Geralts atsēja no jostas zuteni un, saņēmis aiz auklām, pasvārstīja plaukstā.
- Tu mani neuzpirksi, lepni teica cerbers.
- Ij netaisos.
Durvju sargs bija pārāk milzīgs, lai instinktīvi spētu izvairīties vai aizsegties pret strauju sitienu, kuru izdara parasts cilvēks. Pret ragana sitienu viņš pat nepaspēja samiegt acis. Smagais zutenis ar metālisku šķindoņu ietriecās viņam deniņos. Sargs sabruka pie durvīm, abās rokās satvēris vērtni. Geralts ar kājas spērienu pa celi viņu no tās atrāva, pagrūda ar plecu un iebelza ar zuteni vēlreiz. Durvju sarga acis aizmiglojās un sagriezās katra uz savu pusi smieklīgā šķielējumā. Kājas saliecās kā divi kabatas nazīši. Raganis, redzēdams, ka milzenis, būdams jau gandrīz bez samaņas, tomēr vēl taustās apkārt, atvēzējies gāza trešo reizi tieši pa pauri.
- Nauda, viņš noņurdēja, atver visas durvis.
Priekšnamā bija patumšs. No durvīm kreisajā pusē
atskanēja skaļa krākšana. Raganis uzmanīgi ielūkojās iekšā. Uz savandītās lāvas gulēja resna sieviete naktskreklā, kurš bija savilcies virs gurniem. Skats nebija no skaistākajiem. Geralts ievilka durvju sargu istabā un aizbultēja durvis ar aizbīdni.
Pa labi pusvirus stāvēja nākamās durvis, bet aiz tām akmens kāpnes, kas veda lejup. Raganis jau grasījās doties garām, bet tad no lejas viņu sasniedza neskaidra lādēšanās, būkšķis un sauss plīstoša trauka troksnis.
Telpa izrādījās liela virtuve, pilna ar saimniecības piederumiem, un smaržoja pēc zālēm un sveķaina koka. Uz akmens grīdas starp māla poda lauskām, zemu nolaidis galvu, tupēja pilnīgi kails vīrietis.
- Ābolu sula, kuņa gatavā, viņš nomurmulēja, grozīdams galvu kā auns, kurš kļūdas pēc iebadījis cietokšņa sienā. Ābolu… sula. Kur… Kur ir kalpi?
- Klausos, pieklājīgi bilda raganis. Vīrietis pacēla galvu un norija siekalas. Viņš uzlūkoja ienācēju trulām, asiņu pielijušām acīm.
- Viņa grib sulu no āboliem, viņš paziņoja, tad, ar manāmu piepūli piecēlies, apsēdās uz lādes, kurai pāri bija pārmesta aitāda, un atspiedās pret krāsni. Man… jāuznes augšā, jo…
- Vai man būtu tas gods runāt ar tirgoni Bo Berrantu?
- Klusāk, vīrietis sāpīgi saviebās. Neklaigā. Klausies, tur, mučelē… Sula. Ābolu. Ielej kaut kur… un palīdzi man tikt augšā pa kāpnēm, labi?
Geralts paraustīja plecus, pēc tam līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņš pats labprāt izvairījās no šādiem dzēruma ekscesiem, taču stāvoklis, kādā atradās tirgonis, viņam nebija gluži svešs. Raganis starp traukiem atrada krūku un alvas krūzi un iesmēla no mučeles sulu. Padzirdējis krākšanu, viņš pagriezās. Kailais vīrietis gulēja, nokāris uz krūtīm galvu.
Uz mirkli ragani pārņēma vēlme apliet aizmigušo ar sulu un pamodināt, taču viņš pārdomāja un, nesdams krūku, izgāja no virtuves. Gaitenis beidzās pie smagām, intarsijām rotātām durvīm. Viņš uzmanīgi ienāca, pavērdams durvis tikai tik daudz, lai varētu iespraukties iekšā. Bija krēslains, tādēļ viņš papleta acu zīlītes. Un saviebās.
Gaisā vēdīja rūgstoša vīna, izdegušu sveču un pārbriedušu augļu smārds. Un vēl kaut kas atgādināja ceriņu un ērkšķogu smaržu sajaukumu.
Viņš palūkojās apkārt. Uz galda istabas vidū atradās īsts krūku, karafju, kausu, sudraba šķīvju un vāžu, bļodu,
nažu un dakšiņu ar ziloņkaula rokturiem kaujaslauks. Saburzītais un noslīdējušais galdauts bija apliets ar vīnu, nosēts violetiem traipiem, stīvs no vaska, kurš bija notecējis no svečturiem. Apelsīnu mizas kā ziedi dzirkstīja starp plūmju un aprikožu kauliņiem, bumbieru kātiņiem un apšķītiem vīnogu ķekariem. Viens kauss bija apgāzts un sadauzīts. Otrs bija vesels, līdz pusei pilns, un no tā rēgojās fazāna kauls. Līdzās kausam gulēja melna augstpapēžu kurpīte. Tā bija izgatavota no baziliska ādas. Nebija dārgāka izejmateriāla, kuru varētu izmantot kurpju izgatavošanai.
