- Tieši to nu gan es zinu. Arī to, ka par neauglības ārstēšanu viņa ņem vēl vairāk. Žēl, ka pati sev šajā ziņā nespēj palīdzēt. Tādēļ arī meklē palīdzību pie citiem, arī pie tevis…
- Viņai neviens nepalīdzēs, tas gluži vienkārši nav iespējams. Viņa ir burve. Kā vairumam zintnieču, viņai ir atrofētas, absolūti neražojošas gonādes, un tas ir neatgriezeniski. Viņai nekad nevarēs būt bērnu.
- Ne visas burves šai ziņā ir apdalītas. Es par to šo to zinu, tas tev nav noslēpums.
- Protams. Nenneke samiedza acis. Zinu.
- Nevar būt likums kaut kas, kam ir izņēmums. Tikai nemēģini man iestāstīt banālos melus par izņēmumiem,
kuri it kā apstiprinot likumu. Pastāsti kaut ko par pašiem izņēmumiem.
- Par izņēmumiem, Nenneke vēsi atteica, var teikt tikai to, ka tie ir. Vairāk neko. Bet Jenefera… Nu, viņa diemžēl nav izņēmums. Vismaz tajā ziņā, par kuru jau runājām. Jo citādā ziņā grūti atrast lielāku izņēmumu par viņu.
- Burvjiem, Geralts neapvainojās ne uz Nennekes vēso toni, ne mājieniem, ir jau izdevies augšāmcelt miroņus. Man ir zināmi dokumentēti gadījumi. Bet mirušo atdzīvināšana ir grūtāka par atrofējušos locekļu vai orgānu atjaunošanu, kā man šķiet.
- Tev šķiet pilnīgi garām. Man savukārt nav zināms neviens dokumentēts, pilnībā izdevies dziedzeru funkciju atjaunošanas gadījums. Geralt, nu gan pietiks, tas jau sāk atgādināt konsīliju. Tu to nepārzini. Un, ja es saku, ka Jenefera par noteiktām spējām samaksāja ar citu spēju zaudēšanu, tad tā arī ir.
- Ja tas ir tik acīmredzams, nesaprotu, kāpēc viņa joprojām tā cenšas…
- Tu ļoti maz saproti, priesteriene viņu pārtrauca.
- Sasodīti maz. Beidz uztraukties par Jeneferas vainām, padomā pats par savējām. Arī tavs organisms bija pakļauts neatgriezeniskām izmaiņām. Tu brīnies par viņu, bet ko teiksi pats par sevi? Arī tev jābūt acīmredzamam, ka tu nekad nebūsi cilvēks, taču tu vienmēr centies tāds būt. Pieļaudams cilvēkiem raksturīgas kļūdas.
Viņš atspiedās pret alas sienu un notrausa no pieres sviedrus.
- Tu klusē, tikko manāmi smaidīdama, konstatēja Nenneke. Nav brīnums. Nav viegli strīdēties ar saprāta balsi. Tu esi slims, Geralt. Tu slikti reaģē uz eliksīriem. Tev ir paātrināts pulss, palēnināta acs akomodācija, kavēta
reakcija. Tev neizdodas visvienkāršākās Zimes. Un tu gribi doties ceļā? Tev jāārstējas. Tev nepieciešama terapija. Bet pirms tās transs.
- Tad tādēļ tu pie manis atsūtīji Jolu? Terapijas ietvaros? Lai atvieglotu transu?
- Tu esi muļķis!
- Ne jau nu tik ļoti.
Nenneke novērsās un iegremdēja rokas starp raganim nepazīstamu augu gaļīgajiem dzinumiem.
- Nu lai jau tev tiek, viņa vaļsirdīgi teica. Jā, es viņu pie tevis atsūtīju. Terapijas ietvaros. Un teikšu tev, ka izdevās. Nākamajā rītā tu reaģēji daudz labāk. Biji daudz mierīgāks. Turklāt arī Jolai bija nepieciešama terapija. Nedusmojies.
- Es nedusmojos ne uz Jolu, ne uz terapiju.
- Bet uz saprāta balsi, kuru dzirdi?
Geralts neatbildēja.
- Transs ir nepieciešams, Nenneke atkārtoja, pārlaižot skatienu savam alas dārziņam. Jola tam ir gatava. Viņa ar tevi nodibināja fizisku un psihisku kontaktu. Ja vēlies braukt prom, darīsim to šonakt.
- Nē. Negribu. Saproti, Nenneke, transā Jola var sākt pareģot. Pravietot, paredzēt nākotni.
- Tieši par to jau ir runa.
- Nu, lūk. Bet es nevēlos zināt nākotni. Kā gan es spētu darīt to, ko daru, ja to zinātu? Starp citu, es to zinu tāpat.
- Vai esi par to drošs?
Geralts neatbildēja.
