utis, kuras apmaiņā pret viņu virsvaras atzīšanu visžēlīgi atļautu kopīgi lietot kažoku.
- Nu tad netērē laiku diskusijām ar tik nepatīkamu insektu, elf, teica raganis, tik tikko valdīdams balsi.
- Tomēr mani izbrīna tas, cik ļoti tu vēlies tādā uti kā es atmodināt vainas un nožēlas apziņu. Tu esi nožēlojams, Filavandrel. Tu esi iekarsis, alksti atriebības un apzinies savu bezspēcību. Uz priekšu, nodur mani ar zobenu! Atriebies visai cilvēku rasei! Redzēsi, cik jutīsies atvieglots. Iesper vispirms man pa olām vai zobiem tāpat kā tā tava Toruviela.
Filavandrels pagrieza galvu.
- Toruviela ir slima, viņš teica.
- Pazīstu šo slimību un tās izpausmes, Geralts nospļāvās pār plecu. Tam, ko viņai piedāvāju, vajadzētu palīdzēt.,
- Patiešām, šai sarunai nav jēgas, Filavandrels piecēlās. Man žēl, bet mums nāksies jūs nogalināt. Ar atriebību tam nav nekāda sakara, tas ir tīri praktisks risinājums. Torkvem joprojām jāpilda savs uzdevums, un nevienam nedrīkst rasties aizdomas, kā uzdevumā viņš to dara. Mēs nespējam ar jums karot, bet ar tirgošanos un maiņu mūs nepiemānīsi. Neesam jau nu tik naivi, lai nezinātu, kas stāv aiz jūsu tirgoņiem. Un kurš atnāk pēc viņiem. Un kāda veida sadzīvošanu viņš atnes.
- Elf, ierunājās Ugunspuķe, kurš līdz šim brīdim bija gulējis klusu. Man ir draugi. Cilvēki, kuri par mums dos izpirkumu. Ja vēlies, arī pārtikas veidā. Jebkurā veidā. Padomā par to. Taču ne jau nozagtie graudi jūs glābs…
- Viņus neglābs nekas, viņu pārtrauca Geralts. Nelokies viņa priekšā, Ugunspuķe, nelūdzies žēlastību. Tas ir bezjēdzīgi un nožēlojami.
- Kā tāds, kurš dzīvo tik īsu brīdi, Filavandrela smaids šķita piespiests, tu izrādi pārsteidzošu nicinājumu pret nāvi.
- Dzīvo un mirst tikai vienu reizi, mierīgi teica raganis. Utīm ļoti piemērota filozofija, vai ne? Bet tava ilgmūžība? Man tevis žēl, Filavandrel.
Elfs sarauca uzacis.
- Paskaidro: kādēļ?
- Jūs esat nožēlojami smieklīgi, jūs ar zagtu sēklu maišeļiem un nastām apkrautiem zirgiem, ar graudu riekšavu, ar to kripatu, ar kuras palīdzību jūs cerat izdzīvot. Un ar šo jūsu misiju, kurai būtu jānovērš jūsu domas no tuvās iznīcības. Tu taču zini, ka tās jau ir beigas. Nekas neizaugs plakankalnēs, nekas neienāksies, nekas vairs jūs neglābs. Taču jūs esat ilgdzīvotāji, jūs dzīvosiet ilgi, ļoti ilgi savā augstprātīgi izvēlētajā izolācijā aizvien mazākā skaitā, aizvien vājāki, aizvien sarūgtinātāki. Un tu zini, kas tobrīd notiks, Filavandrel. Tu zini, ka tad izmisuši jaunekļi ar simtgadīgu sirmgalvju redzokļiem un noziedējušas, slimas bezbērnu jaunavas tādas kā Toruviela aizvedīs uz ieleju tos, kuri vēl būs spējīgi noturēt rokās zobenus un lokus. Jūs nokāpsiet ziedošās ielejās satikt nāvi, alkstot nomirt cieņpilni kaujā, nevis nāves gultā, kurā jūs noliks anēmija, tuberkuloze un cinga. Tad tu, ilgmūžīgais Aen Seidhe, tu atminēsies mani. Atminēsies, ka man tevis bija žēl. Un sapratīsi, ka man bija taisnība.
- Laiks rādīs, kam bija taisnība, klusi teica elfs. Arī šeit slēpjas ilgmūžības priekšrocības. Man ir iespēja par to pārliecināties. Kaut vai, pateicoties šai nozagtajai graudu riekšai. Tev šādas iespējas nebūs. Pēc mirkļa tu mirsi.
- Apžēlojies kaut vai par viņu, Geralts pamāja uz Ugunspuķes pusi. Nē, nevis patētiskas žēlsirdības dēļ.
Saprāta apsvērumu dēļ. Mani neviens nepieminēs, bet viņu vēlēsies atriebt.
- Tu par zemu novērtē manas prāta spējas, vilcinoties teica elfs. Ja viņš, pateicoties tev, izdzīvos, tad, bez šaubām, jutis pienākumu tevi atriebt!
