- Uztveru.
- Nu tad liec aiz auss citu pieredzi. Nevainīgās vienradžu ķērājas, zaudējot darbu, uz karstām pēdām zaudēja ari nevainību. Dažas pat, vēlēdamās atgūt atturības gados nokavēto, vēlāk kļuva slavenas ar savu meistarību un kaismi. Žurku ķērāji… Nu, viņu piemēram gan labāk neseko, jo viņi visi kā viens nodzērās un aizgāja pie tēviem. Nu ko, izskatās, ka pienākusi raganu kārta. Lasi Roderiku de Novembri? Ir tur, cik atminos, minēts par ragaņiem, par tiem pirmajiem, kuri pirms trīssimt gadiem sāka braukāt pa šo zemi. Tajos laikos, kad zemnieki gāja pļaut labību bruņotos pulkos, kad ciemus trīskārt apjoza noasinātu mietu žogi, kad tirgoņu karavānas atgādināja algotņu karaspēka manevrus, bet uz nelielo pilsētu aizsargvaļņiem dienu un nakti stāvēja uzvilktas katapultas. Mēs, cilvēki, te bijām nelūgti viesi. Šajā zemē valdīja pūķi, mantikoras, grifi un amfisbēni, vampīri, vilkači un strigas, kikimoras, himeras un lidojošie mošķi. Un šo zemi vajadzēja viņiem atņemt pēdu pa pēdai katru ieleju, katru pāreju, katru silu un pļavu. Tas mums izdevās ne bez nenovērtējamās raganu palīdzības. Taču šie laiki, Geralt, ir garām, pagājuši uz neatgriešanos. Barons neļauj nomaitāt dakšasti, jo tas noteikti ir pēdējais drakonveidīgo pārstāvis tūkstoš jūdžu apkārtnē un vairs neiedveš šausmas, bet vienīgi līdzjūtību un nostalģiju pēc aizgājušajiem laikiem. Trollis zem tilta ir saradis ar cilvēkiem. Tas vairs nav briesmeklis, ar kuru baidīt bērnus, bet relikts un vietējā atrakcija, turklāt gluži noderīga. Un šausmoņi, mantikoras un amfisbēni? Tie tup mežu biežņā un nepieejamos kalnos…
- Tātad man bija taisnība. Kaut kas beidzas. Vai nu tev patīk, vai ne, bet kaut kas iet uz galu.
- Man nepatīk, ka tu bārsti vispārzināmas patiesības. Man nepatīk, ar kādu sejas izteiksmi tu to dari. Es tevi
vairs nepazīstu, Geralt. Pie velna, ātrāk brauksim uz tiem dienvidiem, uz mežonīgo pusi. Līdzko būsi noslaktējis pāris briesmoņu, nīkums būs kā ar roku atņemts. Bet briesmoņu, kā stāsta, tur neesot maz. Dzirdēju, ja tur sirmai māmuļai apnīkot dzīvot, viņa pavisam viena bez šķēpa dodoties uz mežu pēc žagariņiem. Rezultāts garantēts. Tev vajadzētu tur apmesties uz palikšanu.
- Var jau būt, ka vajadzētu, taču es netaisos to darīt.
- Kāpēc? Tur raganim vieglāk nopelnīt iztikai.
- Nopelnīt gan vieglāk, Geralts iemalkoja no blašķes.
- Taču iztērēt grūtāk. Turklāt tur ēd tikai grūbas un prosu, alum čuru garša, meitenes staigā nemazgātas, bet odi kož.
Ugunspuķe, atspiedis pakausi pret grāmatplaukta sējumu ādas muguriņām, sāka nevaldāmi smieties.
- Prosa un odi! Tas man atgādina mūsu pirmo kopīgo ceļojumu, viņš teica. Vai atceries? Mēs iepazināmies svētkos Galētā, un tu mani pierunāji…
- Nē, tu mani pierunāji. Tev taču no Galētas vajadzēja pazust, ko nagi nes, jo meitenei, kuru tu izmīcīji zem muzikantu podija, bija četri braši brāļi. Viņi tevi meklēja pa visu pilsētu, draudot, ka sadauzīs zili melnu un izvārtīs piķī un zāģskaidās. Tāpēc jau tu man toreiz piesities.
- Bet tu no prieka vai no biksēm izlēci, ka tev atradies ceļabiedrs. Līdz tam tu ceļā varēji aprunāties ja nu vienīgi ar zirgu. Bet lai jau tev tiek, bija jau taisnība tas, ko tu teici. Man būtībā vajadzēja uz kādu laiciņu nozust, bet Ziedu ieleja šim nolūkam šķita kā radīta. Tai vajadzēja būt pašai apdzīvotās pasaules nomalei, civilizācijas un Jaunās Pasaules priekšpostenim, vistālākajam divu pasauļu robežpunktam… Vai atceries?
- Atceros, Ugunspuķe.
Pasaules mala
l
Ugunspuķe, turēdams rokās divus putojošus kausus, uzmanīgi nokāpa pa kroga kāpnēm. Klusi sodīdamies, viņš izspraucās cauri ziņkārīgo bērneļu drūzmai un šķērsoja pagalmu, laipodams starp govju pļekām.
