- Rīvijas Geralts, burve atkārtoja, veroties viņā caur melnajām skropstām. Kā tu te nokļuvi? Un kādā nolūkā? Ceru, ka Berrantam neko neesi nodarījis?
- Nē. Neesmu. Kundze Jenefera, man nepieciešama tava palīdzība.
- Ragaņi, viņa nomurmināja, pienākdama vēl tuvāk un vēl ciešāk tīstīdamās halātā. Vai nav savādi, ka pirmais, kuru redzu tuvumā, ir neviens cits kā slavenais Baltais Vilks. Esmu par tevi šo un to dzirdējusi.
- Varu iedomāties.
- Nezinu, ko tu vari iedomāties. Viņa nožāvājās un pienāca vēl tuvāk. Atļausi? Burve ar delnu pieskārās
viņa vaigam, pietuvināja seju, palūkojās acīs. Viņš sakoda zobus. Vai acu zīlītes tev pielāgojas gaismai neapzināti vai arī tu tās vari sašaurināt un paplašināt pēc savas gribas?
- Jenefera, viņš rāmi teica. Es braucu no Rindes visu dienu bez apstājas. Gaidīju visu nakti, līdz atvērs vārtus. Sadevu pa galvu durvju sargam, kurš mani te negribēja ielaist. Pārkāpdams jebkādas pieklājības robežas, iztraucēju tavu miegu un mieru. Un tas viss tikai tādēļ, ka manam draugam nepieciešama palīdzība, kuru vari sniegt tikai tu. Lūdzu, palīdzi, un pēc tam, ja gribēsi, parunāsimies par mutācijām un aberācijām.
Viņa atkāpās soli atpakaļ un īgni sašķieba muti.
- Par kāda veida palīdzību ir runa?
- Par maģiskā ceļā bojātu audu reģenerāciju. Kakla, rīkles un balss saišu. Bojājumi ir tādi, it kā tos būtu izraisījusi purpura migla. Vai kaut kas ļoti līdzīgs.
- Līdzīgs, viņa atkārtoja. īsi sakot, tavu draugu nav piemeklējusi purpura migla. Bet kas tad tas bija? Runā taču! Agrā rītā izceltai no miega, man nav ne spēka, ne vēlēšanās zondēt tev smadzenes.
- Hmm… Vislabāk būs, ja sākšu no sākuma…
- 0 nē, burve viņu pārtrauca. Ja jau tas ir tik ļoti sarežģīti, tad uzkavējies vēl kādu brīdi. Slikta garša mutē, sapinkājušies mati, aizlipuši plakstiņi un citas rīta raizes stipri ierobežo manas uztveres spējas. Noej lejā, pagrabā, uz pirti. Tūdaļ arī es tur būšu, un tad tu man visu izstāstīsi.
- Jenefera, es negribu būt uzbāzīgs, bet laiks negaida. Mans draugs…
- Geralt, burve asi pārtrauca ragani, es tevis dēļ izlīdu no gultas, taču man nebija nodoma to darīt pirms
pusdienu zvana. Esmu gatava atteikties no brokastīm. Vai zini, kādēļ? Jo tu man atnesi ābolu sulu. Tu steidzies, jo tev nebija vienaldzīgas drauga ciešanas, ielauzies šeit ar varu, apskādēdams ļaužu galvaskausus, taču, par spīti visam, neatstāji bez uzmanības slāpstošu sievieti. Tu mani aizkustināji, un nav izslēgts, ka es palīdzēšu. Taču no ūdens un ziepēm es neatteikšos. Ej. Lūdzu.
- Labi.
- Geralt.
- Klausos, viņš apstājās uz sliekšņa.
- Izmanto iespēju un novannojies arī pats. Pēc smakas esmu spējīga noteikt ne tikai tava zirga šķirni un vecumu, bet arī spalvas krāsu.
IV
Viņa ienāca pirtī, kad Geralts kails sēdēja uz maza ķeblīša un aplaistījās ar ūdeni no ķipīša. Viņš nokremšļojās un kautrīgi aizgriezās.
- Nekautrējies, viņa teica, uzmetusi uz pakaramā drēbju kārtu. Es neģībstu, redzot kailu vīrieti. Mana draudzene Trisa Merigolda mēdza teikt: ja ir redzēts viens, tad ir redzēti visi.
Viņš piecēlās, aptinis ap gurniem dvieli.
- Skaista rēta, pasmaidīja Jenefera, uzlūkojot viņa torsu. Kas tas bija? Pakļuvi kokzāģētavā zem zāģa?
Viņš neatbildēja. Burve turpināja viņu pētīt, koķeti pieliekusi galvu.
- Pirmais raganis, kuru varu aplūkot tuvumā, turklāt pavisam pliku. Oho! viņa pieliecās un ieklausījās.