- Vari par to nešaubīties! iesaucās Ugunspuķe, bāls kā nāve. Vari būt drošs, kucesdēls. Nogalini arī mani, jo es tev apsolu, ka nākamajā reizē pret jums kājās sacelšu visu pasauli. Tad redzēsi, ko spēj kažoka blusas! Mēs jūs piebeigsim, kaut arī nāktos nolīdzināt līdz ar zemi visus jūsu kalnus! Vari būt par to drošs!
- Tu gan esi muļķis, Ugunspuķe, nopūtās raganis.
- Tikai vienreiz dzīvo, tikai vienreiz mirst, braši teica dzejnieks, kaut arī viņa zobi klabēja kā kastaņetes.
- Tas visu atrisina, Filavandrels izvilka aiz jostas aizspraustos cimdus un tos uzvilka. Laiks pabeigt šo epizodi.
Paklausot viņa īsajai pavēlei, elfi ar lokiem nostājās pretī gūstekņiem. Viņi to darīja ātri, acīmredzot jau bija sen gaidījuši pavēli. Viens, kā raganis pamanīja, joprojām gremoja rāceni. Toruviela ar auduma un bērza tāss loksnēm krusteniski apsaitētu muti un degunu nostājās līdzās strēlniekiem. Bez loka.
- Aizsiet jums acis? jautāja Filavandrels.
- Vācies, raganis novērsās. Ej tu…
- A d’yeabl aep arse, pabeidza Ugunspuķe, klabinādams zobus.
- Ak nē! pēkšņi ieblējās velns, pieskriedams un aizsegdams abus nolemtos. Jūs ko esat prātu zaudējuši? Filavandrel! Mēs tā nebijām runājuši! Ne tā! Tev vajadzēja viņus aizvest kalnos, paturēt kaut kur alās, kamēr mēs te pabeigsim…
- Torkve, teica elfs. Es nevaru. Es nevaru riskēt. Vai redzēji, ko viņš, sasiets būdams, izdarīja Toruvielai? Es nevaru riskēt.
- Man nav daļas gar to, ko tu vari vai nevari! Ko jūs te iedomājaties? Ka es jums ļaušu slepkavot? Te, uz manas zemes? Te, blakus manai nometnes vietai? Jūs, nolāpītie muļķi! Lasieties prom kopā ar visiem jūsu lokiem, citādi ka ņemšu jūs uz ragiem, uk, uk!
- Torkve, Filavandrels iesprauda rokas sānos. Tas, kas mums jādara, ir nepieciešamība.
- Duweisheyss, nevis nepieciešamība!
- Paej malā, Torkve.
Kazradzis papurināja ausis, ieblējās vēl skaļāk, izvalbīja acis un salieca elkoni rūķu vidū populārā apvainojošā žestā.
- Nevienu jūs nenogalināsiet! Sēdieties zirgos un lasieties kalnos aiz kalnu pārejām! Citādi jums būs jānogalina ari mani!
- Esi prātīgs, lēni teica baltmatainais elfs. Ja mēs viņus atstāsim dzīvus, cilvēki uzzinās par tevi par to, ko tu dari. Viņi tevi noķers un nomocīs. Tu taču viņus pazīsti.
- Pazīstu, blēja velns, joprojām ar savu augumu aizsegdams Geraltu un Ugunspuķi, vēl labāk nekā jūs! Nudien nezinu, ar kuriem labāk turēties kopā! Nožēloju, ka sametos kopā ar jums, Filavandrel!
- Pats to gribēji, salti teica elfs, dodot zīmi strēlniekiem. Pats to gribēji, Torkve. L’sparelleān! Evellienn!
Elfi no makiem izvilka bultas.
- Paej malā, Torkve, sakodis zobus, teica Geralts.
- Tam nav jēgas. Paej malā.
Velns, nekustēdams ne no vietas, parādīja viņam rūķu žestu.
- Dzirdu… mūziku… Ugunspuķe pēkšņi iešņukstējās.
- Tā mēdz būt, teica raganis, vērodams bultu smailes. Neņem pie sirds. Nav nekāds kauns zaudēt prātu no bailēm.
Filavandrela seja pēkšņi pārvērtās. Baltmatainais Seidhe pēkšņi pagriezās un īsi, aprauti uzsauca strēlniekiem. Strēlnieki nolaida ieročus.
Pļavā iznāca Lilija.
Tā vairs nebija tieviņa lauku meitene nātnos svārciņos. Pa pļavas zāli gāja nē, nevis gāja, bet uz viņu pusi slīdēja Karaliene, starojoša, zeltmataina, liesmojošām acīm, neatvairāma Pļavu un Lauku Karaliene, izrotāta ziedu, vārpu, zāļu vītnēm. Pie viņas kreisās rokas spriņģoja briedēns, pie labās čabinājās liels ezis.
- Dana Meadbh, godbijīgi teica Filavandrels, nolieca galvu un.nometās ceļos.