Ceļos cits pēc cita nometās arī atlikušie elfi un lēnām, it kā vilcinoties, goddevīgi zemu nolieca galvas. Pēdējā ceļos nometās Toruviela.
- Haēl, Dana Meadbh, atkārtoja Filavandrels. Lilija neatbildēja sveicienam. Viņa apstājās dažus soļus no elfa, pievērsa zilo acu skatienu Ugunspuķēm un Geraltam. Torkve, arīdzan nometies ceļos, godbijīgi saliecies, tūdaļ pat ņēmās atsaitēt valgus. Neviens no Seidhēm nepakustējās.
Lilija joprojām stāvēja Filavandrela priekšā. Viņa neatbildēja, neizdvesa ne mazāko skaņu, taču raganis redzēja, kā pārvēršas elfa seja, juta viņus aptverošo auru, un viņam nebija šaubu, ka starp abiem notiek domu apmaiņa. Velns viņu pēkšņi pavilka aiz piedurknes.
- Tavs draugs, viņš klusu iemekšķinājās, ir nolēmis noģībt. Tieši laikā. Ko darīt?
- Iedod viņam pāris reižu pa muti.
- Ar lielāko prieku.
Filavandrels piecēlās. Pēc viņa pavēles elfi acumirklī metās apseglot zirgus.
- Nāc mums līdzi, Dana Meadbh, teica baltmatainais elfs. Tu esi mums vajadzīga. Nepamet mūs, Mūžīgā. Neliedz mums savu svētību. Mēs bez tās pazudīsim.
Lilija lēni pagrieza galvu, norādīja uz austrumiem kalnu virzienā. Elfs paklanījās, maidzīdams plaukstās sava baltkrēpjainā zirga rotāto pavadu. Silvana pieturēts, bāls un kluss pienāca Ugunspuķe. Lilija paskatījās uz viņu, pasmaidīja. Ielūkojās raganim acīs, lūkojās ilgi. Neteica ne vārda. Vārdi nebija vajadzīgi. Lielākā daļa elfu jau bija seglos, kad pienāca Filavandrels un Toruviela. Geralts palūkojās elfietes melnajās acīs, kas vīdēja virs apsējiem.
- Toruviela… viņš iesāka. Un nepabeidza.
Elfīete pamāja. Noņēma no seglu loka kokli brīnišķīgu viegla koka instrumentu ar meistarīgām intarsijām un slaiku, grebtu grifu. Ne vārda nesakot, viņa pasniedza kokli Ugunspuķēm. Dzejnieks pieņēma instrumentu, paklanījās, arī neteikdams ne vārda, taču viņa skatiens izteica daudz.
- Ardievu, savādais cilvēk, Filavandrels klusi teica Geraltam. Tev taisnība. Vārdi nav vajadzīgi. Tie neko nemaina.
Geralts klusēja.
- Pēc ilgākām pārdomām, turpināja Seidhe, es nonācu pie secinājuma, ka tev bija taisnība. Tad, kad tev bija mūsu žēl. Tādēļ uz redzēšanos. Uz drīzu redzēšanos tajā dienā, kad mēs nokāpsim ielejā, lai nomirtu ar godu. Tad mēs meklēsim tevi es un Toruviela. Nepievil mūs.
Ilgāku brīdi viņi raudzījās viens otrā klusējot. Pēc tam raganis teica īsi un vienkārši:
- Pacentīšos.
VII
- Dievu dēļ, Geralt, Ugunspuķe pārtrauca spēlēt. Apkampa kokli, pieglauda pie tās vaigu. Šis koks pats dzied! Šīs stīgas ir dzīvas! Kas par brīnumainu toni! Jupis rāvis, par šo koklīti pāris spērienu un mazliet baiļu ir ļoti zema maksa. Es ļautu sevi spārdīt no rīta līdz vakaram, ja vien zinātu, ko par to saņemšu. Geralt! Vai tu mani vispār klausies?
- Ir grūti jūs nedzirdēt, raganis pacēla galvu no grāmatas un palūkojās uz velnu, kurš joprojām nikni pūta ērmotā stabulē, kas bija sastiķēta no dažāda garuma niedres gabaliem. Es jūs dzirdu, visa apkārtne dzird.
- Dūvvelsheyss, nevis apkārtne. Torkve nolika malā stabuli. Tuksnājs, un tikai. Pakaļas caurums. Ek, žēl manu kaņepju!
- Kaņepju šim žēl, iesmējās Ugunspuķe, uzmanīgi pievilkdams smalki grieztās kokles tapas.
- Vajadzēja sēdēt biezoknī kā pelei zem slotas, nevis baidīt meitiešus, bojāt dambjus un piegānīt akas. Domāju, ka tagad tu būsi uzmanīgāks un atmetīsi savus jociņus, vai ne, Torkve?
- Man patīk joki, velns paziņoja, atiezis zobus, un es nespēju bez tiem iedomāties savu dzīvi. Bet lai jums tiek apsolu, ka jaunos apvidos būšu uzmanīgāks. Jokošu daudz izmanīgāk.