- Dzirdu tavu sirdi. Ļoti lēns ritms. Tu spēj kontrolēt
adrenalīna līmeni? Ak, atvaino, profesionāla ziņkāre. Tu, šķiet, esi pārsteidzoši jūtīgs jautājumos, kas attiecas uz tava organisma īpatnībām. Tu esi radis šīs īpatnības apzīmēt ar vārdiem, kuri man ļoti nepatīk, turklāt kļūdams patētiski sarkastisks, kas man nepatīk vēl vairāk.
Viņš neatbildēja.
- Nu labi, pietiks par to. Man ūdens dziest. Jenefera itin kā gribēja nomest halātu, taču sastomījās. Es vannošos, bet tu stāstīsi. Ietaupīsim laiku. Taču… Negribu tevi mulsināt, turklāt mēs gandrīz neesam pazīstami. Un tādēļ saskaņā ar pieklājību…
- Es aizgriezīšos, viņš nedroši ierosināja.
- Nē. Man jāredz tā cilvēka acis, ar kuru runāju. Man ir labāks padoms.
Viņš izdzirdēja buramvārdus, sajuta medaljonu notrīsam .un ieraudzīja melnu halātu, kurš lēni noslīdēja uz grīdas. Un pēc tam izdzirdēja ūdens šļakstus.
- Tagad es neredzu tavas acis, Jenefera, viņš teica.
- Cik žēl.
Neredzamā burve iespurcās un sāka šļakstināties pa kublu.
- Atbildi.
Geralts beidza cīkstēties ar apakšbiksēm, kuras bija centies uzvilkt zem dvieļa, un apsēdās uz sola. Aizsprādzēdams zābakus, viņš izstāstīja par piedzīvojumu pie upes, līdz minimumam saīsinot cīņas ar samu aprakstu. Jenefera neizskatījās pēc tādas, kuru interesētu makšķerniecība.
Kad viņš bija nonācis līdz vietai, kad neradība-mākonis izlīda no krūkas, lielais, neredzamību ziepējošais sūklis sastinga uz vietas.
- Nu, nu, viņš izdzirdēja. Interesanti. Pudelē ieslodzīts džins.
- Kāds nu tur džins, viņš iebilda. Tas bija kaut kāds purpura miglas paveids. Kaut kāda jauna, nepazīstama suga…
- Jauna, nezināma suga ir pelnījusi, lai to kaut kā nosauc, teica neredzamā Jenefera. Džins nav sliktāks nosaukums par citiem. Turpini, lūdzu.
Viņš paklausīja. Viņa stāsta gaitā ziepju putas kublā kāpa aizvien augstāk, ūdens lija pāri malām. Kādā brīdī kaut kas apstādināja viņa skatienu. Viņš palūkojās uzmanīgāk un sazīmēja aprises un apveidus, kurus atklāja neredzamību pārklājušais ziepjūdens. Aprises un apveidi viņu aizgrāba tik ļoti, ka viņš apklusa.
- Stāsti taču! viņu skubināja balss, no nekurienes plūstot pāri apveidiem. Kas bija tālāk?
- Tas ir viss, viņš teica. Es padzinu to, kā tu saki, džinu…
- Kādā veidā? Ķipītis pacēlās un izlēja ūdeni. Ziepes līdz ar apveidiem pazuda. Geralts nopūtās.
- Ar buramvārdiem, viņš teica. Precīzāk, ar eksorcismu.
- Kādu? Ķipītis atkal izlēja ūdeni. Raganis sāka uzmanīgāk sekot ķipīša kustībām, jo ūdens, kaut uz īsu brīdi, arīdzan ļāva šo un to ieraudzīt. Viņš atkārtoja buramvārdus, saskaņā ar drošības priekšrakstiem aizvietodams patskani “e” ar ieelpu. Viņš domāja, ka ar šo priekšrakstu zināšanām izpelnīsies burves labvēlību, taču bija izbrīnīts, padzirdot no kubla atskanam mežonīgus smieklus.
- Kas tur tik smieklīgs?
- Tas tavs eksorcisms… Dvielis noplanēja no pakaramā un sāka strauji slaucīt nost apveidu atliekas. Trisa vai apraudāsies no smiekliem, kad es to viņai pastāstīšu! Kas tev to iemācīja, ragani? Šos… buramvārdus?
- Kāda priesteriene no Huldras tempļa. Tā ir tempļa slepenā valoda…
- Kam noslēpums, tam noslēpums. Dvielis noplīkšķēja pret kubla malu, ūdens izšļakstījās uz grīdas, kailu pēdu nospiedumi iezīmēja burves soļus. Geralt, tie nebija nekādi buramvārdi. Es neieteiktu šos vārdus atkārtot citos tempļos.
- Ja tie nebija buramvārdi, kas tad tas bija? viņš jautāja, lūkodamies, kā divas melnas zeķes viena pēc otras no zila gaisa rada aizgrābjošas kājiņas.