirdējām iepriekš, bija pārpratums un kļūda. Zvaniķa kļūda. Vai tiesa, Kalante?
- Tiesa, tiesa, ievaidējās vīrietis, kura vārds bija Duni, atbildēdams karalienes vietā, kura, starp citu, nemaz netaisījās runāt. Varbūt tomēr beigsim pļāpāt un kāds varētu man palīdzēt noņemt tās plāksnes un pasaukt ārstu. Tas prātā jukušais man iebakstīja zem ribām.
- Kamdēļ mums ārsts? teica Peļovurs, izvilkdams rīksti.
- Pietiek, Kalante izslējās, lepni pacēlusi galvu.
- Būs jau gana. Kad viss būs beidzies, vēlos jūs redzēt savā
istabā. Visus, kas te stāvat. Eist, Paveta, Peļovur, Geralt un tu… Duni. Peļovur?
- Jā, karalien.
- Vai tava rīkste… Es sadauzīju muguru. Un vēl šo to.
- Kā pavēlēsiet, karalien.
III
- …lāsts, turpināja Duni, berzēdams deniņus, kopš dzimšanas. Tā arī neuzzināju, kāds tam bija iemesls. Kurš man to nodarīja. No pusnakts līdz rītausmai normāls cilvēks, no rīta… paši redzējāt, kas. Akerspārks, mans tēvs, gribēja to noslēpt. Mehtā ļaudis ir māņticīgi, lāsti un burvestības karaļa dzimtā dinastijai varētu būt liktenīgas. Viens no tēva bruņiniekiem mani paņēma no galma un uzaudzināja. Tā mēs divatā blandījāmies pa pasauli klejojošais bruņinieks ar ieročnesēju; pēc tam kad viņš gāja bojā, klejoju viens pats. Vairs neatceros, kurš man teica, ka no lāsta mani var atbrīvot bērns-pārsteigums. īsi pēc tam satiku Rogneru. Pārējo jūs jau zināt.
- Tālāk zinām vai arī varam iedomāties, pamāja Kalante. īpaši jau to, ka tu negaidīji ar Rogneru norunātos piecpadsmit gadus, bet jau agrāk sagrozīji manai meitai galvu. Paveta! Cik sen tas sākās?
Karaļmeita nodūra galvu un pacēla vienu pirkstu.
- Nu, lūk. Ak tu, mazā burve! Tieši man deguna priekšā! Pagaidiet, kad uzzināšu, kurš viņu pa nakti ielaida pilī! Gan tikšu klāt galma dāmām, ar kurām kopā gāji lasīt sniegpulkstenītes! Sniegpulkstenītes, jupis rāvis! Nu, un ko lai ar jums tagad iesāk?
- Kalante… ierunājās Eists.
- Lēnāk, Tuirseh. Neesmu vēl beigusi. Duni, viss ir krietni sarežģījies. Esi kopā ar Pavetu jau gadu, un kas? Nekas. Tas nozīmē, ka esi izspiedis zvērestu no neīstā tēva. Sūtība ir izspēlējusi ar tevi joku. Kāda ironija, kā mēdza teikt šeit klātesošais Rīvijas Geralts.
- Lai iet ratā visas sūtības, zvēresti un ironijas, saviebās Duni. Es mīlu Pavetu, un viņa mīl mani, tikai tas ir no svara. Tu nevari, karalien, stāties ceļā mūsu laimei.
- Varu, Duni, un kā vēl varu, Kalante savilka seju vienā no saviem neatvairāmajiem Smaidiem. Tev par laimi, es to vairs negribu. Zināmā mērā, Duni, jūtos tava parādniece. Tu jau zini par ko. Biju nolēmusi… Man vajadzētu lūgt tev piedošanu, taču man tas nemaz nepatīk. Tādēļ dodu tev Pavetu, un būsim norēķinājušies. Paveta? Tu taču neesi pārdomājusi?
Karaļmeita par atbildi sāka noliedzoši un enerģiski purināt galvu.
- Pateicos, kundze. Pateicos, pasmaidīja Duni. Tu esi gudra un augstsirdīga karaliene.
- Protams. Un skaista.
- Un skaista.
- Varat abi palikt Cintrā, ja vēlaties. Šejienieši nav tik māņticīgi kā Mehtas ļaudis un drīz vien pieradīs. Starp citu, arī kā Ezis tu biji visai simpātisks. Tikai uz troni šobrīd vari necerēt. Man ir nodoms vēl drusciņ pavaldīt pie jaunā Cintras karaļa sāniem. Cēlais Skelliges Eists Tuirsehs man izteica zināmu piedāvājumu.