Gaišmatainā meitene izķēra večiņai no saliektajiem pirkstiem lielu grāmatu un pasniedza to raganim.
- Grāmatā šajā, turpināja Duns, kura mūsu dzimtai piederējusi kopš neatminamiem laikiem, ir rodami līdzekļi pret visiem briesmoņiem, burveklībām un ērmeklībām, kādas pasaulē bijušas vai būs.
Geralts pasvārstīja rokās smago, resno, biezu, taukainu putekļu kārtu apaugušo grāmatu. Meitene joprojām stāvēja viņa priekšā, plaukstām burzot priekšautiņu. Viņa bija vecāka, nekā raganis sākumā bija domājis, viņu bija
maldinājis meitenes smalkais stāvs, tik atšķirīgs no citu nometnes meiteņu laikam viņas vienaudžu spēcīgajiem augumiem.
Viņš nolika grāmatu uz galda un atvēra smago koka vāku.
- Uzmet aci, Ugunspuķe!
- Senākās Rūnas, novērtēja bards, palūkojies viņam pār plecu, joprojām pie pieres piespiedis pakavu. Vissenākais raksts, kuru lietoja pirms mūsdienu alfabēta ieviešanas. Tā sākotne meklējama vēl elfu rūnās un rūķu ideogrammās. Jocīga sintakse, taču tā tolaik runāja. Interesantas gravīras un vinjetes. Ko tādu negadās bieži redzēt, Geralt, ja nu vienīgi tempļu bibliotēkās. Ne jau pasaules nomales laukos. Pie visiem dieviem, no kurienes jums tā, mīļie kungi? Jūs taču negribat man iestāstīt, ka protat to lasīt? Vecmāmiņ? Tu proti lasīt Pirmās Rūnas? Tu proti lasīt jebkādas rūnas?
-Koo?
Gaišmatainā meitene pienāca pie večiņas un kaut ko iečukstēja tai tieši ausī.
- Lasīt? Sirmgalves bezzobainā mute atpletās smaidā.
- Es? Nē, zelta gabaliņ. Sitās mākas man nava.
- Paskaidrojiet man, salti teica Geralts, pagriezies pret Dunu un Nātrīti, kādā veidā jūs lietojat grāmatu, neprazdami lasīt rūnas?
- Visu vecākā večiņa allažiņ zina, kas grāmatā rakstīts, drūmi teica Duns, bet to, ko zina, to māca kādai no jaunajām, pirms laiks pašai zemē doties. Paši redzat, ka mūsu vecmāmuļai jau laiks. Vecmāmuļa tad nu piemitināja Liliju un māca viņu. Bet pagaidām vecmāmuļa zina vislabāk.
- Vecā ragana un jaunā ragana, nomurmināja Ugunspuķe.
- Ja pareizi saprotu, neticīgi jautāja Geralts, vecmāmuļa visu grāmatu zina no galvas? Vai tā? Vecmāmuļ?
- Visu nē, kur nu, večiņa atbildēja atkal ar Lilijas starpniecību. Tik to, kas apakš bildes stāv.
- A, Geralts uz labu laimi atšķīra grāmatu. Uz ieplēstās lapas rēgojās attēls ar raibu cūku, kurai bija ragi liras formā. Nu tad parādiet savu māku, vecmāmuļ. Kas te rakstīts?
Večiņa nočāpstināja, uzlūkoja gravīru un tad aizvēra acis.
- Ragainais tūrs vai taurs, viņa noskandēja. No neprašām maldīgi par zubri saukts. Ragi tam, ar kuriem bada…
- Pietiks. Ļoti labi, patiešām. Raganis pāršķīra vairākas salipušas lappuses. Bet te?
- Mākoņnieki, planētnieki visvisādi ir. Vieni lietu lej, otri vēju sēj, bet treši zibeņiem šķeļ. Ja vēlies ražu no tiem glābt, ņem dzelzs nazi jaunu, peļu mēslu trejas lotes, sirmas dzērves taukus…
- Labi, bravo. Hmm… Bet te? Kas tas ir?
Gravīra attēloja izspūrušu ērmu zirga mugurā, milzīgām acīm un vēl milzīgākiem zobiem. Labajā rokā ērms turēja iespaidīga izmēra zobenu, kreisajā maisu ar naudu.
- Rāgans, nočāpstināja večiņa, no dažiem par ragani saukts. Izsaukt šo pie bīsteklībām lielām, kad vaidzība, jo, kad pret briesmekļiem un pretekļiem nekas nav līdzams, rāgans tad līdzēs. Takšu bīties vajga…
- Pietiek, norūca Geralts. Pietiks, vecmāmuļ. Paldies.
- Nē, nē, ļauni smīkņājot, protestēja Ugunspuķe. Kā tur bija tālāk? Ļoti interesanta grāmata! Runājiet, vecmāmuļ, runājiet!
- Ēēe… Taksu bīties vajga, ka rāganam nepieduries, jo kraupis no tā var uzmesties. Un meitiešus no viņa slēpt, jo rāgans gribeklīgs pār visam mēram.
