- Teicu tev, Geralts notrauca no biksēm smiltis.
- Teicu, nevilkt ar spēku. Salaidi visu grīstē, kolēģi. Makšķernieka arodam tu deri tikpat, cik taurei kazas pakaļa.
- Nav tiesa, sašuta trubadūrs. Tas, ka šis nezvērs vispār pieķērās, ir mans nopelns.
- Interesanti. Tu ne pirkstu nepakustināji, lai palīdzētu man uzlikt auklu. Strinkšķināji kokli un bļāvi pilnā rīklē tā, ka visa apkārtne skanēja, vairāk neko.
- Tu kļūdies, Ugunspuķe atieza zobus. Redzi, kad tu aizmigi, es no āķa noņēmu tārpus un uzliku sprāgušu vārnu, kuru atradu krūmos. Gribēju no rīta redzēt tavu ģīmi, kad tu to vārnu būsi izvilcis. Bet sams uzķērās uz vārnas. Uz taviem tārpiem ne sūda neuzķertos.
- Uzķertos vai neuzķertos, raganis nospļāvās ūdens virzienā, tīdams auklu uz koka krusteņa. Tāpat norāvās
tāpēc, ka vilki kā tāds nejēga. Nepļāpā, labāk saritini atlikušās auklas. Saule jau uzlēkusi, laiks ceļā. Es eju saiņot mantas…
- Pie otras auklas kaut kas ir… Nē, maita, tikai pieķēries. Sasodīts, turas kā akmens, netieku galā! Nūūū, aizgāja… Ha, hā, skaties, ko velku! Tas laikam vienmastnieka vraks no karaļa Dezmoda laikiem! Tad nu gan dižens mēsls! Paskat, Geralt!
Skaidra lieta, Ugunspuķe pārspīlēja. No ūdens izvilktais satrunējušo auklu, tikla palieku un ūdenszāļu mudžeklis bija iespaidīgs, taču tam vēl bija tālu līdz leģendārā karaļa laiku vienmastnieka izmēriem. Bards izvēla mudžekli pludmalē un sāka tajā rakņāties ar zābaka purngalu. Ūdenszāles mudžēja no dēlēm, sānpeldēm un sīkiem vēzīšiem.
- Ehē! Paskat, ko es atradu!
Geralts. ieinteresēts pienāca klāt. Atradums izrādījās apdauzīta māla krūka kaut kas līdzīgs divosainai amforai sapinusies tīklā, melna no sapuvušajiem glemiem, maksteņu un gliemežu kolonijām. Pār amforas sāniem tecēja smirdošu dūņu straumītes.
- Hā! triumfējoši iesaucās Ugunspuķe. Vai tu zini, kas tas ir?
- Protams. Vecs pods.
- Tur tu kļūdies, paziņoja trubadūrs, ar koka gabalu skrāpēdams nost gliemežvākus un sacietējušo, pārakmeņojušos mālu kārtu. Tā ir ne vairāk ne mazāk kā apburta krūka. Un iekšā sēž džins, kurš izpildīs trīs manas vēlēšanās.
Raganis iespurcās.
- Smejies vien, Ugunspuķe, beidzis skrāpēt, noliecās un noskaloja amforu. Bet uz spundes ir zīmogs, un uz zīmoga burvju zīme.
- Kāda? Parādi.
- Sagribēji gan, dzejnieks noslēpa krūku aiz muguras. Ko vēl ne! Es to atradu, un man vajag visas vēlēšanās.
- Neaizskar šo zīmogu! Liec mierā!
- Laid! Tas ir mans!
- Ugunspuķe, uzmanies!
- Ko vēl ne!
- Nepieskaries! Ak tu jupis!
No krūkas, kura cīniņa laikā nokrita smiltīs, sāka velties laukā sarkani, mirguļojoši dūmi.
Raganis atlēca malā un metās uz nometnes vietu pēc zobena. Ugunspuķe, sakrustojis uz krūtīm rokas, pat nenodrebēja.
Dūmi sabiezēja un sāka pulsēt neregulāras formas lodē, kura karājās vienā augstumā ar dzejnieka galvu. Lode ieguva kariķētu bezdeguna galvas apveidu ar milzīgiem redzokļiem un kaut ko līdzīgu knābim. Galva bija apmēram ass platumā.
- Džin! Ugunspuķe piecirta kāju pie zemes. Es tevi atbrīvoju, un kopš šā brīža esmu tavs kungs. Manas vēlēšanās…
Galva izpleta knābi kas nemaz nebija knābis, bet kaut kas līdzīgs nokarenām, deformētām un apveidus mainošām lūpām.
- Bēdz! ieaurojās raganis. Bēdz, Ugunspuķe!
- Manas vēlēšanās ir šādas. Pirmkārt, lai trieka uz visātrāko ķer Valdo Marksu, Cidaris trubadūru. Otrkārt, Kaelfā dzīvo grāfiene Virgīnija, kura nevienam nedod. Lai man viņa dod. Treškārt…
Neviens nekad neuzzināja, kāda bija trešā Ugunspuķes vēlēšanās. Baismīgā galva izgrūda no sevis divas vēl briesmīgākas ķetnas, kas sagrāba bardu aiz kakla. Ugunspuķe iegārdzās.
