- Te es nenopelnītu ne šelonga, Ugunspuķe.
- Kādēļ?
- Tādēļ, ka tajā, ko viņi stāstīja, nav neviena patiesa vārda.
- Ko, lūdzu?
- Neviens no radījumiem, par kuriem viņi runāja, nepastāv.
- Tu laikam joko! Ugunspuķe izspļāva sēkliņu un svieda ar serdi plušķainam krancim, kurš bija īpaši uzburts uz zirgu vēzīšiem. Nē, tas nav iespējams. Es vēroju šos ļaudis, bet es cilvēkus pazīstu. Viņi nemeloja.
- Nē, piekrita raganis, nemeloja. Viņi patiešām tam visam tic. Taču tas nemaina lietas būtību.
Dzejnieks kādu laiku klusēja.
- Neviens no šiem briesmoņiem… Neviens? Tas nevar būt. Kaut kam no tā, ko viņi nosauca, taču te jābūt. Kaut vai vienam! Atzīsti taču!
- Atzīstu. Viens te noteikti ir.
- Ahā! Kurš tad?
- Ādspārnis.
Pajājuši garām pēdējiem žogiem, viņi nokļuva uz lielceļa. Pa ceļu starp zemes strēmelēm, dzeltenām no ziedošā rapša, un vējā viļņojošām labības druvām pretējā virzienā ripoja jau izkrauti rati. Bards pārlika kāju pār seglu loku, atbalstīja kokli pret celi un uz stīgām uztrinkšķināja skumīgas melodijas, laiku pa laikam pamājot ar roku ķiķinošiem meitiešiem īsos svārkos, kas, pārmetušas grābekļus pār spēcīgajiem pleciem, soļoja pa ceļmalu.
- Geralt, viņš pēkšņi teica. Briesmoņi taču pastāv. Varbūt to nav tik daudz, cik kādreiz, varbūt tie neuzglūn aiz katra koka mežā, bet viņi tomēr ir. Kā lai izskaidro to, ka cilvēki izdomā vēl tādus, kuru nav? Ei? Rīvijas Geralt, slavenais ragani? Vai esi par to domājis?
- Esmu, slavenais dzejniek. Un zinu iemeslu.
- Tas būtu?
- Ļaudīm, Geralts pagrieza galvu, patīk izdomāt briesmoņus un briesmeklības. Tad viņi paši sev šķiet mazāk briesmīgi. Kad apdzeras līdz nemaņai, blēdās, zog, dauza ar grožiem sievu, sirmu večiņu mērdē badā, ar cirvi sacērt slazdā noķertu lapsu vai ar bultām piebaksta pēdējo pasaules vienradzi, viņiem tīk domāt, ka tomēr briesmīgāka par viņiem ir rītausmā pa mājām staigājošā Mora. Tad viņiem top vieglāk ap sirdi. Un arī dzīvot vieglāk.
- Es to atcerēšos, brīdi klusējis, teica Ugunspuķe.
- Piemeklēšu atskaņas un sacerēšu par to balādi.
- Lai notiek. Tikai neceri uz dižiem aplausiem.
Viņi jāja nesteidzīgi, taču jau drīz skatienam pazuda nometnes pēdējās mājas. Viņi īsā laikā bija pārvarējuši mežiem noaugušo pakalnu līniju.
- Ehē! Ugunspuķe apturēja zirgu un palūkojās apkārt.
- Paskaties, Geralt! Vai te nav skaisti? Idille, jedritvainazīt. Acis priecājas!
Nolaidenais apvidus aiz pakalniem rāmi aizstiepās līdz pat līdzenumam, līdzeniem laukiem, kurus izraibināja daudzkrāsaina dažādu lauksaimniecības kultūru mozaīka. Vidū, apaļi un regulāri kā āboliņa lapa, tumšu alkšņu krūmāju joslu ieskauti, zilgmoja trīs ezeru spoguļi. Paceldamās pār melno, bezveidīgo sila strēli, apvārsni iezīmēja dūmakaina kalnu līnija.
-Jāsim, Ugunspuķe.
Lielceļš veda tieši uz ezeriem gar dambjiem un alksnājā paslēptajiem dīķiem, kas bija pilni pēkšķošām mercenēm, prīkšķēm, gārņiem un dūkuriem. Ūdensputnu bagātība sadzīvoja ar visur redzamajām cilvēka darbības pēdām dambji bija sakopti, aplikti ar fašīnām, caurtekas nostiprinātas ar akmeņiem un baļķiem. Slūžas līdzās dīķiem, nepavisam nesatrunējušas, jautri šļāca ūdeni. Ezermalas niedrēs bija manāmas laivas un laipas, bet laukmalās vīdēja izlikto tīklu un murdu kārtis.
Ugunspuķe pēkšņi palūkojās atpakaļ.
- Kāds aiz mums brauc, viņš satraukti teica, ratos!
- Kaut kas nedzirdēts, neskatīdamies atpakaļ, pazobojās raganis. Ratos? Bet es domāju, ka šejienieši jāj uz ādspārņiem.
