Jeneferu, kaut ari viņa bija savā ziņā pievilcīga, par daiļavu saukt nevarēja.
Lai kā tur būtu ar gaumi, taču būtībā reti kurš uzskatīja burves par “daiļavām”. Tās visas bija cēlušās no sabiedrības aprindām, kurās meitu svarīgākā sūtība bija iziet pie vīra. Kurš gan iedomātos nolemt savu meitu nogurdinošiem mācību gadiem un somatisko pārmaiņu mocībām, ja viņu varēja izdot pie vīra un izdevīgi saradoties? Kurš vēlētos savā ģimenē burvi? Par spīti cieņai, kādu bija iemantojuši brīnumdari, burves ģimenei no viņas nebija nekāda labuma, jo, kad meitene bija beigusi mācības, viņu ar ģimeni vairs nesaistīja nekas spēkā bija tikai amata brālība. Tādēļ par burvēm kļuva vienīgi meitas, kurām nebija izredžu iziet pie vīra.
Atšķirībā no priesterienēm un druīdēm, kuras nelabprāt pieņēma neglītas vai kroplas meitenes, burvji pieņēma ikvienu, kura to vēlējās. Ja meitene izgāja cauri pirmo apmācību gadu sietam, darbā tika laista maģija iztaisnojot un izlīdzinot kāju garumu, izlabojot nepareizi saaugušus kaulus, sadziedējot zaķalūpas, izdzēšot saaugumus, rētas un bakurētas. Jaunā burve kļuva “pievilcīga”, jo to pieprasīja viņas profesijas prestižs. Iznākums bija pseidoskaistas sievietes ar ļaunām un aukstām neglīteņu acīm. Viņas nespēja aizmirst savu neizskatīgumu, kuru slēpa maģijas maska, turklāt slēpa ne jau tādēļ, lai viņas padarītu laimīgas, bet vienīgi profesijas prestiža dēļ.
Nē, Geralts nesaprata Hireadanu. Viņa ragana acis pamanīja pārāk daudz sīkumu.
- Nē, Hireadan, viņš atbildēja. Neiebildīšu. Paldies tev arī par brīdinājumu. Taču tagad ir runa vienīgi par Ugunspuķi. Viņš dabūja ciest manā klātbūtnē. Es nespēju viņu izglābt, nemācēju viņam palīdzēt. Ja zinātu, ka tas
viņu izdziedinās, es pat apsēstos ar pliku pakaļu uz skorpiona.
- Tieši no tā tev jāuzmanās visvairāk, elfs noslēpumaini pasmaidīja. Jo Jenefera to zina, un šīs zināšanas viņa nekavēsies izmantot. Neuzticies viņai, Geralt. Viņa ir bīstama.
Viņš neatbildēja.
Augšā nočīkstēja durvis. Jenefera nostājās pie trepēm un atspiedās pret margām.
- Ragani, vai tu varētu te uz mirklīti ienākt?
- Protams.
Burve atspieda muguru pret vienas no nedaudzo šā tā mēbelēto istabu durvīm, aiz kurām bija ievietots ciešanu mocītais trubadūrs. Raganis piegāja un klusēdams uzlūkoja burvi. Viņš redzēja viņas kreiso plecu, pavisam nedaudz augstāku par labo, degunu, mazdrusciņ par garu. Lūpas, kādu nieku šaurākas, nekā vajadzētu. Zodu, mazdrusciņ par mazu. Uzacis, kādu nieku nevienādas. Acis…
Viņš redzēja pārāk daudz sīkumu. Pilnīgi bez kādas vajadzības.
- Kā ir ar Ugunspuķi?
- Tu šaubies par manām spējām?
Viņš joprojām skatījās. Viņai bija šmaugs divdesmitgadnieces augums, kaut arī burves īsto vecumu viņš nevēlējās minēt. Viņa kustējās ar dabisku, nepiespiestu grāciju. Nē, nebija iespējams uzminēt, kāda viņa bija agrāk, kas viņā ir uzlabots. Viņš beidza par to lauzīt galvu. No tā nebija nekādas jēgas.
- Tavs apdāvinātais draugs būs vesels, viņa teica.
- Viņš atgūs savas vokālās spējas.
- Esmu tev pateicību parādā, Jenefera.
Viņa pasmaidīja.
- Tev būs iespēja parādu dzēst.
- Vai varu tur, pie viņa, ielūkoties?
Viņa brīdi klusēja, uzlūkojot viņu ar savādu smaidu un bungājot pirkstiem pa durvju rāmi.
- Protams. Ienāc.
Medaljons Raganim kaklā sāka asi, ritmiski vibrēt.
