- Kas viņa ir, cienītais Dun? turpināja raganis, kad aiz večiņas un Lilijas aizvērās durvis. Kas ir šī meitene? Kāpēc viņa jums ir lielākā godā nekā tā nolāpītā grāmata?
- Nav jūsu daļa. Duns palūkojās uz viņu, un šis skatiens nebija draudzīgs. Viedas jaunavas jūs pie sevis pilsētās vajājat, pie sevis sārtos dedzināt. Pie mums nekā tāda nav bijis un nebūs.
-Jūs mani nesapratāt, salti teica raganis.
- Es ari necentos, atrūca Duns.
- Pamanīju, caur zobiem izgrūda Geralts, ari vairs netēlojot laipnību. Taču viena būtiska lieta jums jāsaprot, cienītais Dun. Mūs joprojām nesaista nekāda noruna, man joprojām pret jums nav nekādu pienākumu. Jums nav pamata uzskatīt, ka esat nopirkuši ragani, kurš par sudraba grasi vai pusotru paveiks to, ko jūs paveikt neprotat. Vai ari negribat. Vai ari jums nav brīv. Nu nē, cienītais Dun. Jūs vēl neesat nopirkuši ragani, un nedomāju, ka jums tas izdosies. Ne jau ar šādu nevēlēšanos saprast.
Duns klusēja, drūmi uzlūkojot Geraltu. Nātrlte nokrekšķinājās, pagrozījās uz sola, nošvlkstināja pa grīdu vīzes, tad pēkšņi izslējās.
- Ragana kungs, viņš teica. Nedusmojiet. Izstāstīsim jums, kas un kā. Ko, Dun?
Nometnes vecākais piekrītoši pamāja un apsēdās.
- Kad šeitami braucām, sāka Nātrīte, redzējāt, kā še viss zeļ, kāda raža bagāta. Tik laba nereti padodas, kādu citur reti vai vispār nedabūsi redzēt. Līdz ar to mums stādi un sēklas graudi svarīga lieta iraid, un mēs ar to ij meslus maksājam, ij pārdodam, ij iemainām…
- Kāds tam sakars ar velnu?
- Liels. Senāk velis tikai kaitēja un glupi āzēja, bet nu sāka graudus zagt uz vella paraušanu. Sākumā šim nesām pa druskai uz akmeni kaņepēs, domājām pierīsies un liksies mierā. Nekā: turpināja zagt, ka put vien. Bet, kad nu no viņa krājumus sākām slēpt klētīs un pagrabos, trim slēģiem noslēgtos, tad šis niknis tapa rūca, blēja, “uk-uk” sauca, bet, kad viņš to “uk-uk”, tad labāk ņemt kājas pār pleciem. Draudēja, ka…
- … izjādīs, iejaucās Ugunspuķe, divdomīgi smaidīdams.
- Tas arī, piekrita Nātrīte. Arī sarkano gaili pieminēja. Ko tur runāt kad nevarēja zagt, tad sāka prasīt meslus. Lika nest šim graudus un citus labumus maisiem vien. Tad nu mēs teju vai sapiktojāmies un nolēmām šim pa astaino pakaļu sadot. Taču…
Zemnieks noklepojās un nolaida galvu.
- Ko tur slēpt, pēkšņi ierunājās Duns, par zemu esam ragani novērtējuši. Stāsti visu, Nātrīte.
- Večiņa aizliedza vellu sist, ātri teica Nātrīte, tak mēs zinām, ka tā ir Lilija, jo večiņa… Večiņa tikai runā, ko viņai Lilija liek. Bet mēs… Paši zināt, ragana kungs. Mēs klausām.
- Pamanīju, Geralts savilka lūpas greizā smīnā.
- Večiņa spēj tikai kratīt bārdu un murmulēt grāmatā
rakstīto, par ko pašai nav nekādas saprašanas. Bet uz meiteni blenžat kā uz dievekļa tēlu, mutes atvēruši, vairāties viņas skatiena, taču lūkojat atminēt viņas vēlēšanās. Bet viņas vēlmes jums ir pavēle. Kas viņa ir, tā jūsu Lilija?
- Jūs tak atminējāt, kungs. Pareģone. Nu. Viedā, tas nozīmē. Tikai nevienam par to nesakiet. Ļoti lūdzam. Ja tas nonāks līdz kņazam vai, nedod dievi, līdz pārvaldniekam…
- Nebīstieties, nopietni teica Geralts. Es zinu, par ko ir runa, un jūs nenodošu.
