paaudzēs krāta gudrība. Ir tāda balāde par algādzi, vārdā Jolops, kurš…
- Beidz pļāpāt! Laiks ķerties pie darba. Nopelnīt ēdmaņai un tīrai veļai.
- Ko tu gribi darīt?
- Drusku paokšķerēšu kaņepēs.
- Oriģināli, iespurcās trubadūrs. Kaut ne īpaši smalki.
- Un kā tu ķertos klāt?
- Inteliģenti, piepūtās Ugunspuķe. Ar izmaņu. Ar aplenkšanu, piemēram. Izdzītu velnu no biežņas un jāšus zirga mugurā panāktu šo klajā laukā, notvertu cilpā. Ko tu par to saki?
- Diezgan interesants piegājiens. Kas zina, varbūt pat noderīgs, ja tu gribētu piedalīties, jo šādai operācijai vajadzīgi vismaz divi. Taču šobrīd mēs vēl nerīkojam medības. Šobrīd es gribu saprast, kas tas tāds ir šis velns. Tādēļ man jāpavandās kaņepēs.
- Ei! Bards tikai tagad pamanīja. Tev nav līdzi zobena!
- Priekš kam? Es arī zinu balādes par velniem. Ne sievišķim, ne algādzim, kam vārdā Jolops, nebija zobena.
- Hmm… Ugunspuķe palūkojās apkārt. Mums jālien iekšā pašā biežņā?
- Tev nav jālien. Vari griezties atpakaļ mājup un tur gaidīt.
- Nu nē, dzejnieks sāka protestēt. Vai man jālaiž garām tāda izdevība? Es arī gribu ieraudzīt velnu, pārliecināties, vai viņš ir tik melns, kā šo mālē. Es jautāju: vai tiešām mums jābrien cauri kaņepēm, ja tur ir taciņa?
- Patiešām, Geralts pielika pie acīm plaukstu. Tur ir taciņa. Izmantosim to.
- Bet ja nu tā ir velna taciņa?
- Jo labāk. Mazāk nogursim staigājot.
- Zini, Geralt, nerimās bards, sekodams raganim pa šauru, līkumotu taciņu kaņepju lauka vidū, allaž biju domājis, ka “velns” ir tikai tāda metafora, izdomāta tādēļ, lai varētu lādēties. “Velns rāvis”, “kāda velna pēc”, “pie velna”. Mēs tā esam ieraduši runāt. Zemulīši, redzot, ka atbrauc ciemiņi, saka: “Atkal kādu velns dzenā.” Rūķi sodās: “Duvvel hoael,” kad tiem kaut kas noiet greizi, bet sliktu preci sauc par “Duweisheyss”. Vecrunā ir šāds teiciens: “A dyaebl aep ar-se”, kas nozīmē…
- Zinu, ko tas nozīmē. Piever muti, Ugunspuķe.
Ugunspuķe apklusa, noņēma ar dzērves spalvu rotāto
platmali, apvēdinājās ar to un noslaucīja no pieres sviedrus. Biežņā valdīja smaga, mikla, smacīga tveice, kuru vēl spēcīgāku darīja gaisā blīvojošs ziedošo zāļu un nezāļu smārds. Taciņa meta nelielu līkumu un tūdaļ aiz pagrieziena beidzās ar nelielu, zālē izmīdītu pļaviņu.
- Palūko, Ugunspuķe.
Pašā pļaviņas vidū gulēja liels, plakans akmens. Uz tā atradās vairākas māla bļodiņas. Starp bļodiņām bija pamanāma gandrīz līdz galam izdegusi tauku svecīte. Geralts redzēja pie izkausēto tauku plācenīšiem pielipinātas sēklas un augļu kauliņus.
- Tā jau es domāju, viņš nomurmināja. Nes viņam ziedojumus.
- Tiešām, teica dzejnieks, norādot uz svecīti, un dedzina velnam sveces. Bet baro šo, kā redzu, ar graudiņiem kā tādu ķauķi. Velis, kas par cūkkūti! Viss te ir lipīgs no medus un piķa. Kas…
Turpmākos barda vārdus noslāpēja draudīga un skaļa blēšana. Kaņepēs kaut kas iečabējās un iedipējās, un tad no
biežņas izlīda visdīvainākais radījums, kādu vien Geraltam bija nācies redzēt. Radījums augumā bija nedaudz lielāks par olekti, izvelbtiem locekļiem, āža ragiem un bārdu. Arī kustīgās, šķeltās un mīkstās lūpas atgādināja zāli gremojošu kazu. Radījuma ķermeņa apakšdaļa bija klāta ar garu, biezu, tumši rudu spalvu, līdz pat šķeltajiem nagiem. Ērmam bija arī gara aste ar spalvu pušķi galā, kuru tas enerģiski vicināja.
- Uk! uk! ieblējās neradījums, mīņādamies no vienas kājas uz otru. Ko jūs te? Prom, prom, citādi ka ņemšu uz ragiem, uk, uk!
- Vai esi kādreiz dabūjis pa pakaļu, āzīti manu? neizturēja Ugunspuķe.
