Выбрать главу

-   Mēs viens otra lietās nejaucamies. Viņi par sevi, mēs par sevi.

-   Vislabākais risinājums, teica dzejnieks. Vai tiesa, Geralt?

Raganis neatbildēja.

II

-   Paldies par cienastu, Geralts aplaizīja kaula karoti un atlika to atpakaļ tukšajā bļodā. Simtkārt paldies, saimniek. Bet tagad, ja atļausiet, ķersimies pie lietas.

-   Labs ir, piekrita Nātrlte. Nu, Dun?

Duns, Lejas nometnes vecākais, milzīgs virs ar drūmu skatienu, pamāja meitiešiem. Tie steidzīgi novāca no galda traukus un pameta lielo istabu par lielām bēdām Uguns­puķēm, kurš jau kopš ciemošanās sākuma tiem smaidot zibināja zobus un smīdināja tos ar nepiedienīgiem jokiem.

-    Tad nu klausos, teica Geralts, lūkodamies logā, no kura puses atskanēja cirvju klaudzieni un zāģu ska­ņas. Sētā pilnā sparā ritēja kaut kādi kokdarbi, asā sveķu smarža bija atplūdusi līdz pat mājai. Sakiet, ko es jums varu līdzēt.

Nātrīte palūkojās uz Dunu. Ciema vecākais pamāja un nokremšļojās.

-   Nu tad tā, viņš teica. Ir te tāds viens lauks…

Geralts zem galda iespēra Ugunspuķēm, kurš jau gra­sījās izmest zobgalīgu piezīmi.

-    Lauks, turpināja Duns, pareizi saku, Nātrīt? Gulēja tas lauks ilgu laiku vecainē, taču nu aparām to un tagad iesējām tanī kaņepi, apini un linu. Gabals lauka, ka es saku. Līdz pat silam sniedzas…

-   Nu un kas? neizturēja dzejnieks. Kas tad ir tajā laukā?

-   Nu, Duns pacēla galvu, pakasīja aiz auss. Areče, velis tur siro.

-   Ko? iespurcās Ugunspuķe. Kas siro?

-   Es tak teicu velis.

-   Velnu nav!

-            Nejaucies iekšā, Ugunspuķe, rāmi teica Geralts,

-   bet jūs runājiet vien tālāk, cienītais Dun.

-   Es tak saku: velis.

-   To jau es zinu. Geralts, ja vien vēlējās, varēja būt neizsakāmi pacietīgs. Pastāstiet, kā viņš izskatās, no kurienes radies un kā jums tas traucē. Visu pēc kārtas, lūdzams.

-   Areče, Duns pacēla dzīsloto plaukstu un ar milzīgu piepūli ņēmās skaitīt, saliekdams pirkstus pēc kārtas. Pa kārtai, tūdaliņ, jūs jau gudru ļaužu. Nu tad tā. Izskatās viņš kā velis, akurāt kā bildēs mālē. No kurienes radies? Ta ne no kurienes. Žvīks, žvāks, un skatāmies: velis. Bet traucēt viņš ta mums, taisnību sakot, ne pārāk traucē. Ir pat tā, ka dažureiz līdz.

-   Palīdz? ieķiķinājās Ugunspuķe, cenzdamies no alus izķeksēt mušu. Velns?

-    Nejaucies iekšā, Ugunspuķe. Runājiet tālāk, Duna kungs! Kādā veidā tad palīdz, tas, kā jūs saucāt…

-   Velis, ar uzsvaru atkārtoja zemnieks. Areče, līdz šādi: augsni mēslo, zemi irdina, kurmjus izskauž, putnus baida, rāceņus un bietes pieskata. Ari tārpus, kas kāpos­tos iemetas, apēd. Taču, taisnību sakot, ari pašus kāpostus apēd. Drusku paskribina, tā pa jokam. Kā jau velis.

Ugunspuķe atkal ieķiķinājās, tad ar knipi aizsita alū izmirkušo mušu pavardam līdzās gulošā kaķa virzienā. Kaķis pavēra vienu aci un pārmetoši palūkojās uz bardu.

-   Un tomēr, rāmi teica raganis, esat ar mieru man maksāt, lai no tā velna tiktu vaļā, vai tiesa? Citiem vār­diem: jūs negribat viņu redzēt šajā apvidū?

-   Kurš tad, Duns drūmi palūkojās uz ragani, gri­bētu vellu savā tēvu zemē? Tā mūsu zeme kopš tēvu tēvu laikiem, pēc karaļa pavēles, un nekādam vellam pie tās nav daļas. Mums uzspļaut uz viņa palīgu, ko ta mums pašiem roku trūkst? Bet tas, ragana kungs, ne velis, bet ķēma lops ir, un smadzeņpodā šim, par atvainošanu, pietaisīts tā, ka izturēt nevar. I nezināsi no rīta, kas šim vakarā prātiņā samežģīsies. Te šis, ragana kungs, aku pieķēza, te meiču dzenā, biedē, draud, ka izjādīs, zog ēdmaņu un visādas lietas. Lauž un bojā, maitā omu, dambi bedres rok kā tāds muskusbriedis vai bebris, ūdens no viena dīķa galu galā aizbēga, un karpas nosprāga. Siena kaudzē kaļķīti ļuļķējis, kuņas bērns tāds, dūmos visu sienu aizlaidis…

-   Saprotu, pārtrauca Geralts. Tad traucē gan.

