- Kalante…
-Jā, Eist, es piekrītu. Vēl nekad nebiju uzklausījusi atzīšanos mīlestībā, guļot uz grīdas starp pašas troņa atliekām, taču… kā tu to biji teicis, Duni? Tikai tas ir no svara, un labāk lai neviens nestājas ceļā mūsu laimei. Silti iesaku.
Bet ko jūs blenžat? Neesmu vēl tik veca, kā domājat, redzēdami manu meitu precību gados.
- Mūsdienu jaunatne, noņurdēja Peļovurs, ābols nekrīt tālu…
- Ko tu tur murmini, burvi?
- Neko, kundze.
- Tas labi. Gadījuma pēc man tev, Peļovur, ir piedāvājums. Pavetai ir nepieciešams skolotājs. Viņai jāiemācās pārvaldīt savas īpašās dāvanas. Man patīk šī pils, un es vēlos, lai tā te stāvētu, kā stāvējusi. Ja manai spējīgajai meitai uznāks nākamā histērijas lēkme, pils var pārvērsties gruvešos. Ko tu par to saki, druīd?
- Man tas ir liels gods.
- Es domāju, karaliene pagrieza galvu pret logu. Jau aust gaisma. Laiks…
Viņa pēkšņi pagriezās pret Pavetu un Duni, kuri sačukstējās, saņēmuši viens otru aiz rokām un teju saskardamies ar pierēm.
- Duni!
- Jā, karalien?
- Dzirdi? Jau aust! Ir jau gaišs! Bet tu…
Geralts palūkojās uz Peļovuru, Peļovurs uz Geraltu, un abi sāka smieties.
- Par ko jūs tā uzjautrināties, burvji? Vai tad neredzat…
- Redzam, redzam, apstiprināja Geralts.
- Gaidījām, kad tu pati pamanīsi, iesprauslājās Peļovurs. Man bija interesanti redzēt, kad tu pati apjēgsi.
- Ko?
- Tu noņēmi lāstu. Tu to noņēmi, teica raganis.
- Brīdī, kad pateici: “Dodu tev Pavetu,” sūtība ir piepildījusies.
- Tieši tā, apstiprināja druīds.
- Pie visiem dieviem, lēni teica Duni. Tātad beidzot. Pie joda, domāju, ka ļoti priecāšos, kad atskanēs fanfaras, vai kas… Karalieni Paldies. Paveta, dzirdi?
- Aha, teica karaļmeita, nepaceļot acis.
- Līdz ar to, nopūtās Kalante, nogurušu skatienu uzlūkojot Geraltu, viss beidzies labi. Vai nav tiesa, ragani? Lāsts noņemts, paredzamas divas kāzas, zāles remonts aizņems mēnesi, četri nogalinātie, ievainoto bez skaita. Atres Rainfarns knapi velk elpu. Priecāsimies. Vai zini, ragani, ka vienubrīd es gribēju tevi likt…
- Zinu.
- Taču tagad man tev jāatdod parāds. Es gribēju rezultātu, un, lūk, man ir rezultāts. Cintra noslēdz savienību ar Skelligi. Mana meita veiksmīgi iziet pie vira. Pirms mirkļa biju domājusi, ka tas viss šā vai tā būtu piepildījies saskaņā ar sūtību, pat ja es tevi neataicinātu uz dzīrēm un nenosēdinātu sev blakus. Taču esmu kļūdījusies. Sūtību varēja atcelt Rainfarna duncis. Bet Rainfarnu apturēja ragana zobens. Tu esi pastrādājis godam, Geralt. Tagad kārta jautājumam par cenu. Saki, ko tu vēlies.
- Pagaidiet, teica Duni, taustīdams apsaitēto sānu. -Jautājums par cenu, jūs sakāt? Tieši es esmu parādnieks, mans pienākums…
- Nepārtrauc mani, znot, Kalante samiedza acis.
- Tava sievasmāte necieš, ka viņu pārtrauc. Iegaumē to. Un zini, ka neesi nekāds parādnieks. Tā nu ir noticis, ka esi bijis kaut kas līdzīgs norunas priekšmetam, kad es šo norunu noslēdzu ar Rīvijas Geraltu. Es jau teicu, ka esam norēķinājušies, un es neredzu jēgu tev bezgalīgi lūgt piedošanu. Taču noruna man joprojām uzliek pienākumus. Nu, Geralt. Kāda ir tava cena?
- Labi, teica raganis, es lūdzu tavu zaļo šalli, Kalante. Lai tā man atgādina acu krāsu visdaiļākajai starp karalienēm.
Kalante iesmējās un noņēma smaragda kaklarotu.
- Šim nieciņam ir atbilstošākas krāsas akmeņi. Glabā to kā mīļu piemiņu.
- Vai drīkstu ko teikt? bikli teica Duni.
- Bet protams, znot, lūdzu, lūdzu.