- Vai zini, ko es tev teikšu? noņurdēja trubadūrs. -Jo tuvāk pasaules malai, jo tu kļūsti asprātīgāks. Bail pat padomāt, kas būs beigās!
Viņi jāja nesteidzoties, un tukšie rati, kuros bija iejūgti divi dārki zirgi, viņus panāca ātri.
- Tprū! virs, kurš turēja grožus, apturēja zirgus tieši viņiem līdzās. Viņš uz kailas miesas valkāja kažoku, un mati tam bija atauguši līdz pat uzacīm.
- Slavinām dievus, godātais!
- Ari mēs slavinām, atsaucās Ugunspuķe, pazīdams šejienes paražas.
- Ja mums gribas, atrūca raganis.
- Mani sauc Nātrlte, paziņoja važonis. Es vēroju, kā jūs ar Augšas nometnes stārastu runājāt. Zinu, ka raganis esat.
Geralts atlaida grožus un ļāva ķēvei paplūkāt ceļmalas nātres.
- Dzirdēju, teica vīrs kažokā, kā jums stārasts pasaciņas stāstīja. Vēroju jūsu seju un nemaz nebrīnījos. Sen tādus murgus un melus nebiju dzirdējis.
Ugunspuķe iesmējās. Geralts klusēja, uzmanīgi lūkodamies zemniekā. Nātrīte noklepojās.
- Vai negribēsiet pieņemt īstu, kārtīgu darbu, ragana kungs? viņš jautāja. Mums ir kaut kas tieši jums.
- Un kas tas būtu?
Nātrlte nenovērsa skatienu.
- Par darba lietām uz lielceļa nav lāgā runāt. Braucam pie manis, uz Lejas nometni. Tur parunāsim. Jums tāpat turpu ceļš.
- No kurienes tāda pārliecība?
- No turienes, ka te nemaz nav cita ceļa, bet jūsu zirgi turpu ar purniem, nevis ar astēm pagriezušies.
Ugunspuķe atkal iesmējās.
- Ko tu par to teiksi, Geralt?
- Neko, atbildēja raganis. Uz lielceļa nav runāšanas. Nu tad dosimies ceļā, godātais Nātrīte.
- Piesieniet zirgus pie ratiem un sēstiet iekšā, piedāvāja zemnieks. Būs ērtāk. Kāpēc pakaļu uz segliem mocīt?
- Svēta patiesība.
Viņi ierāpās ratos. Raganis ar baudu izstiepās uz salmiem. Ugunspuķe, laikam bīdamies sasmērēt savu eleganto zaļo žaketi, nosēdās uz dēļa. Nātrīte paskubināja zirgus, un rati sāka rībināt pa dambi, kas bija nostiprināts ar baļķiem.
Viņi pa tiltu pārbrauca pāri ūdensrozēm aizaugušajam kanālam, pabrauca garām nopļautai pļavas joslai. Tālāk, cik vien skats sniedzās, pletās apstrādāti lauki.
- Negribas ticēt, ka tā ir pasaules mala, civilizācijas beigu gals, teica Ugunspuķe. Palūko, Geralt. Rudzi kā zelts, bet šajā kukurūzā paslēptos pat zemnieks jāšus uz zirga. Vai arī šie rāceņi paskat, kādi milzonīgi!
- Tu esi lietpratējs lauksaimniecībā?
- Mums, dzejniekiem, jābūt lietpratējiem visā, patētiski ierunājās Ugunspuķe. Pretējā gadījumā mēs savos sacerējumos kompromitētos. Mācīties vajag, mans dārgais, mācīties. No laukiem ir atkarīgs pasaules liktenis, tādēļ labi būt lietpratējam lauku lietās. Lauki baro, apģērbj, sargā no aukstuma, izklaidē un uztur mākslu.
- Ar to izklaidi un mākslu tu drusku pārspīlē.
- Bet kandžu no kā tecina?
- Sapratu.
- Maz vēl saproti. Mācies. Paskaties uz šiem violetajiem ziediņiem! Tā ir lupīna.
- Taisnību sakot, tas ir vīķis, iejaucās Nātrīte. Lupinu neesat redzējuši, vai? Bet vienā ziņā jūs esat trāpījuši, kungi. Te viss dzimst un aug vareni, prieks skatīties. Tāpēc jau runā Ziedu ieleja. Tādēļ jau te mūsu vectēvi apmetās, elfus papriekš no šejienes izsvēpējuši.
- Ziedu ieleja jeb Blathanna Leja, Ugunspuķe ar elkoni piebikstīja salmos izstiepušamies raganim. Vai saprati? Elfus izsvēpējuši, taču elfu seno nosaukumu atstājuši, tik vien kā savā mēlē pārsaukuši. Fantāzijas trūkums. Un kā tad jūs, saimniek, ar elfiem te satiekat? Viņi taču jums turpat blakus kalnos, aiz ežas.