- Beidz ņirgāties, Ugunspuķe, Nenneke iespurcās.
- Un negodā mani par māti. Tavai zināšanai no domas vien, ka tu varētu būt mans dēls, mani pārņem šausmas.
Viņa pagriezās uz papēža un, čaukstot garajam tērpam, aizgāja. Ugunspuķe, savilcis ķēmīgu grimasi, izmeklēti paklanījās.
- Nav mainījusies ne par matu, viņš bezrūpīgi noteica. Joprojām neparko nesaprot jokus. Viņa noteikti ir nikna uz mani tāpēc, ka pēc ierašanās mirklīti patērzēju ar vārtsardzi tādu jauku blondīnīti garām skropstām un garu bizi līdz pat tvirtajam dibentiņam, kurā grēks būtu neiekniebt. Es arī iekniebu. Bet tieši tobrīd ienāca Nenneke… Ek, ko nu par to. Sveiks, Geralt.
- Sveiks, Ugunspuķe. Kā tu uzzināji, ka esmu šeit?
Dzejnieks izslējās un savilka uz augšu bikses.
- Biju Vizimā, viņš atteica. Dzirdēju par strigu. Uzzināju, ka tevi ievainoja. Nopratu, uz kurieni tu varēji doties dziedēt brūces. Kā redzu, esi jau vesels?
- Tu redzi pareizi. Tikai pamēģini to ieskaidrot Nennekei. Piesēdi, patērzēsim.
Ugunspuķe apsēdās un ielūkojās grāmatā, kas gulēja uz rakstāmpults.
- Vēsture? viņš pasmaidīja. Roderiks de Novembre? Ir gadījies lasīt. Kad studēju Oksenfurtas akadēmijā, vēsture ieņēma otro vietu manu iemīļoto priekšmetu sarakstā.
- Kas tad bija pirmajā vieta?
- Ģeogrāfija, nopietni teica dzejnieks. Pasaules atlants bija lielāks, un aiz tā varēja vieglāk noslēpt šņabja blašķīti.
Geralts sausi iesmējās, piecēlās, pieliecās pie Lunīni un Tirsas maģijas zinību grāmatplaukta un izvilka dienasgaismā aiz varen bieza sējuma noslēptu vēderainu, salmiem appītu trauku.
- Oho! nopriecājās bards. Gudrība un iedvesma, kā redzu, joprojām glabājas grāmatu krātuvēs. Ooo! Tas man patīk! No plūmēm, vai tiesa? Lūk, tā ir alķīmija šī vārda patiesajā nozīmē! Lūk, šis ir tiešām studēšanas vērts filozofijas akmens! Uz tavu veselību, brāl. Ooo, stiprs kā deviņi pērkoni!
- Kas tevi šeit atvedis? Geralts paņēma dzejnieka pasniegto pudeli, norija malku un sāka klepot, ar roku ķerdams pie apsaitētā kakla. Uz kurieni dodies?
- Ne uz kurieni. Tas nozīmē, ka es varētu doties turp, kur dosies tu. Nu, teiksim, sastādīt tev kompāniju. Domā ilgi te izklaidēties?
- Nē, vietējais kņazs lika noprast, ka viņa pārvaldījumos neesmu laipni gaidīts viesis.
- Herevards? Ugunspuķe pazina visus karaļus, prinčus un seniorus no Jarugas līdz Pūķu kalniem. Neņem pierē. Viņš neuzdrošināsies plēsties ar Nenneki, ar pašu
dievieti Meliteli. Ļaudis ielaistu viņa cietokšņa jumtā sarkano gaili.
- Negribu nepatikšanas. Es jau tā šeit sēžu pārāk ilgi. Došos uz dienvidiem, Ugunspuķe. Tāltālu uz dienvidiem. Te tāpat man darba neatrast… Civilizācija. Kāda velna pēc te kādam būtu vajadzīgs raganis? Kad vaicāju pēc kāda darba, uz mani skatās kā uz ērmu.
- Nu gan tu gvelz! Kāda civilizācija? Pirms nedēļas pārcēlos pāri Buinai un, braucot cauri šim apvidum, saklausījos raibu raibos stāstus. Nav šaubu te dzīvo ūdensvīri, viji, himeras, lidojošie mošķi un visāda citāda draņķība. Darba tev te būtu līdz kaklam.
- Nu, stāstus jau es arī dzirdēju. Puse no tiem ir vai nu sadomāti, vai pārspīlēti. Nē, Ugunspuķe, pasaule mainās. Kaut kas iet uz galu.
Dzejnieks iemalkoja no blašķes, samiedza acis un smagi nopūtās.
- Atkal sāc liet asaras par savu neapskaužamo ragana likteni? Un turklāt vēl filozofēt? Es jaušu nepiemērotas lasāmvielas kaitīgo ietekmi. Jo uz to, ka pasaule mainās, ir iekritis pat tas vecais pirdaks Roderiks de Novembre. Šī pasaules mainība, starp citu, viņa traktātā ir vienīgā tēze, kurai bez iebildēm var piekrist. Taču šī tēze jau nu nav tāds atklājums, ka tev man to vajadzētu klāstīt, turklāt ar tik dziļdomīgu sejas izteiksmi, kas tev galīgi nepiestāv.
