- Bet tas? Kas tas ir? jautāja tas, kuru sauca par Galaru.
- Linsēklas. Lins, vai saproti? Kreklus taisa no liniem. Tas ir daudz lētāks par zīdu un arī izturīgāks. Apstrāde, man šķiet, ir visai sarežģīta, taču es izpētīšu, kas un kā.
- Kaut nu tavs lins ieaugtos, kaut nu mums neiznīktu tāpat kā rācenis, pasūdzējās Galars, turpinādams runāt šajā savādajā volapukā. Pacenties dabūt jaunus rāceņu stādus, Torkve.
- Tas vienkāršāk par vienkāršu, noblējās velns. Te ar to nav nekādu problēmu, te viss aug uz velna paraušanu. Atgādāšu, nebaidies.
- Un vēl kas, teica Galars. Uzzini, kāda ir viņu trīslauku sistēmas būtība.
Raganis uzmanīgi pacēla galvu un mēģināja pagriezties.
- Geralt… viņš izdzirdēja čukstu. Esi atguvies?
- Ugunspuķe… viņš atčukstēja. Kur mēs… Kas ar mums…
Ugunspuķe tikai klusām ievaidējās. Raganis izgrūda lāstu, sasprindzināja augumu un pagriezās uz sāniem.
Pļavas vidū stāvēja velns, kuru, kā tagad zināms, sauca skanīgajā vārdā Torkve. Viņš bija aizņemts, kraujot zirgiem mugurā maisus, grozus un nastas. Šajā nodarbē viņam palīdzēja garš izstīdzējis vīrietis, kurš, bez šaubām, bija Galars. Izdzirdējis ragana sakustēšanos, vīrietis pagriezās. Viņa melnie mati meta zilganu atspīdumu. Sejas vaibsti bija asi, acis lielas un mirdzošas. Un ausis smailas.
Galars bija elfs. Elfs no kalniem. Tīrākās Aen Seidhe asins, Vecākās Tautas pārstāvis.
Galars nebija vienīgais tuvumā redzamais elfs. Pļavas malā sēdēja vēl seši. Viens bija aizņemts ar rakņāšanos pa Ugunspuķes mantu maisiem, otrs strinkšķināja trubadūra kokli. Pārējie, sapulcējušies ap atsieto maisu, ņēmās kāri grauzt rāceņus un svaigos burkānus.
- Yanadain, Toruveel, teica Galars, ar galvas mājienu norādot uz gūstekņiem. Vedrai! Enn’le!
Torkve pielēca kājās un ieblējās.
- Nē, Galar! Nē! Filavandrels aizliedza! Esi aizmirsis?
- Nē, neesmu. Galars pārmeta zirgam pār skaustu divus sasietus maisus. Tikai vajag pārbaudīt, vai valgi nav kļuvuši vaļīgi.
- Ko jūs no mums gribat? ievaidējās trubadūrs, kamēr viens no elfiem, piespiedis viņu pie zemes ar celi, pārbaudīja mezglus. Kāpēc jūs mūs sasējāt? Ko jūs gribat? Esmu Ugunspuķe, dzej…
Geralts izdzirdēja sitiena troksni. Gandrīz izmežģīdams kaklu, viņš pagrieza galvu.
Virs Ugunspuķes stāvošajai elfietei bija melnas acis un kraukļmelni mati, kas gluži kā ūdenskritums viļņojās pāri pleciem. Tikai ap deniņiem tie bija sapīti divās tievās bizītēs. Viņa valkāja īsu ādas jaciņu, pārvilktu pār zaļu brīva piegriezuma satīna kreklu, un piegulošus vilnas legingus, iemauktus jātnieku zābakos. Ap gurniem viņai bija apsiets krāsains lakats, kurš sniedzās līdz pusaugšstilbam.
- Que glosse? viņa vaicāja, lūkodamās raganī un rotaļādamās ar jostai piespraustā garā dunča rokturi. Que Ven pavienn, ell’ea?
- Nell'ea, viņš iebilda. T'en pavienn, Aйn Seidhe.
- Dzirdēji? elfiete pagriezās pret biedru, slaido Seidhi, kurš, nemaz negrasīdamies piepūlēties, lai pārbaudītu Geralta saišu vaļīgumu, ar vienaldzīgu izteiksmi garenajā sejā strinkšķināja Ugunspuķes kokli. Vai dzirdēji, Vanadain? Pērtiķcilvēks prot runāt! Prot pat būt nekaunīgs!
Seidhe paraustīja plecus. Spalvas, kas rotāja viņa jaku, iečabējās.
- Tas ir vēl viens iemesls viņu nokniebt, Toruviela.
Elfiete noliecās pār Geraltu. Viņai bija garas skropstas, nedabiski bāla āda un vējā sasprēgājušas lūpas. Viņa
valkāja kaklarotu no grieztiem zelta bērza gabaliņiem, kas bija uzvērti uz vairākkārt ap kaklu apvītas siksniņas.
- Nu, pasaki vēl kaut ko, pērtiķcilvēk, viņa nošņācās.