- Viss sakrīt mats matā. Dzejnieks sāka smieties, bet Lilija, kā Geraltam šķita, tikko manāmi pasmaidīja.
- Kauč rāgans dižen alkatīgs un zelta kārīgs, večiņa, mirkšķinot acis, murmulēja tālāk, nedot šamējam vairāk nekā par slīceni: grasi sudraba vai pusotra. Par kaķati: divus grašus sudraba. Par vampieri: četrus grašus sudraba…
- Tādi laiki bija, noņurdēja raganis. Paldies, vecmāmuļ. Bet tagad parādiet man, kur te par velnu runa un ko tā grāmata par velniem stāsta. Šo reizi vairāk gribētum dzirdēt, jo jāzina būtu, kādus līdzekļus pret viņu lietojuši esat.
- Uzmanies, Geralt, ieķiķinājās Ugunspuķe. Tu sāc piesavināties žargonu. Tā ir lipīga maniere.
Večiņa, tikko valdot roku drebēšanu, pāršķīra dažas lapas. Raganis un dzejnieks pārliecās pār galdu. Patiešām, gravīrā rēgojās lodīšu sviedējs ragains, spalvains, astains un ļauni smīnošs.
- Velis, noskandēja večiņa, saukts arī par rokitu vai silvanu. Mājlopiem un mājputniem kaitnieks dižens un apnicīgs. Gribi šo no laukiem padzīt, dari šādi…
- Nu, nu? ieņurdējās Ugunspuķe.
- Pajemi riekstu vienu riekšu, turpināja večiņa, ar pirkstu vilkdama pa pergamentu. Pajemi tērauda lodīšu ari otru riekšu. Podu medus, piķa otru. Ziepju pelēko toveri, biezpiena otru. Kad nu velis tur sēž, aizeji nakts stundā. Un ņemies riekstus grauzt. Tūdaļ velis, kurš kārīgs iraid, būs klāt un prasīs, vai gardi. Tūdaļ dodi šim lodītes tērauda…
- Piķis jūs rāvis, noņurdēja Ugunspuķe. Kaut jums ģikts piemestos…
- Klusu, teica Geralts. Nu, vecmāmuļ. Tālāk.
- … zobus aplauzis, velis, redzēdams, ka medu ēdi, arīdzan medu sagribēs. Dodi šim piķi, bet pats medu ēdi. Izdzirdēsi drlzumis, kā velis šamais iekšās burkšķ un kurkst, bet neliec manīt, ka tas kaut kas. Bet gribēs velis biezpiena, dodi šim ziepes. No ziepēm velis vaira nevarēs turēt…
- Tikāt līdz ziepēm? pārtraucis večiņu, Geralts pārakmeņotu seju pagriezās pret Dunu un Nātrīti.
- Kur nu, novaidējās Nātrīte. Tik vien kā līdz lodītēm. Ak kungs, kā viņš mums sadeva pa mizu, kad iekoda lodītē…
- Un kurš jums lika, sadusmojās Ugunspuķe, dot viņam tik-daudz lodīšu? Grāmatā stāv rakstīts vienu pašu riekšu. Bet jūs šim maisu šamo lodīšu sadevāt! Jūs šim teju uz pāra gadiem amunīciju uzšķiņķojāt, āmekļi gatavie!
- Uzmanies, pasmaidīja raganis. Tu piesavinies žargonu. Tas ir lipīgi.
- Pateicos.
Geralts pēkšņi pacēla galvu un palūkojās večiņai līdzās stāvošās meitenes acīs. Lilija nenolaida skatienu. Viņai bija gaišas, neticami zilas acis.
- Kādēļ velnam ziedojāt graudus? viņš asi jautāja. Ir taču redzams, ka tas ir tipisks augēdājs.
Lilija neatbildēja.
- Es tev uzdevu jautājumu, meitene. Nebaidies, no sarunas ar mani kraupis neuzmetas.
- Kungs, nejautājiet viņai neko, ierunājās Nātrīte. Viņa balsī bija manāms satraukums. Lilijai… Viņa… ir savāda. Viņa jums neatbildēs, nespiediet viņu.
Geralts turpināja lūkoties Lilijai acīs, bet Lilija joprojām nenovērsa skatienu. Viņš sajuta pāri pleciem un skaustam pārskrienam drebuļus.
- Kādēļ negājāt uz velnu ar mietiem un dakšām, viņš pacēla balsi, kādēļ nesarīkojāt tam slazdus? Ja vien jūs gribētu, viņa āža galva rēgotos, uzdurta uz mieta vārnām par biedu. Brīdinājāt mani, lai šo nemēģinu nogalināt. Kāpēc? Tu viņiem aizliedzi, vai nav tiesa, Lilij?
Duns piecēlās no sola. Viņa galva sniedzās teju līdz griestu sijai.
- Izej ārā, meitēn, viņš norūca. Paņem večiņu un ej ārā.