- Es joprojām uzstāju, ka esmu tavs parādnieks, ragani. Tieši manu dzīvību apdraudēja Rainfarna duncis. Mani nodurtu sargi, ja nebūtu tevis. Ja runa ir par kaut kādu cenu, tad man tā ir jāsamaksā. Lieku galvu ķīlā, ka to varu. Ko tu vēlies, Geralt?
- Duni, Geralts lēni teica. Ja raganim uzdod šādu jautājumu, viņam nākas lūgt to atkārtot.
- Labi,.atkārtošu. Redzi, esmu tavs parādnieks arī cita iemesla dēļ. Kad tur, zālē, uzzināju, kas tu esi, ienīdu tevi un domāju par tevi tikai sliktu. Uzskatīju tevi par aklu, asinskāru ieroci, par tādu, kurš bez apdomāšanās bezkaislīgi nogalina, noslauka no zobena asinis un pārskaita samaksāto naudu. Bet nu pārliecinājos, ka ragana amats patiesi ir cienījams. Tu aizsargā ne tikai no tā ļaunuma, kurš slēpjas tumsā, bet arī no tā, kurš mīt mūsos pašos. Cik žēl, ka jūsu ir tik maz.
Kalante pasmaidīja. Geralts pirmo reizi šajā naktī bija gatavs atzīt, ka šis smaids ir patiess.
- Mans znots to ir skaisti pateicis. Viņa teiktajam pievienošu pāris vārdu. Tieši divus. Piedod, Geralt.
- Bet es, teica Duni, vēlreiz atkārtoju. Ko tu vēlies?
- Duni, nopietni teica Geralts, Kalante, Paveta. Un tu, krietnais bruņiniek Tuirseh, nākamais Cintras karali! Lai kļūtu par ragani, ir jāpiedzimst sūtības ēnā, bet tā
dzimst ļoti nedaudzi. Tādēļ mūsu ir tik maz. Mēs novecojam, ejam bojā, un mums nav sekotāju. Bet šī pasaule ir ļaunuma pilna, kurš to vien gaida, kad mūsu pietrūks.
- Geralt! nočukstēja Kalante.
- Jā, tu nekļūdies, karalien. Duni! Tu dosi man to, kas tev pieder, bet par ko tu nezini. Es atgriezīšos Cintrā pēc sešiem gadiem, lai pārliecinātos, vai sūtība pret mani bijusi labvēlīga.
- Paveta, Duni iepleta acis. Tu laikam ne…
- Paveta! iesaucās Kalante. Vai tu… Vai tu esi…
Karaļmeita nosarkusi nodūra acis. Un pēc tam atbildēja.
Saprāta balss 5
- Geralt! Ei! Tu šeit esi?
Viņš pacēla galvu no nodzeltējušajām, raupjajām Roderika de Novembres “Pasaules vēstures” lapām, kuras bija šķirstījis jau kopš vakardienas. Tā bija interesanta, kaut ari nedaudz pretrunīga grāmata.
- Jā, esmu. Kas noticis, Nenneke? Esmu tev vajadzīgs?
- Tev ir ciemiņš.
- Atkal? Kurš tad šoreiz? Taču ne jau pats hercogs Herevards?
- Nē. Šoreiz tas ir Ugunspuķe, tavs draugaļa. Tas blandoņa, trans un slaists. Šis mākslas kalps, balāžu un mīlas pantiņu spožā zvaigzne. Kā allaž, slavas apmirdzēts, piepūties kā cūkas pūslis un alus dvingas apdvests. Vēlies viņu redzēt?
- Protams. Viņš taču ir mans draugs.
Nenneke noplātīja rokas.
- Nesaprotu. Viņš taču ir tev pilnīgs pretstats.
- Pretstati pievelkas.
- Ak jā, nu protams. Lūgtum, tur jau viņš nāk, viņa pamāja uz durvju pusi. Tavs izdaudzinātais dzejnieks.
- Viņš tiešām ir slavens, Nenneke. Tu taču neapgalvosi, ka neesi dzirdējusi viņa balādes?
- Esmu, saviebās priesteriene. Kā nu ne! Nevaru teikt, ka man tās ietu pie sirds. Var jau būt, ka pēkšņi
pārlēcieni no aizgrābjošas lirikas uz piedauzīgām cūcībām ir īsta talanta pazīme. Lai nu tā būtu. Piedod, šoreiz jūs atstāšu vienus. Man šodien nav noskaņojuma paciest viņa dzeju un jēlos jokus.
No gaiteņa atskanēja dzirkstoši smiekli, iestrinkšķējās kokle, un uz bibliotēkas sliekšņa nostājās Ugunspuķe violetā vamželī ar mežģīņu manšetēm un platmalīti, nošķiebtu uz vienas auss. Ieraudzījis Nenneki, trubadūrs pārspīlēti paklanījās, noslaukot flīžu grīdu ar platmalei piesprausto gārņa spalvu.
- Pieņemiet manus visdziļākos cieņas apliecinājumus, godātā māt, viņš saldi iečivinājās. Slava dižajai Melitelei un viņas priesterienēm, tikumu un gudrības sargātājām…