- Varbūt “Pasaules mala”?
- Banāli, nosprauslājās dzejnieks. Pat ja būtībā tā arī ir mala, šī vieta jādēvē citādi. Metaforiskāk. Varu galvot, ka tu zini, kas ir metafora, vai ne, Geralt? Hm… jāpadomā… “Tur, kur…”. Nolāpīts. “Tur, kur…”.
- Arlabunakti, teica velns.
Saprāta balss 6
Raganis atsēja kreklu, atlipināja no skausta slapjo lina audumu. Alā bija ļoti silti, pat karsti; gaisu pildīja smags, slapjš tvaiks, kas kondensējās uz apsūnojušiem bluķiem un sienu bazalta plāksnēm.
Visapkārt bija redzami augi. Tie auga pamatnē izkaltos un ar kūdru pildītos padziļinājumos, lielās kastēs, silēs un podos. Tie vijās augšup pa klintīm, pa koka režģiem un kārtīm. Geralts tos ar interesi vēroja, atpazīdams dažus retus eksemplārus tos, kuri bija raganu zāļu un eliksīru, maģisko filtru un burvju dziru sastāvā. Un citus, vēl retākus, par kuru īpašībām viņš varēja vienīgi nojaust. Un arī tādus, kurus viņš vispār nepazina un par kuriem nebija dzirdējis. Redzēja, ka alas sienas klāj zvaigžņlapu amoliņa puduri, no milzu podiem karājas tukšgalves blīvās lodes, asinssarkanām ogām aplipušie arenārijas dzinumi. Atpazina gaļīgās, resnām dzīslām cauraustās skorocela lapas, zeltainas atvizmas klātos nemēra bordo krāsas ovālus, zāģgrauzes tumšās bultiņas. Pamanīja akmens bluķiem piekļāvušos plūksnaino ašņusūnu, vārnaces mirguļojošos gumus un tīģeru strīpām klātās peļastu dzeguzenes plāksnītes.
Alas ēnainajā daļā pelēkas kā laukakmeņi blīda sāteņsēnes cepurītes. Netālu auga lūšoga, kura spēja neitralizēt jebkuru zināmo toksīnu vai indi. No augsnē iegremdētajām kastēm izlīdušās necilās dzeltenpelēkās slotiņas noteikti
bija rītkāja sakne, kurai piemita spēcīgas, universālas dziedināšanas spējas.
Alas vidu aizņēma ūdensaugi. Geralts redzēja raglapēm un bruņurupuču ūdensziediem pilnus toverus un baseinus, kurus klāja peldošās ričijas biezā sega parazitējošās kurkumas barība. Stikla trauki, pilni halucinogēnās divbultes stiebru mudžekļiem, slaikām, tumšzaļām kriptokorīnām un diegoņu kamoliem. Dubļainas, aizaugušas siles neskaitāmu pelējumu, aļģu un purva augāja audzētavas.
Nenneke, uzrotījusi priesterienes tērpa piedurknes, izņēma no groziņa grieznes, kaula grābeklīti un, ne vārda nesakot, ķērās pie darba. Geralts apsēdās uz soliņa starp gaismas šaltīm, kas plūda lejup no lielajām kristāla plāksnēm alas velvēs.
Priesteriene pie sevis murmināja un dungoja, veikli gremdējot rokas lapu un dzinumu biežņā, ātri šņakstināja šķēres, piepildīja groziņu ar zaļumu pušķīšiem. Sakārtoja mietiņus un režģus, kas balstīja augus, ik pa brīdim pabakstīja zemi ar grābeklīša kātu. Dažbrīd, dusmīgi murminot, izrāva nokaltušos vai satrūdējušos stiebrus un meta tos humusa savācējos par barību sēnēm un citiem zvīņainiem un čūskas gredzenos savijušamies augiem, kurus raganis nepazina. Viņš nebija drošs, vai tie pat bija augi, raganim šķita, ka spīdīgās saknes lēnām kustas, stiepjot pret priesterienes rokām spalvainos izaugumus.
Bija silts. Ļoti silts.
- Geralt?
- Klausos, viņš pārvarēja uzmākušos miegainību. Nenneke, rotaļādamās ar šķērēm, lūkojās uz viņu caur lielajām, plūksnotajām mušukrūma lapām.
- Vēl neaizbrauc. Paliec. Dažas dienas ilgāk.
- Nē, Nenneke. Man jau laiks doties ceļā.
- Kas tevi dzen? Par Herevardu tev nav jāuztraucas. Bet tas ciemaslota Ugunspuķe lai brauc, kur acis rāda. Paliec, Geralt.
- Nē, Nenneke.
Priesteriene nošņakstināja šķēres.
- Vai tādēļ tu tā steidzies pamest templi, ka baidies no tā, ka viņa tevi te atradīs?
- Jā, viņš bez vilcināšanās atzinās. Uzminēji.
- Šī nebija no grūtākajām mīklām, viņa noņurdēja.
