Ugunspuķe iegārdzās, saguma vēl vairāk, atspiedies pret zirga krēpēm, sašūpojās, nodrebēja un sarāvās čokurā vemšanas konvulsijās. Pa sarecējušo, līkumoto celiņu uz zirga kakla notecēja kārtējā strūkliņa.
- Cilvēki, cik vien mierīgi spēdams, teica Geralts,
- jūs taču redzat, ka ar viņu nav labi. Man jāatrod kāds, kurš viņu izārstēs. Ielaidiet mūs, lūdzu.
- Nelūdziet, sargs atspiedās pret alebardi. Pavēle paliek pavēle. Ja ielaidīšu jūs, pašam būs jāiet pie kauna staba un mani padzīs no dienesta. Ko tad es bērniem ēst došu? Nē, kungs, nevaru. Noveliet savu biedru no zirga un nesiet uz istabu sargtornī. Pārsiesim šo, līdz rītausmai izturēs, ja būs lemts. Nav jau vairs ilgi.
- Te nepietiks ar apskati, raganis caur zobiem izgrūda. Vajadzīgs dziednieks, priesteris, labs mediķis…
- Tādu pa nakti jūs šā vai tā no gultas neuzcelsiet, teica otrais sargs. Tik vien varam līdzēt, ka jums nebūs pie vārtiem jāklukn līdz pirmajai gaismiņai. Istabā būs silti, un ievainoto arī būs, uz kā noguldīt; vieglāk būs tur nekā seglos. Dodiet, palīdzēsim jums viņu nocelt no zirga.
Istabā sargtorņa iekšienē patiešām bija silti, smacīgi un mājīgi. Krāsnī jautri sprakšķēja uguns, bet aizkrāsnē aizvilkdamies čirkstināja circenis.
Pie pamatīga kvadrātveida galda, kurš bija nokrauts ar krūkām un šķīvjiem, sēdēja trīs viri.
- Atvainojiet, cienītie, teica Ugunspuķi balstošais sargs, ka jūs traucējam… Kazi, nebūs iebilstams… Šis te bruņinieks, hm… Un otrs ir ievainots, tamdēļ domāju…
- Pareizi domāji, viens no vīriem pavērsa pret viņiem kalsnu seju ar asiem, izteiksmīgiem vaibstiem un tad piecēlās. Tur, tālāk, lieciet šo uz lāvas.
Vīrietis bija elfs. Tāpat kā otrs, pie galda sēdošais. Abi, kā liecināja viņu apģērbs raksturīgs cilvēku un elfu modes sajaukums bija asimilētie elfi nometnieki. Trešais, no skata visvecākais vīrietis, bija cilvēks. Spriežot pēc apģērba un iesirmajiem matiem, kas bija apgriezti tā, lai varētu uzvilkt bruņucepuri, bruņinieks.
- Esmu Hireadans, garākais no elfiem ar izteiksmīgo seju nosauca savu vārdu. Kā allaž Senākās Tautas pārstāvjiem nebija iespējams noteikt vecumu. Viņš vienlīdz varēja būt kā divdesmit, tā simt divdesmit gadus vecs.
- Bet tas ir mans ciltsbrālis Errdils. Tas augstmanis savukārt bruņinieks Vratimirs.
- Augstmanis, nomurmināja Geralts, taču, uzmanīgāk uzlūkojot uz tunikas izšūto ģerboni, viņa cerības pagaisa: četrās daļās sadalīto vairogu ar zelta lilijām šķērsoja sudraba josla. Vratimirs bija ne tikai ārlaulibas bērns, bet arī cilvēka un necilvēka sakara auglis. Un kā tāds, kaut arī ar ģerboni, nevarēja tikt uzskatīts par pilntiesīgu augstmani. Skaidrs, ka viņam nepienācās privilēģija ienākt pa pilsētas vārtiem pēc saules rieta.
- Diemžēl, elfs uzķēra ragana skatienu, arī mums jāgaida rītausma. Likumam nav izņēmumu, vismaz tādiem kā mēs. Aicinām piebiedroties, bruņinieka kungs.
- Rlvijas Geralts, raganis nosauca savu vārdu. Esmu raganis, nevis bruņinieks.
- Kas ar viņu? Hireadans norādīja uz Ugunspuķi, kuru sargi tobrīd noguldīja uz lāvas. Izskatās pēc saindēšanās. Ja tā ir saindēšanās, varu palīdzēt. Man līdzi ir labas zāles.
Geralts apsēdās un pēc tam sniedza īsu ieskatu notikušajā pie upes. Elfi saskatījās. Iesirmais bruņinieks, saviebis seju, nospļāvās caur zobiem.
- Neticami, teica Hireadans. Kas tas varētu būt?
- Džins no pudeles, noņurdēja Vratimirs. Kā pasakā…
- Ne gluži, Geralts norādīja uz čokurā sarāvušos Ugunspuķi. Nezinu nevienu pasaku, kas beigtos šādi.
- Šā nelaimīgā savainojumam, teica Hireadans, ir maģisks cēlonis. Baidos, ka mani medikamenti te maz ko līdzēs. Taču varu vismaz atvieglot viņa ciešanas. Vai tu devi viņam kādas zāles, Geralt?