Nakts bija nomākusies un vējaina, vēja brāzmas locīja niedres, šalca krūmos, kuru vidū viņi bija izvietojuši
apmetni. Torkve savā migā grozījās, ar asti sizdams odus. No ezera ar plunkšķi izlēca zivs.
- Šo mūsu ceļojumu uz pasaules malu es aprakstīšu balādē, paziņoja Ugunspuķe, un tevi, Torkve, es arī tur aprakstīšu.
- Nedomā, ka tiksi sveikā cauri, norūca velns. Arī es uzrakstīšu balādi un aprakstīšu tevi, turklāt tā, ka divpadsmit gadus nevarēsi rādīties kārtīgu cilvēku sabiedrībā. Tad tik tu redzēsi. Geralt?
-Ko?
- Vai izlasīji ko interesantu grāmatā, kuru tik nekrietni izmānīji no lauķiem?
- Kā tad.
- Nu tad palasi mums, kamēr uguns vēl nav apdzisusi.
-Jā, jā, Ugunspuķe sāka strinkšķināt Toruvielas kokles skanīgās stīgas. Palasi gan, Geralt.
Raganis atbalstījās uz elkoņa un piebīdīja grāmatu tuvāk ugunskuram.
- Ieraudzīt viņu var, viņš sāka, vasaras laikā, lapu un ziedu mēnešos, līdz pat veļu mēneša dienām, bet visbiežāk tas notiek Sirpja svētkos, kuru vecajie dēvēja par “Lammas”. Parādās viņa kā Gaišmataina Jaunava, ziediem rotāta, bet tiecas pie viņas visi vienalga, zāle vai zvērs. Tādēļ viņas vārds ir Dzīvaine. Vecajie viņu sauc par “Danamebi”. Bārdaiņi, kaut arī kalnu viducī, ne pļavās mitinās, viņu tur cieņā un dēvē par “Bloēmenmagde”.
- Danamebi, norūca Ugunspuķe. Dana Meabdh, Pļavu un Lauku Jaunava.
- Kad Dzīvaine nāk, zeme zied un dzemdē un raženi augļojas katra radība tāda ir viņas vara. Visas tautas no ievāktās ražas tai ziedu nes cerībā karstā, ka tieši viņus, ne svešu zemi Dzīvaine apciemos. Jo runā arī, ka reiz galu
galā Dzīvaine apmetīsies tās tautas vidū, kura pār citām pacelsies, taču tās gan ir sievu pļāpas. Jo taisnību gudrajie teic, ka Dzīvaine zemi vien mīlē un to, kas uz tās aug un dzīvo, vienādi, bez izšķirības, vai smildziņa tā vissīkākā vai tārpiņš visklusākais, un tautas visas viņai nav vairāk vērtas kā pati šī smildziņa smalkākā, jo kādureiz gluži tāpat tās zudīs un jaunas to vietā, citas ciltis reiz nāks. Bet Dzīvaine mūžīga ir, bija un būs, mūžīgi mūžam, līdz laiku galam.
- Līdz laiku galam! iedziedājās trubadūrs un nostrinkšķināja kokli. Torkve pievienojās, pūzdams augstu trelli uz savas niedru stabules. Esi sveicināta, Pļavu un Lauku Jaunava! Par ražu, par ziediem Blathana Lejā un arī par šo dziesminieka ādu, kuru paglābi no bultu smailēm! Ziniet, es jums kaut ko pateikšu.
Viņš pārtrauca spēlēt, apkampa kokli kā bērnu un noskuma.'
- Laikam nepieminēšu balādē elfus un grūtības, ar kurām tiem nācās cīnīties. Netrūktu salašņu, kas labprāt dotos kalnos… Nevajag pasteidzināt…
Trubadūrs apklusa.
- Pabeidz, rūgti teica Torkve. Tu gribēji teikt: pasteidzināt to, kas tāpat ir neizbēgams. Nenovēršams.
- Nerunāsim par to, viņus pārtrauca Geralts. Kādēļ par to runāt? Vārdi nav vajadzīgi. Sekojiet Lilijas piemēram.
- Viņa sazinājās ar elfu telepātiski, nomurmināja bards. Es to jutu. Vai tiesa, Geralt? Tu taču labi jūti šāda veida saziņu. Vai saprati, par ko… Ko viņa vēstīja elfam?
- Šo un to.
- Par ko viņa runāja?
- Par cerību. Par to, ka viss atjaunojas un nebeidz atjaunoties.
- Tik vien?
- Ar to pietika.
- Hm… Geralt? Lilija dzīvo laukos, starp ļaudīm. Vai tu uzskati, ka…
- … ka viņa paliks to vidū? Te, Blathanna Lejā? Varbūt.
Ja…
- Ja kas?
-Ja cilvēki izrādīsies tā cienīgi. Ja pasaules mala paliks pasaules mala. Ja mēs ievērosim robežas. Nu, pietiks pļāpāt, puiši. Laiks gulēt.
- Tas tiesa. Pusnakts tuvu, uguns izdeg. Vēl pasēdēšu, man atskaņas vislabāk atnāk pie dziestoša ugunskura. Bet manai balādei vajag nosaukumu. Skaistu nosaukumu.