Pašā istabas centrā uz grīdas, degot pienainai gaismai, gulēja stikla lode maza arbūza lielumā. Lode atradās deviņstarainas zvaigznes centrā, precīzi uzzīmētajiem stariem sniedzoties līdz istabiņas sienām un stūriem. Zvaigznē ar sarkanu krāsu bija iezīmēta pentagramma. Pentagrammas stūros stāvēja melnas sveces, iespraustas dīvainas formas svečturos. Melnās sveces dega arī pagalvī gultai, kurā dusēja aitādām apsegtais Ugunspuķe. Dzejnieks rāmi elpoja, vairs negārdza un nesēca, no viņa sejas bija pazudusi sāpju grimase, tās vietā rotājās idiotisks, svētlaimīgs smaids.
- Viņš guļ, teica Jenefera. Un redz sapņus.
Geralts aplūkoja uz grīdas uzvilktās zīmes. Tajās slēptā
maģija bija jūtama, taču viņš zināja, ka tā ir dusoša, nepamodināta maģija. Tā atgādināja snaudoša lauvas elpas šņākoņu, taču ļāva noprast, kāds varētu būt lauvas rēciens.
- Kas tas ir, Jenefera?
- Lamatas.
- Kam?
- Šobrīd tev. Burve pagrieza slēdzenē atslēgu, pavēra plaukstu. Atslēga bija pazudusi.
- Tātad esmu notverts, viņš saltā tonī teica. Ko tagad? Grasies laupīt man nevainību?
- Neglaimo sev, Jenefera apsēdās uz gultas malas. Ugunspuķe, joprojām idiotiski smaidīdams, klusi iekunkstējās. Nebija šaubu: tas bija svētlaimes kunksts.
- Kas par lietu, Jenefera? Ja tā ir spēle, tad es nezinu tās noteikumus.
- Es reiz tev teicu, viņa sāka, ka vienmēr iegūstu to, ko vēlos. Tā nu sanācis, ka man iegribējās to, kas ir Ugunspuķēm. Es viņam to atņemšu, un mēs šķirsimies. Neraizējies, nekas ļauns viņam nenotiks…
- Ērmibas, kuras uzzīmēji uz grīdas, viņš pārtrauca burvi, kalpo dēmonu izsaukšanai. Tur, kur tiek izsaukti dēmoni, allaž notiek kāds ļaunums. Es tam neļaušu notikt.
- …no viņa galvas nenokritīs ne mats, turpināja burve, nepievēršot uzmanību viņa vārdiem. Viņa balstiņa būs vēl daiļāka, un viņš pats būs vēl apmierinātāks, vēl laimīgāks. Mēs visi būsim laimīgi. Un šķirsimies bez skumjām, taču arī bez aizvainojuma.
- Ak, Virgīnij, iekunkstējās Ugunspuķe, nepavērdams acu. Daiļas ir tavas krūtis, maigākas par gulbja dūnām… Virgīnij…*
- Vai viņš ir prātu zaudējis? Murgo?
- Sapņo, pasmaidīja Jenefera. Viņa vēlēšanās piepildās sapņos. Izzondēju viņa smadzenes līdz pašam pamatam. Nekā daudz tur nebija. Drusciņa rupjību, dažas vēlēšanās, milzums dzejas. Bet par to nav runa. Zīmogs, ar kuru bija aizzīmogota pudele ar džinu, Geralt. Es zinu, ka tas ir nevis pie trubadūra, bet pie tevis. Atdod to man, lūdzu.
- Kam tev zīmogs?
- Ko lai atbildu uz tavu jautājumu? burve valdzinoši pasmaidīja. Varbūt tā: nav tava darīšana, ragani. Vai šāda atbilde tevi apmierina?
- Nē, arī viņš pasmaidīja tikpat nelāgi. Neapmierina. Taču tādēļ neko sev nepārmet, Jenefera. Mani nav viegli apmierināt. Līdz šim tas ir izdevies tikai personām, kas ir pārsniegušas vidusmēru.
- Žēl. Nu tad paliksi neapmierināts. Neko darīt. Zīmogu, lūdzu. Nešķobi seju grimasēs, kas neatbilst tavai dailei un frizūrai. Ja neesi pamanījis, tad zini, ka nupat ir pienācis laiks pateicībai, kuru tu man esi parādā. Zīmogs ir pirmā iemaksa par dziedoņa balsi.
- Redzu, ka maksu esi sadalījusi vairākās iemaksās, viņš teica saltā tonī. Labi. Es varēju to paredzēt un ari paredzēju. Taču gribu, Jenefera, lai tā būtu godīga tirgošanās. Es nopirku tavu palīdzību. Un par to samaksāšu.
Viņa savilka lūpas smaidā, taču vijolīškrāsas acis palika samiegtas un aukstas.
- Par to, ragani, vari nešaubīties.
- Es varu, viņš atkārtoja. Bet Ugunspuķe ne. Es viņu paņemu sev līdzi no šejienes uz drošāku vietu. To izdarījis, es atgriezīšos, atdošu otro iemaksu un pārējās. Kas attiecas uz pirmo…
Viņš iebāza roku slepenajā kabatiņā zem jostas un izvilka misiņa zīmogu ar zvaigznes un salauzta krusta zīmi.