- Nē! ieblējās Torkve, pieklupis pie elfa un iekāries viņam elkonī. Nenogalini! Nē!
- Voe’rle, Vanaddin, pēkšņi atskanēja skanīga balss.
- Quess aen? Caelm, evelliēnn! Galarr!
Geralts pagrieza galvu tiktāl, cik to ļāva viņa matos ieķērusies roka.
Zirgs, kurš parādījās pļavā, bija sniegbalts, tam bija garas, mīkstas krēpes zīžainas gluži kā sievietes mati. Jātniekam, kurš sēdēja greznajos seglos, bija tieši tādas pašas krāsas mati, uz pieres saņemti ar smaragdiem rotātu apsēju.
Torkve mekšķinādams metās pie zirga, pieķērās pie pavadas un apbēra baltmati ar runas plūdiem. Seidhe viņu pārtrauca ar valdonīgu žestu un nolēca no zirga. Viņš pienāca pie Toruvielas, kuru pieturēja divi elfi, un uzmanīgi noņēma viņai no sejas asiņaino mutautu. Toruviela skaļi ievaidējās. Seidhe nogrozīja galvu, pagriezās pret ragani, piegāja tuvāk. Zem melnajām, liesmojošajām acīm, kuras
gluži kā zvaigznes dega bālajā sejā, bija redzami zili loki, it kā viņš vairākas naktis pēc kārtas nebūtu gulējis.
- Tu spēj kost pat sasiets, viņš klusi un bez akcenta teica kopējā valodā, kā bazilisks. Izdarīšu secinājumus.
- Toruviela sāka, ieblējās velns. Viņa to sasietu spārdīja, kā prātu zaudējusi…
Elfs ar žestu atkal lika apklust. Paklausot viņa īsajām pavēlēm, citi Seidhes aizvilka ragani un Ugunspuķi līdz priedei un ar jostām piesēja pie stumbra. Pēc tam visi nometās ceļos pie Toruvielas, to aizsegdami ar saviem augumiem. Geralts dzirdēja, kā viņa kādā mirklī, raustīdamās viņu rokās, iekliedzas.
- Es to negribēju, teica velns, joprojām stāvēdams viņiem līdzās. Negribēju, cilvēk. Nezināju, ka viņi parādīsies tieši tad, kad mēs… Kad tevi apdullināja, bet tavu biedru sasēja, es lūdzu, lai viņi jūs atstātu turpat, apiņos. Bet…
- Viņi nevarēja atstāt lieciniekus, norūca raganis.
- Mūs taču nenogalinās? ievaidējās Ugunspuķe.
- Mūs taču ne…
Torkve klusēja, šņaukādams mīksto degunu.
- Nolāpīts, atkal ievaidējās dzejnieks. Mūs nogalinās? Kas par lietu, Geralt? Kam mēs bijām par lieciniekiem?
- Mūsu ragainais draugs Ziedu Ielejā pilda īpašu misiju. Vai tiesa, Torkve? Viņš elfu uzdevumā zog sēklas, stādus, ziņas par lauksaimniecības prasmēm… Ko vēl, velns?
- Visu, ko var, iemekšķinājās Torkve. Visu, ko pieprasa. Bet tu parādi man lietu, kas viņiem nav vajadzīga. Viņi kalnos cieš badu, īpaši ziemā. Bet par zemkopību viņiem nav ne jausmas. Kamēr pieradinās dzīvniekus vai putnus, kamēr kaut ko izaudzēs dobēs… viņiem tam nav laika, cilvēk.
- Man pie pakaļas, cik viņiem ir laika. Ko es viņiem izdarīju? ievaidējās Ugunspuķe. Ko es viņiem sliktu izdarīju?
- Padomā labi, teica baltmatainais elfs, kurš nedzirdami bija pienācis klāt, un tad varbūt spēsi atbildēt uz šo jautājumu.
- Viņš vienkārši atriebjas par visām pārestībām, kuras elfi piedzīvojuši no cilvēkiem, greizi pasmīnēja raganis.
- Viņam ir vienalga, kam atriebties. Neļaujies apmānīties viņa cildenā izskata uz izmeklētās valodas dēļ, Ugunspuķe. Viņš ne par matu neatšķiras no tās melnaces, kas mūs spārdīja. Viņam uz kaut ko ir jāizgāž savas bezspēcīgās dusmas.
Elfs pacēla salauzto Ugunspuķes kokli. Brīdi klusēdams lūkojies uz sadragāto instrumentu, viņš beidzot to aizsvieda krūmos.
- Ja es gribētu ļaut vaļu dusmām vai atriebībai, viņš teica, rotaļādamies ar baltas, mīkstas ādas cimdiem, es naktī iebruktu ielejā un izkautu visus tās iedzīvotājus. Tas ir vienkāršāk par vienkāršu, viņi pat neizliek sardzi. Viņi mūs neredz un nedzird, staigājot pa mežu. Kas varētu būt vienkāršāk, vieglāk par strauju, klusu bultu, kas izšauta no koka aizsega? Taču mēs nerīkojam uz jums medības. Tu, cilvēk ar savādajām acīm, sarīkoji medības uz mūsu draugu, silvanu Torkvi.
