Karalis piecēlās, pagāja dažus soļus pa istabu, apstājās pie ragana zobena, kurš bija pakārts pie sienas.
- Ar to? viņš jautāja, neuzlūkojot Geraltu.
- Nē. Tas ir cilvēkiem.
- Esmu dzirdējis. Vai zini, Geralt? Iešu tev līdzi uz kapliču.
- Pilnīgi izslēgts.
Foltests pagriezās. Viņa acis iezalgojās.
- Vai tu zini, burvi, ka es viņu neesmu redzējis? Ne pēc piedzimšanas, ne… arī pēc tam. Baidījos. Es viņu varbūt vairs nekad neieraudzīšu, tiesa? Man ir tiesības kaut vai noskatīties, kā tu viņu nogalini.
- Saku vēlreiz, tas ir izslēgts. Tā būs droša nāve. Arī man. Ja es novērsīšu uzmanību, nekoncentrēšu gribu… nē, karali.
Foltests novērsās un devās uz durvju pusi.
Geraltam uz mirkli šķita, ka valdnieks aizies, neteicis ne vārda, neatvadījies, taču karalis apstājās un uzlūkoja viņu.
-Tu raisi uzticību, viņš teica, kaut arī es zinu, kas tu par putnu. Man tika stāstīts, kas notika krogā. Esmu drošs, ka tos bandītus tu nomaitāji tikai slavas dēļ, lai iespaidotu ļaudis un mani. Man ir skaidrs, ka tu varēji viņus pieveikt nenogalinot. Bīstos, ka nekad neuzzināšu, vai tu dodies manu meitiņu glābt vai tomēr nogalināt. Taču esmu ar mieru. Man ir jāpiekrīt. Vai zini, kādēļ?
Geralts neatbildēja.
- Tādēļ, ka es domāju, teica karalis, domāju, ka viņa cieš. Vai nav tiesa?
Raganis vērīgi uzlūkoja karali. Nedz piekrita, nedz pamāja ar galvu, nedz ar mazāko kustību lika noprast, taču Foltests saprata. Zināja atbildi.
V
Geralts pēdējo reizi palūkojās pa pils logu. Strauji krēsloja. Aiz ezera neskaidri mirguļoja Vizimas niecīgās
gaismas. Pili apjoza tuksnājs, nevienam nepiederīga zemes josla, kura šo sešu gadu laikā norobežoja pilsētu no bīstamās vietas, neatstājot neko, izņemot dažas krāsmatas, satrupušas sijas un izrotātu palisādi, kurus, kā redzams, neatmaksājās izjaukt un pārvest uz citurieni. Visticamāk, tā, jo uz pilnīgi pretējo pilsētas malu savu rezidenci bija pārcēlis pats karalis viņa jaunās pils vēderainais tornis melnēja tālē uz tumšzilo debesu fona.
Raganis atgriezās pie putekļiem klātā galda, pie kura viņš vienā no tukšajām, izlaupītajām istabām nesteidzīgi, rāmi un rūpīgi sagatavojās gaidāmajai naktij. Viņš zināja, ka laika ir pietiekami. Striga nepametīs šķirstu agrāk par pusnakti.
Viņa priekšā uz galda stāvēja neliela, apkalumiem rotāta lādīte. Raganis to atvēra. Iekšā cieši cita pie citas ar sausu zāli izklātos nodalījumos gulēja tumša stikla pudelītes. Raganis izņēma trīs.
No grīdas viņš pacēla garenu saini, biezi ievīstītu aitādā un pārsietu ar siksnu. Viņš to attina un izņēma zobenu ar kaltu rokturi melnā, mirdzošā, rūnu zīmju un simbolu rindām klātā makstī. Izvilka no maksts asmeni, kurš atmirdzēja dzidri kā spogulis. Asmens bija no tīra sudraba.
Geralts nočukstēja formulu, vienu pēc otras izdzēra divas pudelītes, pēc katra malka noliekot kreiso plaukstu uz zobena roktura. Pēc tam, pilnībā ietinies savā melnajā apmetnī, apsēdās. Uz grīdas. Istabā nebija neviena krēsla. Tāpat kā visā pilī.
Viņš sēdēja nekustīgi, aizvēris acis. Viņa elpa, sākumā rāma, pēkšņi kļuva paātrināta, sēcoša, nemierīga. Bet pēc tam pārtrūka pavisam. Maisījums, ar kura palīdzību raganis pilnībā pakļāva kontrolei visu ķermeņa orgānu darbību,
sastāvēja galvenokārt no čemeriņa, velnābola, vilkābeles, dievkrēsliņa. Citām tā sastāvdaļām nebija nosaukuma nevienā no cilvēku valodām. Cilvēkam, kurš nebija no bērnības pie tā pieradināts kā Geralts, tā būtu nāvējoša inde.
Raganis pēkšņi palūkojās atpakaļ. Viņa dzirde, šobrīd saasināta līdz pēdējai pakāpei, klusumā tūdaļ pamanīja soļu čaboņu nātrēm aizaugušajā pagalmā. Tā nevarēja būt striga. Vēl bija pārāk gaišs. Geralts uzmeta plecos zobenu, noslēpa sainīti sagruvušā kamīna kurtuvē un nedzirdami kā sikspārnis aizslīdēja pa kāpnēm.
