V
-Ei!
No biezokņa atskanēja čaboņa, draudīgs “uk-uk” un maikstu krikšķēšana.
- Ei! tālredzīgi noslēpies, atkārtoja raganis. Parādies nu, rokita.
- Pats esi rokita.
- Nu tad kā? Velns?
- Pats esi velns. Kazradzis, atiezis zobus, izbāza galvu no kaņepēm.
- Ko gribi?
- Parunāt.
- Smejies, vai? Domā nezinu, kas tu tāds? Zemnieki tevi nolīga, lai mani no šejienes izmestu, ko?
- Tiesa gan, vienaldzīgi atzina Geralts, un par to tieši gribēju parunāt. Kas zina, varbūt varam sarunāt?
- Tad redz, kas par lietu, ieblējās velns. Tu gribētu gan tikt cauri pa lēto? Bez sviedriem? Nē, ar mani tāds numurs neies cauri, bēēē! Dzīve, cilvēk, ir sacensības. Uzvar labākais. Gribi mani uzvarēt pierādi, ka esi labākais. Nav ko daudz pļāpāt sacentīsimies. Uzvarētājs diktē noteikumus. Piedāvāju skriešanos no šejienes līdz vecajam vītolam uz dambja.
- Nezinu, kur ir dambis, nedz arī to, kur vecais vītols.
-Ja tu zinātu, es tev nemaz nepiedāvātu skrieties. Man patīk sacensības, bet nepatīk zaudēt.
- Pamanīju. Nē, mēs neskriesimies. Karsts šodien.
- Žēl. Varbūt tad sacentīsimies citādi, velns atieza dzeltenos zobus un pacēla no zemes pamatīgu laukakmeni.
- Vai zini spēli “Kurš skaļāk iekliegsies?”? Es kliedzu pirmais. Aizver acis.
- Man ir cits piedāvājums.
- Uzmanīgi klausos!
- Tu lasīsies projām no šejienes bez sacensībām, skriešanas un kliegšanas. Pats, neviena nepiespiests.
- Iebāz savu piedāvājumu a d’yeabl aep arse. Velns, rādās, mācēja Senāko Runu. Es nelasīšos prom no šejienes. Man te patīk.
- Bet tu te esi par daudz uzdarbojies. Krietni pārsālīji ar saviem jociņiem.
- Dliweisheyss tev mani jociņi. Silvans, kā izrādījās, prata arī rūķu valodu. Bet tavs piedāvājums ir Dliweisheyss vērts. Nekur es nelasīšos. Ja nu vienīgi tu mani pieveiksi kādā spēlē. Vai dot tev šādu iespēju? Uzspēlēsim mīklu minēšanu, ja tev netīk spēka spēles. Tūdaļ uzdošu tev mīklu ja to uzminēsi, būsi uzvarējis, bet es lasīšos prom. Ja tev neizdosies, es palieku, bet lasies tu. Pagrozi prātiņu, jo mīkla nav vienkārša.
Pirms Geralts paspēja ko iebilst, velns ieblējās, nodipināja pakaļkājas, ar asti novēzēja pa zemi un noskandēja:
- Rožainām lapiņām, pilnām pākstiņām,
Zaļo mīkstā mālā līdzās strautiņam,
Punktu punktiem ziediņš garā kātā sēd.
Nerādi to kaķim, ka to neapēd.
Nu, kas tas ir? Uzmini.
- Nav ne jausmas, vienaldzīgi atzinās raganis, pat nepūloties apdomāt. Varbūt dedestiņa?
- Nekā. Tu zaudēji.
- Bet kāda tad ir pareizā atbilde? Kam tad ir… hm… punktotas pākstiņas?
- Kāpostam.
- Klausies, ieņurdējās Geralts. Tu man sāc krist uz nerviem.
- Es tevi brīdināju, ieķiķinājās veins, ka mīkla nav vienkārša. Nu vairs nekā. Es uzvarēju un palieku. Bet tu ej projām. Sveiks un uz neredzēšanos.
- Vēl mazu mirklīti, raganis nemanot iebāza roku kabatā. Bet mana mīkla? Man taču ir tiesības revanšēties?
- Nē, protestēja velns. Kas vēl nebūs? Es taču varētu neatminēt. Tu mani par muļķi turi?
- Nē, pašūpoja galvu Geralts. Es tevi turu par ļaunprātīgu, nekaunīgu tukšpauri. Tūdaļ uzspēlēsim pavisam jaunu, nepazīstamu spēli.
- Hā! Tātad tomēr! Kas tā par spēli?
- Spēli sauc, lēni teica raganis, “Nedari otram to, kas pašam nepatīk”. Tev nebūs jātaisa ciet acis.
