- Asprātība. Mežģīņu biksītes apvilkās ap neko neparasti aizraujošā veidā. Taču drusku nepieklājīga.
Balts krekls ar lielu zieda formas žabo uzspurdza augšup un ieguva apveidus. Jenefera, kā pamanīja raganis, nevalkāja nekādas vaļa ūsu uzpariktes, kādas parasti mēdza lietot sievietes. Viņa lieliski iztika bez tām.
- Kas tā par asprātību?
- Nav svarīgi.
No kristāla pudeles, kas stāvēja uz galda, izlēca korķis. Pirtī iesmaržojās pēc ceriņiem un ērkšķogām. Korķis aprakstīja vairākus lokus un atgriezās savā vietā. Burve aizpogāja krekla manšetes, uzvilka kleitu un materializējās.
- Aizpogā, viņa pagriezās pret viņu ar muguru, ķemmējot matus ar bruņurupuča kaula ķemmi. Ķemmei, kā viņš pamanīja, bija garš, ass dzelksnis, kurš vajadzības gadījumā veiksmīgi varēja aizstāt dunci.
Viņš aizpogāja viņai kleitu īpaši lēni, sprādzi pēc sprādzes, izbaudot smaržu, kas pāri pleciem plūda no viņas matu kaskādes.
- Atgriežoties pie pudeles neradījuma, teica Jenefera, ieliekot ausīs briljanta auskarus, ir acīmredzams, ka ne
jau tavi smieklīgie “buramvārdi” piespieda viņu bēgt. Patiesībai tuvāka šķiet hipotēze, ka viņš izlādēja niknumu uz tavu biedru un, kad viņam apnika, aizlaidās.
- Ticami, drūmi piekrita Geralts. Nudien nedomāju, ka viņš aizlidoja uz Cidaris nožmiegt Valdo Marksu.
- Kas ir Valdo Markss?
- Trubadūrs, kurš uzskata manu biedru, arīdzan dzejnieku un dziesminieku, par pūļa iegribām izdabājošu niecību.
Burve, vijolīškrāsas acīm dīvaini mirdzot, pagriezās.
- Vai tad tavs draugs būtu paspējis izteikt vēlēšanos?
- Pat divas. Un abas šausmīgi muļķīgas. Kādēļ jautā? Tā taču ir acīmredzama nejēdzība tās vēlēšanās, kuras izpildot ģēniji, džini, lampas gari…
- Acīmredzama nejēdzība, smaidot atkārtoja Jenefera. Protams. Tā ir izdoma, bezjēdzīga pasaciņa, kā jau visas leģendas, kurās labie gari un laumiņas piepilda vēlēšanās. Šādas pasaciņas izdomā nabaga vientieši, kuri nevar pat sapņot, ka savas personiskās vēlēšanās un cerības varēs piepildīt pašu spēkiem. Priecājos, Rīvijas Geralt, ka tu pie tādiem nepiederi. Šādā ziņā tu man esi garīgi tuvāks. Es, ja kaut ko vēlos, nesapņoju, bet rīkojos. Un vienmēr iegūstu to, ko vēlos.
- Nešaubos. Esi gatava?
- Esmu gatava, burve aizsprādzēja kurpītes un piecēlās. Pat uz augstajiem papēžiem viņa nebija pārlieku gara. Viņa sapurināja matus, kuri, kā viņš pamanīja, saglabāja gleznainu, viļņojošu nekārtību par spīti rūpīgai sukāšanai.
- Man tev ir jautājums, Geralt. Zīmogs, kurš noslēdza pudeli… Vai tavam draugam tas joprojām ir?
Raganis aizdomājās. Zīmogs bija nevis pie Ugunspuķes, bet pie viņa paša, turklāt paņemts līdzi. Taču pieredze mācīja, ka burvjiem nevajag stāstīt pārāk daudz.
- Hmm… Domāju, ka jā, viņš lēni atbildēja. Jā, laikam gan. Kas tad ir? Vai tas zīmogs ir svarīgs?
- Savāds jautājums, viņa asi atbildēja, it sevišķi jau no tavas, ragana, pārdabisko briesmoņu speciālista, mutes. Tev nu gan vajadzēja zināt, ka šāds zīmogs ir tik ļoti svarīgs, ka tam nedrīkst pieskarties. Un nedrīkst ļaut tavam draugam pieskarties.
Viņš sakoda zobus. Tas bija trāpīgs sitiens.
- Nu ko, Jenefera sāka runāt maigākā tonī. Ikviens var kļūdīties, arī raganis, kā redzams. Katram var gadīties. Nu tad varam doties ceļā. Kur atrodas tavs draugs?
- Te, Rindā. Kāda Errdila namā. Elfa.
Viņa uzmanīgi uzlūkoja ragani. Pie Errdila? viņa atkārtoja, sašķiebusi smaidā lūpas. Es zinu, kur tas ir. Cik noprotu, tur apmeties ari viņa brālis Hireadans?
- Tiesa. Bet kas…
- Nekas, viņa attrauca, pacēla rokas, aizvēra acis. Medaljons raganim kaklā ievibrējās, parāva ķēdīti. Uz pirts miklās sienas iemirdzējās caurspīdīgas kontūras tās atgādināja durvis, kuru rāmī mutuļoja pienaini fosforescējoša neesība.