Pagalmā vēl bija pietiekami gaišs, lai cilvēks, kurš tuvojās, varētu redzēt ragana seju. Cilvēks tas bija Ostrits pēkšņi atkāpās, viņa seju neviļus sašķobīja pārsteiguma un pretīguma grimase. Raganis greizi pasmīnēja viņš zināja, kā šobrīd izskatās. Pēc vilkogas, zilās kurpītes un žibulīša uzlējuma iedzeršanas seja kļūst krīta balta, bet acu zīlītes izplešas pa visu varavīksneni. Taču uzlējums ļāva redzēt pat visdziļākajā tumsā, un tieši tas Geraltam bija vajadzīgs.
- Burvi, tu izskaties tā, it kā jau būtu līķis, viņš teica.
- Laikam tādēļ, ka esi baiļu mākts. Nebīsties. Atnesu tev apžēlošanas ziņu.
Raganis neko neatbildēja.
- Vai dzirdēji, ko teicu, Rīvijas zintniek? Esi glābts. Un bagāts. Pasvārstījis rokā iespaidīgu apmēru naudas zuteni, Ostrits to nosvieda Geraltam pie kājām. Tūkstoš orenu. Ņem tos, sēdies zirgā un pazūdi no šejienes!
Rīvijietis joprojām klusēja.
- Neblenz uz mani! Ostrits pacēla balsi. Un netērē manu laiku. Es te netaisos stāvēt līdz pusnaktij. Tu nesaproti? Es nevēlos, lai tu noņem lāstu. Nē, nedomā, ka esi uzminējis. Es neesmu uz vienu roku ar Veleradu un
Segelinu. Negribu, lai tu viņu nogalē. Tev vienkārši no šejienes jāpazūd! Visam jāpaliek, kā bijis.
Raganis nekustējās. Viņš nevēlējās, lai bajārs pamanītu, cik straujas šajā brīdī ir viņa kustības un reakcija. Strauji satumsa, un tas bija labi, jo pat krēslas pustumsa viņa paplašinātajām acu zīlītēm bija pārāk spilgta.
- Bet kāpēc, kungs, visam jāpaliek, kā bijis? viņš vaicāja, cenzdamies katru vārdu izrunāt lēni.
- Lūk, tā, Ostrits lepni izslēja galvu, nav tava darīšana.
- Bet ja nu es to zinu?
- Interesanti.
- Foltestu taču būs vienkāršāk gāzt no troņa, ja striga mocīs ļaudis vēl vairāk? Ja karaļa vājprāts būs līdz kaklam gan bajāriem, gan tautai, vai ne? Es braucu pie jums cauri Redānijai, caur Novigradu. Tur daudz tiek runāts par to, ka daži Vizimā karali Vizimiru uzlūko par glābēju un īstenu monarhu. Taču man, Ostrit, nav no svara ne politika, ne troņmantniecība, ne galma apvērsumi. Es šeit esmu, lai darītu savu darbu. Vai nekad neesat dzirdējis par pienākuma izjūtu un vienkārši goda jūtām? Par amata ētiku?
- Neaizmirsti, ar ko tu runā, blandoņa! saniknots iekliedzās Ostrits, sažņaudzis zobena rokturi. Man pietiek, neesmu radis ar kuru katru dzisināt muti! Paskat tik ētika, kodeksi, morāle?! No kā es to dzirdu? No laupītāja, kurš, tikko ieradies, slepkavo ļaudis? Kurš loka ceļus Foltesta priekšā, bet viņam aiz muguras tirgojas ar Veleradu kā pērkams slepkava? Un tu te iedomājies celt degunu gaisā, tu, niecība? Tēlot zinošo, magu? Burvi? Tu, utainais ragani! Pazūdi no šejienes, pirms esmu tev pārgriezis rīkli!
Raganim nepakustējās ne vaibsts. Viņš turpināja rāmi stāvēt.
- Labāk būs, ja iesiet jūs, Ostrit, viņš bilda. Metas jau tumšs.
Ostrits soli atkāpās un zibenīgi izvilka zobenu.
- Pats to gribēji, burvi. Tev ir beigas. Un neko nelīdzēs tavi māži. Man līdzi ir bruņurupuča akmens.
Geralts pasmīnēja. Uzskati par bruņurupuča akmens spēku bija tikpat izplatīti, cik maldīgi. Taču raganis nedomāja tērēt spēkus buramvārdiem, nedz, vēl jo vairāk, krustot savu sudraba zobenu ar Ostrita ieroci. Viņš pieliecās zem gaisu šķeļošā akmens un ar plaukstas pamatni, manšetes sudraba piešiem iebelza bajāram virs uzacs.
VI
Ostrits atguvās ātri. Viņš mēģināja kaut ko saskatīt pilnīgā tumsā. Tad pamanīja, ka ir sasiets. Geraltu, kurš stāvēja līdzās, nemanīja. Taču, beidzot sapratis, kur atrodas, bajārs gari un griezīgi iegaudojās.