Ap laukumā izvietoto galdu, pie kura raganis sarunājās ar stārastu, jau bija savācies savs padsmits kolonistu. Dzejnieks nolika uz galda kausus un apsēdās. Un tūdaļ pat noprata, ka viņa īsās prombūtnes laikā saruna nav pavirzījusies uz priekšu ne par matu.
- Esmu raganis, stārasta kungs, jau nezin kuro reizi atkārtoja raganis, notraukdams no virslūpas alus putas.
- Es neke netirgoju. Nevienu nevervēju armijā un neprotu ārstēt lopiem ienāšus. Esmu raganis.
- Tā ir tāda profesija, jau kuro reizi skaidroja Ugunspuķe. Raganis, saprotat? Strigas un rēgus nogalē. Visādu draņķību iznīdē. Profesionāli, par naudu. Saprotat, stārast?
- A! No smagās domāšanas grumbu grumbās savilktā stārasta piere izlīdzinājās. Raganis! Uzreiz tā vajadzēja teikt.
- Tieši tā, apstiprināja Geralts. Tādēļ jau uzreiz prasu: vai te, šajā apvidū, man atradīsies kāds darbs?
- Aāā, stārasts atkal sāka ļoti nopietni domāt.
- Darbs? Šķiet, ka… Nu, kā tur viņus… dabas gari? Jūs prasāt, vai te nav dabas garu?
Raganis pasmaidīja un pamāja, ar īkšķi berzēdams no putekļiem niezošo plakstiņu.
- Ir, pēc ilgāka mirkļa stārasts izdabūja no sevis atbildi. Palūkojiet uz to pusi redzat kalnus? Tur dzīvo
elfi, tur viņu karaļvalsts. Viņu pilis, runā, visas esot no tīra zelta. Kā tad, kungs! Elfi, kā es te stāvu. Tie ir bīstami, vienas šausmas. Kurš turp aizies, vairs neatgriezīsies.
- To jau es zināju, salti teica Geralts. Tieši tādēļ es uz turieni nedodos.
Ugunspuķe nekaunīgi ieķiķinājās. Stārasts, kā jau Geralts bija paredzējis, domāja ilgi.
- Ā, viņš beidzot bilda. Nu protams. Bet ir te arī citi dabas gari. No elfu zemes skatot, vairāk uz mūsu pusi. Jā, kungs, ir jau nu gan viņu daudz. Grūti saskaitīt. Bet visļaunākā ir Mora, vai pareizi saku, ļautiņi?
“Ļautiņi” atdzīvojās un saskrēja ap galdu no visām pusēm.
- Mora! teica viens. Jā, jā, taisnību stārasts saka. Bāla jaunava, pa mājām rītausmas stundā staigā, un bērni no tā mirst.
- Un mājas gari, piebilda otrs kareivis no vietējās sardzes. Zirgiem krēpes staļļos sapiņķē.
- Un ādspārņi! Te ir ādspārņi!
- Un kaitētājas! Caur tām cilvēks kraupi dabū.
Nākamās piecas minūtes pagāja, intensīvi uzskaitot
neradījumus, kas tuvējās apkārtnes zemniekiem kaitēja ar savām nekrietnajām izrīcībām vai tikai ar savas pastāvēšanas faktu. Geralts un Ugunspuķe uzzināja par bēdekļiem un mamuniem, kuru dēļ godīgs zemnieks nevar, pālī būdams, nokļūt mājās, par lidavām, kas lidinās apkārt un nosūc govīm pienu, par galvu, kas uz zirnekļa kājām skraida pa mežu, par hoboldiem, kuri valkā sarkanas micītes, un par nikno līdaku, kura sieviešiem, kas atnākuši velēties, izrauj no rokām veļu skaties tik, ka neparauj arī pašus sievišķus. Kā jau parasts, neiztika arī bez informēšanas, ka vecā Naradkova pa nakti lido uz krāsns biguļa, bet dienās čiepj
augļus, ka dzirnavnieks miltiem piejauc maltas ozolzīles, bet kāds Duda, runājot par karalisko pārvaldnieku, nosaucis šo par nelieti un izdzimteni.
Geralts to visu uzklausīja rāmā garā, mādams ar galvu, un, tēlodams uzmanību, uzdeva dažus jautājumus, galvenokārt par ceļiem un apvidus topogrāfiju, pēc tam piecēlās un pamāja Ugunspuķēm.
- Nu tad visu gaišu, labie ļaudis, viņš teica. Drīz atgriezīšos, tad redzēsim, ko te var līdzēt.
Viņi klusējot jāja prom gar būdām un žogiem, suņu reju un bērnu brēkšanas pavadīti.
- Geralt, ierunājās Ugunspuķe, piecēlies kāpšļos un no zara, kas bija noliecies pār dārza nožogojumu, norāvis sulīgu ābolu. Tu visu ceļu žēlojies, ka tev nākas aizvien grūtāk atrast darbu. Bet no tā, ko pirms brīža dzirdēju, izriet, ka tev šeit darbs būtu līdz pat ziemai, turklāt neatvelkot elpu. Tu nopelnītu drusku skanošā, un man būtu lieliskas tēmas balādēm. Tad paskaidro man, kāpēc mēs dodamies tālāk.