Geralts saliecās un zibenīgi atvēzējās. Collas lieluma tērauda lodīte spalgi nošvīkstēja gaisā un ar troksni ietriecās velnam tieši starp ragiem. Radījums sabruka zemē kā zibens ķerts. Geralts līdaciņā ienira starp kārtīm un satvēra viņu aiz spalvainās kājas. Silvans ieblējās un sāka spārdīties; raganis aizsedza galvu ar elkoni, taču arī tad viņam iedžinkstējās ausīs, jo velns, par spīti tam, ka bija apdullis, spārdījās kā nikns mūlis. Raganis mēģināja notvert zibinošos nagus, taču nepaspēja. Kazradzis noraustījās, sāka bungāt pa zemi ar rokām un atkal viņam iespēra tieši pa pieri. Raganis, juzdams, ka velna kāja viņam izslīd no pirkstiem, sāka lādēties. Abi pašķīrušies sāka velties uz pretējām pusēm, ar troksni apgāzdami kārtis un pīdamies kaņepēs.
Velns pietrūkās kājās pirmais un uzbruka, noliecis ragaino galvu. Taču Geralts ari jau bija stingri nostājies kājās un bez piepūles izvairījās no uzbrukuma, satvēra radījumu aiz raga, spēcīgi parāva, nogāza zemē un piespieda ar ceļiem. Velns ieblējās un raidīja viņam tieši acīs spļāvienu ar tādu veiklību, no kuras nekaunētos arī ar siekalošanos sasirdzis kamielis. Raganis instinktīvi atliecās,
tomēr nelaizdams velna ragus vaļā. Silvans, mēģinādams purināt galvu, nospirināja abas kājas vienlaicīgi un pats dīvainākais ar abām trāpīja. Geralts sāka rupji lamāties, taču neatlaida tvērienu. Viņš uzrāva velnu kājās, piespieda to pie krakšķošajām kārtīm un no visa spēka iespēra pa spalvaino celi, pēc tam noliecās un iespļāva viņam tieši ausī. Velns iegaudojās un noklabināja trulos zobus.
- Nedari otram… izdvesa raganis, …to, ko pats negribi! Spēlējam tālāk?
- Bēēēēē!!! velns buldurēja un nikni spļaudījās, taču Geralts viņu spēcīgi turēja aiz ragiem un spieda galvu uz leju, līdz ar to spļāvieni trāpīja pašam velnam uz nagiem, kuri kārpīja zemi, saceldami gaisā putekļu un zāles kumšķu mākoņus.
Pāris nākamās minūtes pagāja niknā jezgā, apmainoties ar lamām un spērieniem. Geralts varēja vienīgi priecāties, ka neviens viņu neredz, jo aina no malas nudien šķita kretīniska. Kārtējais spēcīgais spēriens abus pretiniekus atrāva vienu no otra un atsvieda uz pretējām pusēm kaņepju biezoknī. Velns atkal apsteidza ragani pietrausās kājās un metās bēgt, manāmi klibodams. Geralts, elsdams un notraukdams no sejas sviedrus, metās pakaļ. Viņi izlauzās cauri kaņepēm un ieklupa apiņos. Raganis izdzirdēja auļojoša zirga pakavu dunoņu. Tā bija skaņa, kuru viņš gaidīja.
- Šeit, Ugunspuķe! Šeit! viņš ieaurojās. Apiņos!
Pēkšņi viņš ieraudzīja tieši acu priekšā zirga krūtežu
un nākamajā mirklī tika gandrīz samīts. Viņš atgrūdās no zirga kā no klints un nogāzās augšpēdu; no trieciena acīs satumsa. Taču, par spīti tam, viņš paspēja aizripot sānis uz apiņu kārtīm, izvairoties no zirgu pakaviem. Raganis veikli pielēca kājās, taču tajā pašā mirklī viņam uzbruka
otrs jātnieks un vēlreiz notrieca no kājām. Pēc tam kāds viņam uzsēdās virsū un piespieda pie zemes.
Un pēc tam bija zibsnis un neciešamas sāpes pakausī.
Un tumsa.
VI
Zobos šņirkstēja smiltis. Gribēdams tās izspļaut, viņš saprata, ka guļ ar seju pret zemi. Gribēdams pakustēties, saprata, ka ir sasiets. Viņš tik tikko pacēla galvu. Izdzirdēja balsis.
Viņš gulēja uz meža zemsedzes līdzās priedes stumbram. Kādus divdesmit soļus tālāk stāvēja vairāki nosegloti zirgi. Caur plūksnotajām paparžu lapām viņš tos redzēja neskaidri, taču viens no zirgiem, bez šaubām, bija Ugunspuķes bēris.'
- Trīs maisi kukurūzas, viņš izdzirdēja. Labi, Torkve. Ļoti labi. Malacis.
- Tas vēl nav viss, atskanēja blējoša balss, kas varēja piederēt vienīgi velnam silvanam. Palūko šo, Galar. It kā pupiņas, bet pavisam baltas. Un kādas lielas! Bet tas, lūk, saucas rapsis. Viņi no tā taisa eļļu.
Geralts spēcīgi samiedza acis un atkal tās atvēra. Nē, tas nebija sapnis. Velns un Galars, lai kurš tas būtu, runāja Vecākajā Runā, elfu valodā. Taču vārdi “kukurūza”, “pupiņas” un “rapsis” tika izrunāti kopējā valodā.