- Uk, uk! Bēēēē! ieblējās kazradzis. Bija grūti pateikt, vai tā bija piekrišana, noliegums vai arī blēšana blēšanas pēc.
- Apklusti, Ugunspuķe, norūca raganis. Vairs ne vārda.
- Mek, mek, mekbēēēē, nikni iebuldurējās radījums; viņa lūpas plati atšiepās, atsedzot dzeltenus zirga zobus.
- Uk! Uk! Uk! Mēēk, mēēkbikubēēē!
- Tieši tā, pamāja Ugunspuķe. Leijerkaste un zvaniņš jau tevi gaida. Kad iesi mājup, varēsi tos saņemt.
- Pie velna, izbeidz taču! iešņācās Geralts. Tu visu izbojāsi. Paturi pie sevis savus stulbos jociņus…
- Jociņus!!! kazradzis skaļi ieaurojās un palēcās. -Jociņus, bēē, bēē! Jauni jokupēteri atnākuši, ko? Tērauda lodītes atnesuši, jūs man dabūsiet tērauda lodītes, jūs neģēļi, uk, uk, uk! Jokus sagribējās, bēē? Tūdaļ dabūsiet jokus! Dabūsiet savas lodītes! Še, ņemiet!
Radījums palēcās un pēkšņi negaidot atvēzējās. Ugunspuķe iegaudojās un, saķēris pieri, apsēdās uz taciņas.
Radījums ieblējās un atvēzējās vēlreiz. Gar Geralta ausi kaut kas nosvilpa.
- Saņemiet savas lodītes! Bēēē!
Collas lieluma tērauda lodīte ietriecās raganim plecā; nākamā trāpīja Ugunspuķēm pa celi. Dzejnieks izgrūda nešķīstu lāstu un metās bēgt. Geralts bez kavēšanās viņam sekoja, lodītēm svilpjot pār galvu.
- Uk! Uk! Bēē! palēkdamies iebļāvās kazradzis.
- Dabūsiet jūs man lodītes! Sūda jokupēteri!
Gaisā nosvilpa vēl viena lodīte. Ugunspuķe, saķēris pakausi, izgrūda vēl nešķīstāku lāstu. Geralts metās sāņus kaņepēs, taču nepaspēja izvairīties no trieciena pa lāpstiņu. Bija jāatzīst, ka velns svieda pārsteidzoši trāpīgi un viņa rīcībā, šķiet, bija neizsmeļams lodīšu krājums. Raganis, maldīdamies biežņā, vēl dzirdēja velna uzvarošo blējienu, tūdaļ pēc tam kārtējās lodītes svilpienu, lamas un pa taciņu bēgošā Ugunspuķes soļu dipoņu.
Tad iestājās klusums.
JV
- Nu, vai zini, Geralt! Ugunspuķe piespieda pie pieres auksta ūdens spainī atdzesētu pakavu. To gan es negaidīju. Tas ragainais ķēms ar āža bārdu, tas pinkainais āzis šitā tevi dzenāja kā tādu pienapuiku. Bet es dabūju pa pieri. Palūko, kāds man puns!
- Tu man to rādi jau sesto reizi. Neizskatās ne par matu interesantāk kā pirmajā reizē.
- Cik tu mīļš. Bet es domāju, ka tev līdzās būšu drošībā!
- Es tevi nelūdzu līst man pakaļ kaņepēs. Toties lūdzu, lai turi aiz zobiem savu nevaldāmo mēlīti. Neklausīji, tagad nu ciet. Un lūgtum klusēdams, jo viņi jau nāk.
Istabā ienāca Nātrīte un smagnējais Duns. Aiz viņiem tipināja sirma un deviņos līkumos saliekusies večiņa, kuru veda gaišmataina un neiedomājami tieva pusaudze.
- Cienītais Dun, cienītais Nātrīte, bez gariem ievadiem sāka raganis. Pirms devos uz turieni, jums jautāju, vai paši esat kaut ko mēģinājuši pasākt attiecībā uz jūsu velnu. Teicāt, ka nedarījāt neko. Man ir iemesls domāt, ka ir bijis citādi. Gaidu paskaidrojumus.
Nometnieki sāka cits ar citu čukstēties, tad Duns noklepojās dūrē un paspēra soli uz priekšu.
- Tiesa kas tiesa, kungi. Lūdzam piedošanu. Samelojām, jo kauns spieda. Gribējām paši vellu piemānīt, panākt, lai šis aizvāktos prom no šejienes…
- Kādā veidā?
- Pie mums Ielejā, lēni bilda Duns, jau senāk parādījās briesmekļi. Lidojoši pūķi, zemes viji, vurdalaki, rēgi, zirnekļi milzonīgi un čūskas visādas. Bet mēs allažiņ līdzekļus pret visādu riebeklību meklējām savā grāmatā.
- Kādā grāmatā?
- Parādiet grāmatu, vecmāmuļ. Grāmatu, saku, parādiet! Grāmatu! Nē, šitā var trieka ķert! Kurla kā celms! Lilij, pasaki večiņai, lai grāmatu parāda!