- Ēēēē, tas ir pārspīlēts, iemekšķinājās velns. Kas nu tās par medībām. Drusku paspēlējāmies…
- Tieši jūs, cilvēki, ienīstat visu, kas ir atšķirīgs no jums, kaut vai tā būtu tikai ausu forma, rāmi turpināja elfs, nepievērsdams kazradzim uzmanību. Tādēļ jūs atņēmāt mums mūsu zemi, izdzināt mūs no mājām, padzināt uz mežonīgajiem kalniem. Ieņēmāt mūsu Blathanna Leju,
Ziedu Ieleju. Esmu Filavandrels aen Fidhails no Sudraba Torņiem, no Feleaomu dzimtas no Baltajiem Kuģiem. Tagad, aizdzīts uz pasaules malu, esmu Filavandrels no Pasaules malas.
- Pasaule ir plaša, norūca raganis. Varam visi tajā iemitināties. Vietas pietiek.
- Pasaule ir plaša, atkārtoja elfs. Tas tiesa, cilvēk. Taču jūs šo pasauli esat izmainījuši. Sākumā jūs to izmainījāt ar spēku, izrīkojāties ar to tā, kā rīkojaties ar visu, kas jums gadās pa rokai. Tagad izskatās, ka pasaule sākusi jums piemēroties. Sākusi liekties jūsu priekšā. Pakļāvusies jums.
Geralts neteica ne vārda.
- Torkve teica taisnību, turpināja Filavandrels. Jā, mēs ciešam badu. Jā, mums draud iznīcība. Saule spīd citādi, gaiss ir cits, ūdens vairs nav tāds, kāds bija kādreiz. Tas,'ko kādreiz ēdām, no kā pārtikām, iet bojā, sarūk augumā, sanīkst. Mēs atšķirībā no jums, cilvēki, nekad nearām zemi, neplosījām to ar kapļiem un spīļarkliem. Jums zeme maksā asiņainus meslus. Mūs tā apdāvināja. Jūs zemei viņas dārgumus izplēšat ar spēku. Mums zeme dzemdēja un ziedēja, jo mūs mīlēja. Ko lai dara neviena mīlestība neturpinās mūžīgi. Taču mēs gribam turpināties.
- Tā vietā, lai graudus zagtu, tos var nopirkt. Tik, cik vien jums būs nepieciešams. Jums joprojām ir milzums lietu, kuras cilvēki uzskata par ārkārtīgi vērtīgām. Jūs varat tirgoties.
Filavandrels nicīgi pasmīnēja.
- Ar jums? Nekad.
Geralts savieba seju, uz vaiga sakaltušās asinis sadrupa.
- Jupis jūs rāvis ar visu jūsu lepnību un nicinājumu! Negribēdami sadzīvot, jūs paši nolemjat sevi iznīcībai. Sadzīvot, vienoties ir jūsu vienīgā iespēja.
Filavandrels noliecās uz priekšu; viņa acis iezibējās.
- Sadzīvot pēc jūsu noteikumiem? viņš jautāja pārvērstā, taču joprojām rāmā balsī. Atzīstot jūsu pārspēku? Zaudējot sevi? Sadzīvot kā kam? Kā gūstekņiem? Pārijiem? Sadzīvot kopā ar jums aiz mūriem, ar kuriem jūs no mums nošķiraties pilsētās? Sadzīvot ar jūsu sievietēm un tādēļ iet uz karātavām? Skatīties, kāds liktenis uz katra soļa sagaida bērnus, kas dzimuši no šādas sadzīvošanas? Kāpēc tu vairies no mana skatiena, savādais cilvēk? Kā iegrozījusies tava sadzīvošana ar līdzcilvēkiem, no kuriem tu taču nedaudz atšķiries?
- Nekas, var iztikt, raganis ieskatījās viņam tieši acīs.
- Kaut kā galā tieku. Jo citādi nevaru. Citas izejas man nav. Es kaut kā spēju pārvarēt iedomību un lepnību sava citāduma dēļ, jo sapratu, ka iedomība un lepnība, kaut arī būdama aizsardzība pret citādību, ir visai nožēlojams vairogs. Jo es sapratu, ka saule spīd citādi, jo kaut kas mainās, taču es neesmu šo pārmaiņu centrs. Saule spīd citādi un spīdēs, un draudēšana tai ar nūju neko nedos. Jāatzīst fakti, elf. No tā ir jāmācās.
- Tieši to jūs gribat, vai tiesa? Filavandrels ar delnu notrausa sviedrus, kas bija izriesušies uz viņa bālās pieres virs baltajām uzacīm. To jūs gribat uzspiest citiem? Pārliecību, ka, lūk, pienācis jūsu laiks, jūsu cilvēku ēra un laikmets? Ka tas, ko jūs nodarāt citām rasēm, ir tikpat dabiski kā saules lēkts un riets? Ka visiem ar to ir jāsamierinās, tas jāatzīst? Un tu man vēl pārmet lepnību? Bet kas ir šie uzskati, kurus tu man sludini? Kādēļ jūs, cilvēki, neatzīstat, ka jūsu valdīšanā pār pasauli ir tikpat daudz dabiskuma kā utīs, kas savairojušās kažokā? Ar tādiem pašiem panākumiem tu varētu man ieteikt sadzīvot ar utīm, ar tikpat lielu uzmanību es varētu uzklausīt