Geralts trijos lēcienos bija pie galvas, atvēzējās ar sudraba zobenu un cirta zem auss uz vidu. Gaiss iegaudojās, galva izspļāva dūmu mutuļus un pēkšņi sāka augt, dubultojot savus apmērus. Briesmīgā mute, arīdzan ievērojami lielāka, atvāzās, sāka plātīties un spiegt, ķepas sāka kratīt Ugunspuķi, kurš centās izrauties, un piespieda viņu pie zemes.
Raganis salika pirkstus Aard zīmē un ietrieca galvā maksimālo devu enerģijas, kādu vien viņam izdevās mobilizēt. Enerģija ietriecās mērķī, materializējoties galvu aptverošā mirdzumā kā apžilbinošs stars. Sprādziens bija tik spēcīgs, ka Geraltam iesāpējās ausis, bet no implozijas iesūktā gaisa pat sāka šalkt kārkli. Briesmonis apdullinoši ierēcās, izauga vēl lielāks, taču palaida dzejnieku vaļā, uzšāvās gaisā, sāka virpuļot un, vicinādams ķetnas, aizlidoja uz ūdens pusi.
Raganis metās uz priekšu, lai pavilktu nost nekustīgi gulošo Ugunspuķi. Tajā brīdī viņa pirksti atdūrās pret smiltīs apraktu apaļu priekšmetu.
Tas bija misiņa zīmogs ar pārlauzta krusta un deviņstarainas zvaigznes zīmi.
Galva karājās virs upes un jau bija izaugusi līdz siena kaudzes apmēriem. Atplestā, rēcošā mute savukārt atgādināja vidēja lieluma laidara vārtus. Izstiepis ķetnas, briesmonis metās uzbrukumā…
Geralts, nezinādams, ko darīt, sažņaudza zīmogu dūrē un, izstiepis roku uzbrucēja virzienā, izkliedza eksorcisma formulu, kuru viņam kādreiz bija iemācījusi kāda priesteriene. Nekad agrāk viņš šo formulu nebija izmantojis, jo principā māņiem neticēja.
Efekts pārsniedza gaidīto.
Zīmogs iešņācās un pēkšņi sakarsa, apdedzinot plaukstu. Gigantiskā galva sastinga gaisā, nekustīgi karādamās virs
upes. Mirkli nekustējās, visbeidzot iegaudojās, ierēcās un izira pulsējošā dūmu kamolā, tad lielā, mutuļojošā mākoni. Mākonis smalkā balsi iespiedzās un ar pārsteidzošu ātrumu aiztraucās upes augšteces virzienā, atstājot uz ūdens virsmas virmojošu sliedi. Dažu sekunžu laikā tas jau bija nozudis tālumā, tikai pāri ūdeņiem vēl kādu laiku atskanēja dziestoša gaudoņa.
Geralts nometās ceļos pie smiltis sakņupušā dzejnieka.
- Ugunspuķe? Tu esi dzīvs? Ugunspuķe, pie velna! Kas ir ar tevi?
Dzejnieks sāka purināt galvu, plātīt rokas, pavēra muti kliedzienam. Geralts saviebās un samiedza acis Ugunspuķēm bija skolots, skanīgs tenors, un izbaiļu brīžos dzejnieka balss spēja sasniegt nedzirdētus reģistrus. Taču tas, kas izlauzās no barda rīkles, bija tikko dzirdams, aizsmacis čērksts.
- Ugunspuķe! Kas ar tevi? Atbildi!
- Hhh… ēēēē… kheee… khmaaaita…
- Tev kaut kur sāp? Kas ar tevi? Ugunspuķe!
- Hhhh… Hmmm… Hmaaa…
- Neko nesaki. Ja viss kārtībā, pamāj ar galvu.
Ugunspuķe saviebās un ar lielu piepūli pamāja, taču
tūdaļ pēc tam sagriezās uz sāna un aizelsdamies un klepodams sāka vemt asinis. Geralts sāka lādēties.
II
- Dievu dēļ! sargs pakāpās soli atpakaļ un nolaida lukturi. Kas ar viņu?
- Ielaid mūs, labais cilvēk, klusi teica raganis, pieturot seglos sakņupušo Ugunspuķi. Mums steidzams gadījums. Tu taču redzi.
- Redzu, sargs norija siekalas, lūkodamies dzejnieka bālajā sejā un uz melnām, sarecējušām asinīm notraipīto pazodi. Ievainots? Draņķīgi izskatās.
- Es steidzos, atkārtoja Geralts. Esam ceļā jau kopš rītausmas. Palaidiet mūs, lūdzu.
- Nevaram, atteica otrais sargs. Caur vārtiem tikai no saules lēkta līdz rietam. Pa nakti nevar. Tāda ir pavēle. Nedrīkst laist nevienu, ja nu vienīgi ar karaļa vai birģermeistara zīmi. Vai arī augstmanim ar ģerboni.