Ciemos sastopamās savādās sievietes un meitenes, dēvētas par pareģēm vai Viedajām, nebaudīja īpašu labvēlību no augstmaņiem, kuri ievāca nodevas un guva peļņu no laukiem. Laucinieki allaž klausīja pareģoņu ieteikumiem teju vai katrā lietā. Viņi tām ticēja akli un bezgalīgi. Šo ieteikumu rezultātā pieņemtie lēmumi bieži vien bija pilnīgā pretrunā ar kungu un pārvaldnieku politiku. Geralts bija dzirdējis par pavisam radikāliem un nesaprotamiem gadījumiem par veselu vaislas ganāmpulku izkaušanu, par sējas vai ražas novākšanas darbu pārtraukšanu vai pat veselu ciemu pārvākšanos uz citu vietu. Tādēļ valdoņi vajāja “māņticību”, bieži vien nebūdami izvēlīgi līdzekļos. Savukārt laucinieki ļoti ātri iemācījās Viedās slēpt. Taču klausīt tām nepārtrauca. Jo, kā mācīja pieredze, par vienu varēja nešaubīties pēc ilgāka laika allaž izrādījās, ka Viedajām ir taisnība.
- Lilija mums neļāva vellu nomaitāt, turpināja Nātrīte. Viņa lika darīt, kā grāmatā likts. Kā jau zināt, nesanāca. Mums jau bija nepatikšanas ar kņazu. Kad mazāk, nekā parasts, graudus meslos atdevām, muti plātīja, klaigāja, draudēja. Par vellu mēs viņam pat neiepīkstējāmies, jo kņazs mums bargs un jokus nenieka nesaprot. Nu, un tad jūs gadījāties. Prasījām Lilijai, vai var jūs… nolīgt…
- Un tālāk?
- Teica caur večiņu, ka vispirms viņai jūs jāredz.
- Nu, redzēja.
- Redzēja. Un atzina jūs mēs to zinām, mākam nomanīt, ko Lilija atzīst un ko ne.
- Viņa man neteica ne vārda.
- Nevienam, izņemot večiņu, viņa nekad nav teikusi ne vārda. Taču, ja viņa jūs neatzītu, istabā neparko neienāktu.
- Hm… aizdomājās Geralts. Interesanti. Pareģe, kura nevis pareģo, bet klusē. No kurienes viņa pie jums radās?
- Nezinām, ragana kungs, noburkšķēja Duns. Taču ar večiņu, kā atceras visuvecākie, tā arīdzan bijis. Iepriekšējā večiņa arī piemitināja mazrunīgu meiteni tādu, kas parādījusies nez no kurienes. Bet tā meitene tagadīt tieši ir mūsu večiņa. Vectēvs mans stāstīja, ka večiņa, lūk, šādi atdzimstot. īsteni kā mēness debesīs atdzimstot un ik reizi jauna esot. Tikai nesmejiet…
- Es netaisos smieties, pašūpoja galvu Geralts. Pārāk daudz esmu pieredzējis, lai smietos par šādām lietām. Es ari negrasos bāzt degunu jūsu lietās, cienītais Dun. Mani jautājumi ir domāti, lai saprastu, kas Liliju saista ar velnu. Jūs jau paši laikam sapratāt, ka šāda saikne pastāv. Tātad, ja jums dārga jūsu pareģe, tad attiecībā uz velnu varu jums dot tikai vienu padomu: jums viņš jāiemīl.
- Ziniet, kungs, bilda Nātrīte, nav runa tikai par vellu. Lilija nevienam neļauj darīt pāri. Nevienai radībai.
- Bet protams, iejaucās Ugunspuķe. Ciema pareģes ir cēlušās no tām pašām saknēm, no kurām cēlušies druīdi. Bet tāds druīds, kad dundurs tam sūc asinis, viņam vēl novēl labu ēstgribu.
- Kā kulaks uz acs, Nātrīte tik tikko pasmaidīja.
- Labāk nepateiksi. Tāpat mums gāja ar mežacūkām, kas mums sakņu dārzus izrakņāja. Un ko? Paskatieties pa logu: sakņu dārzi stāv kā bildē. Atradās paņēmiens, Lilija pat nezina, kāds. Ko acis neredz, tā sirdij nav žēl. Sapratāt?
- Sapratu, noņurdēja Geralts. Kā citādi. Nu, un kas? Lilija vai ne Lilija, bet jūsu velns ir silvans. Neparasti rets, bet saprātīgs radījums. Es viņu nenogalināšu, mans kodekss to aizliedz.
- Ja viņš ir saprātīgs, atteica Duns, tad pamēģiniet ar viņu parunāt un to prātu vietā iegrozīt.
- Patiešām, pievienojās Nātrīte. Ja vellam ir prāts, tātad viņš graudus zog pēc sava prāta. Jūs tad, ragana kungs, uzziniet, ko ta šim vajag. Viņš taču tos graudus neēd. Katrā ziņā ne tik daudz. Priekš kam šim graudi? Mums ieriebt grib, vai? Ko viņš grib? Uzziniet to un izdzeniet šo no apvidus ar kaut kādu raganu paņēmienu. Izdarīsiet tā?
- Mēģināšu, nolēma Geralts. Bet…
- Bet ko?
- Jūsu grāmata, mani dārgie, ir novecojusi. Vai saprotat, par ko es runāju?
- Ja godīgi, noburkšķēja Duns, tad ne pārāk.
- Paskaidrošu. Lūk, godātais Dun, godātais Nātrīte, ja bijāt paļāvušies uz to, ka mana palīdzība jums maksās sudraba grasi vai pusotra, tad būsiet smagi kļūdījušies.