- Nu labi, viņa nopūtās. Iesim nu. A, Geralt? Nevēlos būt uzbāzīga, bet tu man pasaki… Pastāsti: kā jūs iepazināties? Tu un Jenefera? Kā tas sākās?
Raganis pasmaidīja.
- Sākās ar to, ka man un Ugunspuķēm nebija nekā ēdama brokastim un mēs nolēmām saķert zivis.
- Man tas jāsaprot tā, ka zivju vietā tu noķēri Jeneferu?
- Pastāstīšu tev visu, kā bija. Bet varbūt pēc vakariņām, jo mani sāk mākt izsalkums.
- Labi, ejam. Nu jau esmu savākusi visu, kas nepieciešams.
Raganis devās uz izeju un vēlreiz pārlaida skatienu alas siltumnīcai.
- Nenneke?
-Jā?
- Puse no tā, kas tev šeit ir, puse no šiem augiem nekur pasaulē vairs neaug. Es taču nekļūdos, vai ne?
- Tu nekļūdies. Vairāk nekā puse.
- Kā to izskaidrot?
- Ja teikšu, ka ar dievietes Meliteles svētību, ar to laikam tev nepietiks?
- Skaidrs, ka ne.
- Tā jau es domāju, Nenneke pasmaidīja. Redzi, Geralt, mūsu gaišā saule joprojām vēl spīd. Taču ne vairs tā kā agrāk. Ja vēlies, palasi grāmatas. Bet, ja nu tev negribas tam tērēt laiku, varbūt būsi mierā ar skaidrojumu, ka kristāls, no kura darināts jumts, darbojas kā filtrs. Tas aiztur nāvējošos starus, kuru saules gaismā ir arvien vairāk. Tādēļ te aug augi, kurus nekur citur uz pasaules brīvā dabā augam neredzēsi.
- Sapratu, raganis pamāja. Bet mēs, Nenneke? Kas notiks ar mums? Arī pār mums spīd saule. Vai arī mums nevajadzētu patverties zem jumta?
- Patiesībā jau vajadzētu, nopūtās priesteriene. Bet…
- Bet kas?
- Jau par vēlu.
Pēdējā vēlēšanās
I
Sams izbāza virs ūdens ūsaino galvu, no visa spēka metās prom, sāka svaidīties, kuldams putās ūdeni, nozibināja balto pavēderi.
- Uzmanies, Ugunspuķe! iesaucās raganis, iecirtis papēžus mitrajās smiltīs. Turies, velns ar ārā!
- Turos… iestenējās dzejnieks. Māmiņ mīļo, tas gan ir nezvērs! Leviatāns, ne zivs! Ak dievi, nu gan būs ēdmaņa!
- Palaid, palaid vaļīgāk, citādi aukla satrūks!
Sams pieplaka pie upes dibena, pēkšņi metās lejup pa straumi upes līkuma virzienā. Aukla iesvilpās, Ugunspuķes un Geralta cimdi sāka dūmot.
- Velc, Geralt, velc! Nelaid vaļā, citādi es sapīšos saknēs!
- Aukla pārtrūks!
- Nepārtrūks! Velc!
Abi pieliecās un sāka vilkt. Aukla svilpdama šķēla ūdeni, vibrēja, svaidīja gaisā pilienus, kas uzlecošās saules gaismā mirdzēja kā dzīvsudrabs. Sams pēkšņi uznira, sāka svaidīties zem paša ūdens līmeņa; auklas spriegums atslāba.
Abi steigšus sāka vilkt auklu ārā.
- Nokūpināsim šo, nosēcās Ugunspuķe. Aizvedīsim uz ciemu un liksim nokūpināt. Bet no galvas izvārīsim zupu!
- Uzmanies!
Sajutis zem vēdera seklumu, sams izslējās virs ūdens līdz divu asu garā auguma pusei, tad, purinādams galvu,
uzsita ar plakano asti un strauji metās dziļumā. Cimdi sāka dūmot no jauna.
- Velc, velc! Uz krastu to kucesdēlu!
- Aukla jau šņirkst! Palaid vaļigāk, Ugunspuķe!
- Izturēs, nebaidies! No galvas… izvārīsim zupu…
Krastam tuvāk pievilktais sams sāka svaidīties un nikni
rāvās prom, kā gribēdams parādīt, ka tik viegli sevi katlā ieslodzīt neļausies. Šļakatas uzlidoja vai ass augstumā.
- Adu pārdosim… Ugunspuķe, sarkans no piepūles, aizelsdamies abām rokām vilka auklu. Bet ūsas… No ūsām uztaisīsim…
Neviens nekad vairs neuzzināja, ko dzejnieks bija iecerējis uztaisīt no sama ūsām. Aukla ar troksni pārtrūka, un abi makšķernieki, zaudējuši līdzsvaru, nogāzās mitrajās smiltīs.
- Pie velna! ieaurojās Ugunspuķe tā, ka pat atbalsojās kārklos. Tādu ēdmaņu palaidām! Kaut tu nosprāgtu, sama galva!