Raganis izgrūda klusu lāstu. Viņam nepatika maģiskie portāli un pārvietošanās caur tiem.
- Vai mums vajag… viņš nokremšļojās. Tas nav tālu…
- Es nevaru staigāt pa šīs pilsētas ielām, viņa noskaldīja. Par mani šeit nav sajūsmā: var apvainot, nomētāt ar akmeņiem un varbūt ar ko sliktāku. Dažas personas te veiksmīgi bojā manu reputāciju, domājot, ka paliks nesodītas. Nebīsties, mani portāli ir droši.
Geralts reiz bija liecinieks tam, kā caur drošu portālu atlidoja puse cilvēka. Otru pusi nekad neatrada. Viņš zināja
vairākus gadījumus, kad kāds bija iegājis portālā un par viņu vairs nebija nekādu ziņu.
Burve vēlreiz sakārtoja matus un piesprādzēja pie jostas pērlēm izšūtu maisiņu. Maisiņš šķita pārāk mazs, lai tajā ievietotu ko vairāk par sauju vara monētu un lūpukrāsu, taču Geralts zināja, ka tas nav parasts maisiņš.
- Apskauj mani. Ciešāk, neesmu no porcelāna. Nu tad ceļā!
Medaljons ievibrējās, kaut kas nozibēja, un Geralts atradās melnas neesības vidū, stindzinošā salā. Neko neredzēja, nedzirdēja, nejuta. Aukstums bija vienīgais, ko juta viņa maņas. Viņš gribēja izgrūst lāstu, taču nepaspēja.
V
- Jau pagājusi stunda, kopš viņa tur iegāja. Hireadans apgrieza otrādi smilšu pulksteni, kurš atradās uz galda. Sāku uztraukties. Vai tad ar Ugunspuķes kaklu ir tik slikti? Vai tev nešķiet, ka vajadzētu ielūkoties tur pie viņiem augšā?
- Viņa visai skaidrā veidā lika saprast, ka to nevēlas. Geralts izdzēra zāļu dzēriena krūzi, šausmīgi viebdamies. Viņš augstu vērtēja elfus nometniekus par to inteliģenci, savaldību un īpatnējo humora izjūtu, taču viņu gaumi attiecībā uz ēšanu un dzeršanu nesaprata un nepieņēma.
- Hireadan, es viņai negrasos traucēt. Maģijai nepieciešams laiks. Lai tas ilgst kaut vai diennakti, lai tikai Ugunspuķe atveseļojas.
- Nu ko, tev būs taisnība.
No telpas līdzās atskanēja āmuriņu klaudzieni. Errdils, kā izrādījās, dzīvoja pamestā krogā, kuru nopirka, grasījās
atjaunot un te saimniekot kopā ar sievu klusu un mazrunīgu elfieni. Bruņinieks Vratimirs, kurš pēc sargtornī kopā pavadītās nakts pievienojās kompānijai, pats piedāvāja palīdzību remontdarbos. Kopā ar laulātajiem viņš ķērās pie paneļa atjaunošanas tūdaļ pat, līdzko norima apjukums, kuru izsauca pēkšņā un krāšņā ragana un Jeneferas parādīšanās, kad tie, portālam mirdzot, izlēca no sienas.
-Ja runājam atklāti, turpināja Hireadans, necerēju, ka tev tik raiti izdosies. Jenefera nav no īpaši dedzīgām, ja runa ir par palīdzības sniegšanu. Tuvāko raizes viņu pārāk neuztrauc un miegu netraucē. īsāk sakot, neesmu dzirdējis, ka viņa kādam būtu nesavtīgi palīdzējusi. Interesanti, kāds viņai labums no tā, ka viņa palīdzēs tev un Ugunspuķēm?
- Vai tu nepārspīlē? pasmaidīja raganis. Man par viņu neradās tik slikts iespaids. Savu augsto stāvokli viņai, protams, patīk demonstrēt, taču salīdzinājumā ar citiem burvjiem ar visu šo nekauņu bandu viņa ir teju vai valdzinošas laipnības iemiesojums.
Hireadans arī pasmaidīja.
- Savā ziņā tas būtu tā, viņš teica, it kā tu uzskatītu, ka skorpions ir skaistāks par zirnekli, jo viņam ir tāda brīnišķīga astīte. Uzmanies, Geralt! Tu neesi pirmais, kurš viņu šādi novērtē, nezinādams, ka laipnību un daili viņa izmanto kā ieroci. Turklāt viņa ar to rīkojas itin veikli un bez sirdsapziņas pārmetumiem. Taču tas neatceļ faktu, ka viņa ir apbrīnojami skaista sieviete. Tu taču tam neiebilsti?
Geralts ātri palūkojās uz elfu. Jau otro reizi viņam šķita, ka pamana elfa sejā vieglu sārtumu. Tas viņu izbrīnīja ne mazāk kā Hireadana teiktais. Tīrasiņu elfiem nav paraduma apbrīnot cilvēku sievietes. Pat ļoti skaistas ne.