Otra kurpīte gulēja zem krēsla uz nevērīgi nomestas melnas kleitas ar baltiem kruzuļiem un puķainu izšuvumu.
Geralts brīdi apmulsis stāvēja, cīnoties ar neveiklības sajūtu un vēlēšanos pagriezties un aiziet. Taču tas nozīmētu, ka cerbera apstrāde priekšnamā būtu bijusi pilnīgi veltīga. Raganim neko nepatika darīt bez vajadzības. Istabas stūrī viņš pamanīja vītņu kāpnes.
Uz pakāpieniem Geralts ieraudzīja četras novītušas baltas rozes un salveti, notraipītu ar vīnu un karmīnsarkanu lūpukrāsu. Ceriņu un ērkšķogu smarža kļuva spēcīgāka.
Kāpnes veda uz guļamistabu, kuras grīdu klāja milzīgs, pinkains kažoks. Uz kažoka atradās balts krekls ar mežģīņu manšetēm un pārdesmit baltu rožu. Un melna zeķe.
Otra zeķe bija aizķērusies aiz viena no četriem kokā grieztajiem stabiem, kas balstīja kupolveida baldahīnu. Griezumi uz stabiem attēloja nimfas un faunus dažādās pozās. Dažas no tām bija visai interesantas. Dažas idiotiskas un smieklīgas. Daudzas no tām atkārtojās kopumā ņemot.
Geralts skaļi nokremšļojās, redzēdams no damasta segas apakšas izrisušo melno matu vijīgās cirtas. Sega sakustējās un ievaidējās. Geralts nokremšļojās vēl skaļāk.
- Bo? tikko dzirdami jautāja melno cirtu milzums.
- Sulu atnesi?
- Atnesu.
No melno cirtu jūkļa iznira bāla, trijstūraina seja, vijollškrāsas acis un šauras, viegli saviebtas lūpas.
- Ooo… Lūpas saviebās vēl vairāk. Ooo… Nomiršu no slāpēm.
- Lūdzu.
Sieviete izlīda no segas apakšas un apsēdās. Viņai bija skaisti pleci un graciozs kakls, ap kaklu melna samta lentīte ar briljantos mirdzošu rotājumu. Izņemot rotājumu, viņai nekā cita mugurā nebija.
- Paldies, viņa paņēma pasniegto krūzi, kāri izdzēra, tad pacēla roku un pieskārās deniņiem. Sega noslīdēja vēl zemāk. Geralts novērsa skatienu. Pieklājīgi, taču negribīgi. *
- Kas tu patiesībā esi? mirkšķinot acis un piesegusies ar segu, jautāja melnmatainā sieviete. Ko tu te dari? Kur, pie joda, ir Berrants?
- Uz kuru jautājumu man būtu jāatbild vispirms?
Tūdaļ pat viņam nācās nožēlot savu asprātību. Sieviete
pacēla plaukstu; no pirkstiem izšāvās zeltaina gaismas strēle. Geralts instinktīvi salika abas plaukstas heliotropa zīmē, atvairīja burvestību par mata tiesu no sejas, taču izlāde bija tik spēcīga, ka atsvieda viņu atpakaļ pret sienu. Viņš sabruka uz grīdas.
- Nevajag! raganis iesaucās, redzot, ka sieviete paceļ roku otrreiz. Kundze Jenefera! Es nāku ar mieru, un man nav ļaunu nolūku!
No kāpņu puses atskanēja soļu dipoņa, un durvīs pavīdēja kalpu stāvi.
- Kundze Jenefera!
- Ejiet, viņiem rāmā balsī pavēlēja burve. Jūs man vairs neesat vajadzīgi. Jums maksā par nama apsargāšanu. Taču, ja jau šis svešinieks tomēr spēja te iekļūt, tikšu ar viņu galā pati. Pasakiet to Berranta kungam. Bet man, lūdzu, sagatavojiet vannu.
Raganis ar grūtībām pieslējās kājās. Jenefera, samiegusi acis, klusējot viņu uzlūkoja.
- Tu atvairīji manu burvestību, viņa beidzot teica.
- Tu neesi burvis. To var redzēt. Taču tava reakcija bija neparasti ātra. Teic, kas tu esi, ar mieru nākušais svešiniek. Un es tev iesaku: runā ātri.
- Esmu Rīvijas Geralts. Raganis.
Jenefera izliecās no gultas, pieķērusies stabā izgriezta fauna anatomiskam fragmentam, kurš bija itin parocīgs šādai darbībai. Nenovērsdama no Geralta acis, viņa no grīdas pacēla halātu ar kažokādas apkakli. Cieši ietinusies halātā, sieviete piecēlās. Nesteidzoties ielēja sev vēl vienu krūzi sulas, vienā malkā to izdzēra, noklepojās, pienāca tuvāk. Geralts uzmanīgi paberzēja krustus, ar kuriem pirms brīža bija sāpīgi atsities pret sienu.