- Nomierinies taču. Jenefera jau te bija. Pirms diviem mēnešiem. Viņa tik drīz neatgriezīsies, jo mēs saķīvējāmies. Nē, ne jau par tevi, par tevi viņa pat nejautāja.
- Nejautāja?
- Ak tad tas tev sāp, iesmējās priesteriene. Tu esi egocentriķis kā jau ikviens vīrietis. Nav nekā sliktāka par intereses trūkumu, vai tiesa? Par vienaldzību? Taču nekrīti izmisumā. Es pazīstu Jeneferu pārāk labi. Viņa nejautāja neko, taču uzmanīgi lūkojās visapkārt, meklēdama tavas klātienes pēdas. Taču viņa uz tevi ir varen nikna, to es jutu.
- Par ko tad jūs saķīvējāties?
- Ne par ko tādu, kas attiektos uz tevi.
- Es tāpat zinu.
- Nedomāju vis, rāmi teica Nenneke, nostiprinot mietiņus. Tava zināšana ir ļoti virspusēja. Viņas zināšana par tevi, taisnību sakot, arī. Tas ir tipiski sakaram, kāds starp jums pastāv vai pastāvēja. Jūs abi neesat spējīgi ne uz ko vairāk kā vien uz krietni sakāpinātu seku novērtēšanu, vienlaikus ignorējot iemeslus.
- Viņa bija šeit, lai mēģinātu ārstēties, viņš saltā tonī teica. Par to arī saķīvējāties. Atzīsti.
- Neko es neatzīšu.
Raganis piecēlās, nostājās pilnā apgaismojumā zem vienas no kristāla plāksnēm alas velvēs.
- Panāc uz mirklīti, Nenneke. Uzmet aci.
Viņš atsēja jostā ieslēptu kabatiņu, izvilka mazu vlstokllti miniatūru kazādas maisiņu un izbēra tā saturu plaukstā.
- Divi dimanti, viens rubīns, trīs skaisti nefrīti, interesants ahāts. Nenneke bija lietpratēja visā. Cik tas tev maksāja?
- Divarpus tūkstošus Temperas orenu. Maksa par Vizimas strigu.
- Par uzšķērsto kaklu, saviebās priesteriene. Nūjā, viss atkarīgs no cenas. Bet labi vien darīji, pārvēršot skanošo šajos stikliņos. Orenam ir maza vērtība, bet akmeņu cena Vizimā nav augsta pārāk tuvu atrodas Mahakamas rūķu raktuves. Ja pārdosi šos akmentiņus Novigradā, dabūsi, mazākais, piecsimt Novigradas kronu, bet krona šobrīd ir sešarpus orenu vērta un kurss ceļas.
- Gribu, lai tu to paņem.
- Depozītā?
- Nē. Nefrītus paglabā svētnīcas vajadzībām, teiksim, kā manu ziedojumu dievietei Melitelei. Bet atlikušie akmeņi… domāti viņai. Jeneferai. Atdod viņai, kad viņa atkal tevi apciemos, kas laikam notiks drīz vien.
Nenneke paskatījās viņam tieši acīs.
- Tavā vietā es to nedarītu. Tici man tā tu viņu vēl vairāk saniknosi, cik nu tas vēl ir iespējams. Atstāj visu, kā ir, jo te neko vairs nav iespējams izlabot vai uzlabot. Aizbēgdams no viņas, tu rīkojies… nu, sauksim to tā, nobrieduša vīrieša ne īpaši cienīgi. Mēģinot nomazgāt savu vainu ar dārgakmeņiem, tu rīkojies kā… stipri, stipri pārbriedis vīrietis. Nudien nezinu, kuru vīrieša tipu es neciešu vairāk.
- Viņa bija pārāk valdonīga, novērsies nomurmināja raganis. Nevarēju to izturēt. Viņa mani uzskatīja par…
- Izbeidz! viņa asi teica. Nepinkšķi man brunčos. Neesmu tava mamma cik reižu man tas jāatkārto? Tava uzticības persona es arī netaisos būt. Man pie vienas vietas, par ko viņa tevi uzskatīja, bet tas, par ko tu uzskatīji viņu, uz mani attiecas vēl mazāk. Bet kalpot par starpnieci vai nodot viņai tos muļķīgos akmentiņus man nav ne mazākās gribēšanas. Ja gribi būt idiots, laipni lūdzu, tikai nejauc tur iekšā mani.
- Tu mani nesaprati. Es negrasos viņu ne iežēlināt, ne nopirkt. Tomēr esmu viņai kaut ko parādā, bet ārstēšanas kurss, kuram viņa grib sevi pakļaut, šķiet, ir ļoti dārgs. Gribu viņai palīdzēt tas arī viss.
- Tu esi lielāks muļķis, nekā biju domājusi. Nenneke pacēla no .zemes groziņu. Dārga ārstēšanās? Palīdzība? Geralt, viņai tie tavi akmentiņi ir nieks, kurš nav ne spļāviena vērts. Vai tu zini, cik Jenefera var nopelnīt par grūtniecības pārtraukšanu augstdzimušai dāmai?