-   Nē, noliedzoši pagrozīja galvu Duns. Netraucē. Bet jārējas gan.

Ugunspuķe, tikko valdīdams smieklus, pagriezās pret logu. Raganis klusēja.

-    Ko ta te runāt, ierunājās Nātrīte, kurš līdz šim brīdim bija klusējis. Jūs tak raganis esat, vai ne? Nu ta nokārtojiet ar to vellu. Meklējāt darbu Augšas nometnē,

pats dzirdēju. Te nu būs. Samaksāsim, cik vajag. Taču lie­ciet vērā mēs negribam, ka vellu nomaitā. Ko ne, to ne.

Raganis pacēla galvu un pasmīnēja.

-   Interesanti, viņš teica. Es teiktu pat, neparasti.

-   Kas? Duns sarauca pieri.

-   Neparasts noteikums. No kurienes tāda žēlsirdība?

-    Neklājas nomaitāt. Duns vēl vairāk savilka pieri grumbās. Jo šeitan Ielejā…

-   Neklājas, un viss, iejaucās Nātrīte. Tikai noķeriet viņu, kungs, vai padzeniet aiz septiņiem kalniem. Samak­sāsim godīgi, kā pienākas.

Raganis smīnēdams klusēja. Nu, līkop? jautāja Duns.

-   Vispirms gribētu viņu uzlūkot, to jūsu velnu.

Zemnieki saskatījās.

-    Jūsu tiesības, teica Nātrīte un piecēlās, un jūsu izvēle. Velis naktīs siro pa visu apvidu, bet dienā sēž kaut kur kaņepēs. Vai vecajos vītolos purvājā. Tur varat viņu palūkot. Mēs jūs nesteidzinām. Gribat atpūsties pūtie­ties, cik gribat. Ne ērtības, ne ēdamo jums nežēlosim, kā jau pēc viesmīlības likuma. Dzīvojiet veseli.

-    Geralt, Ugunspuķe pielēca no ķebļa un palūkojās sētā uz aizejošajiem zemniekiem, es vairs neko nesa­protu. Nav vēl pagājusi ne diena, kopš mēs runājām par iztēles radītiem briesmoņiem, un tu pēkšņi piekrīti ķert velnus. Bet to, ka tieši velni ir izdomājums, mītiskas radī­bas, taču zina ikviens, izņemot, kā redzams, šos tumšos laukus. Ko nozīmē tava pēkšņā degsme? Varu likt galvu ķīlā, tevi nedaudz pazīstot, ka tu nenolaidies līdz tam, lai šādi mums nodrošinātu naktsmājas, ēdmaņu un tīru veļu?

-   Nudien, saviebās Geralts. Izskatās, dziesminiek, ka tu mani nedaudz jau pazīsti.

-   Tādā gadījumā nesaprotu.

-   Kas te jāsaprot?

-    Velnu nav! ieaurojās dzejnieks, neatgriezeniski uzmodinot kaķi no miega. Nav! Nekādu velnu, velns ar ārā, nav!

-   Taisnība, pasmaidīja Geralts. Bet es, Ugunspuķe, nekad neesmu spējis pretoties kārdinājumam paskatīties uz to, kā nemaz nav.

III

-   Viens gan ir skaidrs, nomurmināja raganis, pār­laidis skatu kaņepju džungļiem, kas bija izpletušies viņu priekšā, muļķis tas velns nav.

-    No kurienes šāds secinājums? ieinteresējās Uguns­puķe. No tā, ka viņš tup necaurejamā biežņā? Tikpat daudz prāta ir arī zaķim.

-   Runa ir par kaņepju specifiskajām īpašībām. Tik mil­zīgs lauks emitē spēcīgu antimaģisku auru. Lielais vairums buramvārdu te nedarbotos. Bet tur vai redzi tās kārtis? Tie ir apiņi. Apiņu čiekuru starojumam ir līdzīga iedarbība. Lieku galvu ķīlā, ka tā nav nejaušība. Šis neģēlis jūt auru. Un zina, ka šeit ir drošībā.

Ugunspuķe noklepojās un savilka uz augšu bikses.

-   Interesanti, viņš teica, pakasīdams pieri zem plat­males, kā tu ķersies tam klāt, Geralt. Nekad tevi neesmu redzējis darbībā. Varu zvērēt, ka tu šo to zini par velnu ķeršanu. Mēģinu atcerēties dažas senas balādes. Bija viena tāda nepiedienīga, bet amizanta. Sievišķis, klausies…

-   Aiztaupi man sievišķi, Ugunspuķe.

-   Kā vēlies. Es tikai gribēju palīdzēt, neko vairāk. Bet veco laiku dziesmiņas nepiedien nicināt, tajās mīt paaudžu