- Paskatīsimies, ko spēj tava kvankstēt pieradusī rīkle.
- Kas tad nu tev vajag iegansta, raganis ar pūlēm apvēlās uz muguras un izspļāva smiltis, lai iesistu sasietajam? Sit bez iegansta, es taču redzēju, ka tas tev patīk. Atvieglo sirdi.
Elfiete iztaisnojās.
- Pie tevis es sirdi atviegloju jau tad, kad tev bija brīvas rokas, viņa teica. Tā biju es, kas tev pārjāja pāri ar zirgu un sadeva pa galvu. Un zini, ka es tevi arī piebeigšu, kad pienāks laiks.
Raganis neatbildēja.
- Vislabprātāk es tev iedurtu starp ribām, skatoties tieši acīs, turpināja elfiete. Taču tu šausmīgi smirdi, cilvēk. Nošaušu tevi ar loku.
- Kā vēlies, raganis paraustīja plecus, cik vien to ļāva valgi. Darīsi, ko vien gribēsi, augstsirdīgā Aen Seidhe. Sasietam un nekustīgam mērķim gan jau tu varēsi trāpīt.
Elfiete nostājās virs viņa, noliecās un nozibināja zobus.
- Ja vajadzēs, viņa nošņāca, trāpīšu, kur vien gribēšu. Taču vari būt drošs, ka pēc pirmās bultas neizlaidīsi garu. Un arī pēc otrās ne. Es pacentīšos, lai tu justu, kā mirsti.
- Nenāc tuvāk. Viņš saviebās, tēlodams riebumu. Tu šausmīgi smirdi, Aen Seidhe.
Elfiete atlēca atpakaļ, iešūpojās un ar atvēzienu iespēra viņam pa gurnu. Geralts saliecās un sarāvās, redzot, kurā vietā viņa grasās iespert vēlreiz. Izdevās viņš saņēma triecienu pa gūžu, taču tik spēcīgu, ka nodzinkstēja zobi.
Līdzās stāvošais elfs pavadīja spērienus ar spalgiem akordiem uz kokles stīgām.
- Liec viņu mierā, Toruviela! ieblējās velns. Jukusi esi, vai? Galar, liec, lai viņa izbeidz!
- Thaēsse! ieaurojās Toruviela un iespēra raganim vēlreiz. Garais Seidhe spēcīgi uzsita pa stīgām; viena pārtrūka ar garu vaidu.
- Pietiek! Pietiek, dievu dēļ! nervozi iekliedzās Ugunspuķe, locīdamies pa zemi. Kāpēc tu ņirgājies par viņu, stulbais meitieti? Lieciet mūs mierā! Bet tu, lūdzams, liec mierā manu kokli, labi?
Toruviela pagriezās pret viņu, ļauni smīnot.
- Mūziķis, viņa ieņurdējās. Cilvēks un vēl mūziķis! Koklētājs! Ne vārda nesakot, viņa izrāva instrumentu garajam elfam no rokām, atvēzējusies sašķaidīja kokli pret priedes stumbru un stīgām apvītās atliekas nosvieda Ugunspuķēm uz krūtīm.
- Govs ragu tev spēlēt, mežoni, nevis kokli.
Dzejnieks kļuva nāves bāls, viņa lūpas nodrebēja.
Geralts, juzdams kaut kur dziļi iekšienē saltu niknumu, ar skatienu ieurbās Toruvielas acīs.
- Ko blenz? pieliekdamās nošņācās elfiete. Netīrais pērtiķcilvēk! Gribi, lai tev izduru tās draņķa acis?
Viņas kaklarota zvārojās pavisam tuvu. Raganis saspringa, pēkšņi saslējās, satvēra kaklarotu zobos un spēcīgi parāva, pievilcis kājas pie vēdera un sagriezies uz sāna. Toruviela zaudēja līdzsvaru un uzkrita viņam virsū. Geralts, mētādamies valgos kā krastā izmesta zivs, piespieda elfieti pie zemes, atlieca galvu atpakaļ tik stipri, ka nokrakšķēja kakla skriemeļi, un no visa spēka triecās ar pieri viņai sejā. Toruviela iegaudojās un zaudēja elpu.
Viņu rupji aizvilka no viņas nost, aiznesa, stiepjot aiz drēbēm un matiem. Kāds viņam iesita, viņš juta, kā gredzeni pāršķeļ ādu uz vaigukaula, mežs viņa acu priekšā sāka dejot un grīļoties. Pamanīja, kā Toruviela pietraušas ceļos, ieraudzīja viņai no deguna un lūpām plūstošās asinis. Elfiete izrāva no maksts dunci, taču tad pēkšņi skaļi ieraudājās, sakņupa, saķēra seju un nolieca galvu starp ceļiem.
Garais elfs raibām spalvām izrotātajā jakā izņēma viņai no rokām dunci un pienāca pie sagūstītā ragana. Viņš pasmīnēja, paceldams asmeni.
Geralts redzēja šo ainu iekrāsojamies sarkanu. Asinis no pieres, kas bija savainota pret Toruvielas zobiem, lija viņam redzokļos.