- Pretsāpju eliksīru.
- Nāc, palīdzēsi man. Paturēsi viņam galvu.
Ugunspuķe alkatīgi izdzēra vīnā iejauktās zāles, aizrijās ar pēdējo malku, sāka klepot un piespļaudīja ādas spilvenu.
- Es viņu pazīstu, teica otrs elfs Errdils. Tas ir Ugunspuķe, trubadūrs un dzejnieks. Es viņu reiz redzēju, kad viņš dziedāja Cidaris karaļa Etaina galmā.
- Trubadūrs, atkārtoja Hireadans, lūkodamies Geraltā. Tas ir slikti. Ļoti slikti. Viņam ir skarti kakla muskuļi un rīkle. Sākas izmaiņas balssaitēs. Pēc iespējas ātrāk jāpārtrauc burvestības iedarbība, citādi… Tas var būt neatgriezeniski.
- Tas nozīmē… Vai tas nozīmē, ka viņš nevarēs runāt?
- Runāt varbūt jā. Taču ne dziedāt.
Geralts, neteikdams ne vārda, apsēdās pie galda un atspieda pieri pret sažņaugtajām dūrēm.
- Vajadzīgs burvis, teica Vratimirs, maģiskas zāles vai atveseļojoši buramvārdi. Tev viņš jāved uz kādu citu pilsētu, ragani.
- Kā? Geralts pacēla galvu. Bet te, Rindē? Te nav burvja?
- Visā Redānijā ir grūti atrast magus, teica bruņinieks. Tiesa, cienītie elfi? Kopš tā laika, kad karalis Heriberts uzlika nesamērīgu nodokli par burvestībām, magi boikotē galvaspilsētu un pilsētas, kuras dedzīgi pilda karaļa pavēles. Bet padomnieki Rindē, kā dzirdēju, ir slaveni ar savu dedzīgumu. Vai nav tiesa? Hireadan, Errdil, vai man taisnība?
- Taisnība, apstiprināja Errdils. Taču… Hireadan, vai drīkst?
- Pat vajag, teica Hireadans, lūkojoties raganī. No tā nevajag taisīt noslēpumu, to tāpat zina visi, visa Rinde. Pilsētā, Geralt, uz laiku apmetusies kāda burve.
- Droši vien inkognito?
- Ne pārāk, elfs pasmaidīja. Persona, par kuru runāju, ir liela individuāliste. Viņa ignorē gan boikotu, kuru Burvju Padome ir uzlikusi Rindei, gan šejienes padomnieku prasības un jūtas lieliski, jo boikots izraisījis milzīgu pieprasījumu pēc maģiskajiem pakalpojumiem. Skaidrs, ka burve nemaksā nekādu nodokli.
- Un pilsētas dome to pieļauj?
- Burve dzīvo kāda tirgoņa, Novigradas tirdzniecības faktora un vienlaikus titulārā padomnieka, rezidencē. Neviens viņu tur nevar aizskart. Viņa izmanto patvēruma tiesības.
- Tas vairāk ir mājas arests nekā patvērums, izlaboja Errdils. Viņa tur būtībā ir ieslodzīta. Taču par klientu trūkumu nesūdzas. Bagātu klientu. Padomniekiem demonstratīvi uzšķauda, rīko ballītes un dzīres…
- Padomnieki savukārt ir nikni, kūda pret viņu katru, kuru vien spēj, kā vien var, bojā viņas reputāciju, piebilda Hireadans. Izplata par viņu pretīgas baumas, laikam cerot, ka Novigradas hierarhs tirgonim aizliegs sniegt viņai patvērumu.
- Man nav patikas vērt pirkstus šādās durvīs, noņurdēja Geralts. Bet nav citas izvēles. Kā sauc to tirgonipadomnieku?
- Bo Berrants. Raganim šķita, ka Hireadans saviebjas, izrunājot šo vārdu. Nu ko, tā tiešām ir tava vienīgā iespēja. Vai, visticamāk, vienīgā iespēja tam nelaimīgajam, kurš guļ tur gultā. Taču vai burve gribēs tev palīdzēt… Nezinu.
- Uzmanies, kad iesi uz turieni, teica Errdils. Birģermeistara okšķeri novēro māju. Ja tevi aizturēs, tu zini, kas jādara. Nauda atver visas durvis.
- Iešu, līdzko atvērs vārtus. Kā sauc burvi?
- Vengerbergas Jenefera.
III
- Kungs guļ, atkārtoja vārtu sargs, uzlūkodams Geraltu no augšas. Viņš bija galvas tiesu pārāks un divreiz platāks plecos. Tu kurls esi, vazaņķi? Kungs guļ, es tev saku.
- Lai jau viņš guļ, piekrita raganis. Mani neinteresē tavs kungs, bet gan dāma, kura šeit apmetusies.
- Tevi interesē, tu saki? Durvju sargs, izrādījās, bija jokmīlis pārsteidzoši cilvēkam ar šādiem apmēriem un ārieni. Tad tinies, blandoņa, uz meitumāju un apmierini savu interesi tur! Lasies!