Geralts atbildes vietā iemalkoja no blašķes.
- Tā, tā, atkal nopūtās Ugunspuķe. Pasaule mainās, saule taisās uz rietu, un šņabis arī beidzas. Kas vēl, tavuprāt, iet uz galu? Tu ieminējies par kaut kādu galu, filozof.
- Sniegšu tev pāris piemēru, pēc klusuma brīža bilda Geralts, no pēdējiem diviem mēnešiem, kurus pavadīju šajā Buinas krastā. Kādu dienu jāju, skatos tilts. Zem tilta
sēž trollis un no katra, kas iet pāri, pieprasa maksu. Tiem, kas atsakās, salauž kāju, citreiz ari divas. Tā nu es eju pie ciema vecākā un prasu cik dosiet par šo trolli? Ciema vecākais izbrinā iepleš muti. Kā tad tā, viņš prasa, kurš tad mums labos tiltu, ja nebūs troļļa? Trollis rūpējas par tiltu, regulāri vaiga sviedros to labo, nu tā, pa kārtīgo, kā jau tas redzams. Lētāk sanāk maksāt viņam nodevas. Braucu vien tālāk, redzu dakšastis. Neliels, tikai kādas piecas aršīnas no deguna līdz astesgalam. Lido, nagos aita. Jāju uz tuvējo ciemu, cik, prasu, maksāsiet par rāpuli. Zemnieki krīt ceļos nē, nē, visi vienā balsī, tas ir mūsu barona jaunākās meitiņas mīļais pūķis; ja kaut zvīņa šim no astes nokritīs, barons ij ciemu nosvilinās, ij mums ādu pār acīm novilks. Jāju tālāk, bet sāk jau mākt izsalkums. Taujāju kāda darba nu, vispār jau esot, bet kāds? Šim noķert nāru, tam nimfu, vēl kādam mežameitu… Galīgi sajukuši, ciemos meiteņu pilns kā rāceņu, bet šiem neļaudeņu gribas. Cits atkal prasa, lai nobendēju viņam skarpuli un sagādāju kaulu no viņa plaukstas, jo, samalts un iebērts virumā, tas, šķiet, paaugstinot potenci…
- Tās nu gan ir blēņas, iejaucās Ugunspuķe. Reiz pamēģināju. Neko tur nepaaugstina, tikai virums garšo pēc kājautu novārījuma. Nu, bet, ja ļaudis tam tic un gatavi par to maksāt…
- Nebendēšu skarpuļus. Nedz arī citas nekaitīgas radības.
- Tad staigā badā. Vai arī atrodi citu nodarbošanos.
- Kādu?
- Vai nav vienalga? Kļūsti par priesteri. Tam tu būtu gana labs ar visiem saviem sirdsapziņas pārmetumiem un morāles principiem, un zināšanām par lietu un cilvēku dabu. Tas, ka netici nekādiem dieviem, nav problēma.
Priesteri, kuri tic, ir retums. Kļūsti par priesteri un izbeidz gausties.
- Es negaužos. Es tikai konstatēju faktus.
Ugunspuķe pārlika vienu kāju pār otru un ar interesi
aplūkoja nodilušo pazoli.
- Tu, Geralt, man atgādini sirmu zvejnieku, kurš mūža nogalē pēkšņi atklājis, ka zivis smird, bet no gadiem ilgās mērcēšanās ūdeni smeldz locītavas un lauž kaulus. Esi taču konsekvents! Pļāpas un žēlabas te neko nelīdzēs. Ja es redzētu, ka pēc dzejas ir beidzies pieprasījums, pakārtu savu kokli uz vadža un pievērstos daiļdārzniecībai. Audzētu rozes.
- Ko nu zobojies! Uz tādu pašnoliegšanos tu nebūtu spējīgs.
- Nu, piekrita dzejnieks, joprojām pētīdams pazoli,
- varbūt arī nebūtu. Taču mūsu profesijas ar šo to atšķiras. Pieprasījums pēc dzejas un kokles skaņām nekad neies mazumā. Ar tavu amatu ir krietni sliktāk. Jūs, ragaņi, paši sev atņemat darbu mazpamazītēm, taču nenovēršami. Jo labāk un apzinīgāk jūs strādājat, jo mazāk jums darāmā. Jūsu mērķis, jūsu eksistences attaisnojums taču ir pasaule bez nezvēriem mierīga un droša pasaule. Citiem vārdiem sakot, pasaule, kurā pēc ragaņiem nav vajadzības. Paradokss, vai nav tiesa?
- Tiesa.
- Senāk, kad bija vienradži, pastāvēja krietns skaits jaunavu, kuras sargāja savu nevainību, lai tos notvertu. Atceries? Un žurku ķērāji ar stabulītēm? Pieprasījums bija tāds, ka nevarēja ne atkauties. Bet viņus piebeidza alķīmiķi, kuri atrada iedarbīgas žurku indes; un turklāt vēl vispārējā kaķu, sermuliņu un caunu pieradināšana. Dzīvnieciņi bija lētāki, piemīlīgāki un netempa tik daudz alus. Uztver analoģiju?