- Lūdzu, ņem. Ne jau kā iemaksu. Pieņem to no ragana kā pateicības pierādījumu par to, ka, lai arī savtīgu nolūku vadīta, tu tomēr pret viņu izturējies laipnāk, nekā to darītu vairums tavu amata brāļu. Pieņem to kā labas gribas pierādījumu tam, ka, parūpējies par drauga drošību, es šeit atgriezīšos, lai samaksātu. Nepamanīju starp ziediem skorpionu. Esmu gatavs samaksāt par savu neuzmanību.
- Cik skaista runa. Burve sakrustoja rokas uz krūtīm.
- Aizkustinoša un patētiska. Tikai žēl, ka velti kaisi vārdus vējā. Ugunspuķe man ir vajadzīgs un paliks te.
- Viņš jau vienreiz bija tuvu tam, ko tu taisies šeit atsaukt, Geralts norādīja uz rakstiem klāto grīdu. Kad beigsi savu darbu un atsauksi šurp džinu, par spīti taviem
solījumiem, Ugunspuķe noteikti dabūs ciest, varbūt pat vairāk nekā iepriekš. Jo tevi taču interesē radījums no pudeles, tiesa? Esi nodomājusi viņu iegūt, piespiest sev kalpot? Tev nav jāatbild, es to zinu, un man tas ir pilnīgi pie vienas vietas. Dari, ko vien vēlies, atsauc te kaut vai desmit dēmonus. Taču bez Ugunspuķes. Ja liksi viņam ciest, tas nebūs godīgs tirgus, Jenefera, un tev nav tiesību par ko tādu pieprasīt samaksu. Es neļaušu…
Viņš apklusa.
- Man šķita interesanti, kad tu to sajutīsi, burve ieķiķinājās.
Geralts sasprindzināja muskuļus, koncentrēja visu savu gribu, sāpēs sakodis zobus. Tas nelīdzēja. Viņš bija kā paralizēts, kā akmens statuja, kā zemē ierakts stabs. Viņš nevarēja pakustināt pat pirkstu zābakā.
- Es zināju, ka tu spēsi atvairīt tiešu burvestību, teica Jenefera. Zināju ari to, ka, pirms kaut ko pasāksi, tu centīsies mani savaldzināt ar daiļrunību. Tu runāji, bet tev uzliktais lāsts iedarbojās un pamazām tevi savalgoja. Tagad tu vari vairs tikai runāt. Zinu, ka esi daiļrunīgs. Turpmākās pūles šajā virzienā tikai sabojās sasniegto efektu.
- Hireadans… viņš ar piepūli teica, joprojām mēģinādams cīnīties ar maģisko paralīzi. Hireadans sapratīs, ka tu kaut ko perini. Viņš ātri sapratīs, kuru katru brīdi viņam radīsies aizdomas, jo viņš tev neuzticas, Jenefera. Viņš tev neuzticējās jau no paša sākuma…
Burve ar plaukstu izdarīja plašu vēzienu. Istabas sienas kļuva miglainas un ieguva viendabīgu, duļķaini pelēku struktūru un nokrāsu. Pazuda durvis, pazuda logi, pazuda pat putekļainie aizkari un mušu izraibinātās bildītes pie sienām.
- Un kas no tā, ka Hireadans nopratīs? viņa ļauni nosmīnēja. Atskries tev palīgā? Manai barjerai cauri netiks neviens. Taču Hireadans neko pret mani nepasāks. Viņš ir manā varā. Nē, runa nav par melno maģiju, neko šajā ziņā neesmu darījusi. Parasta organisma ķīmija. Tas stulbenis manī iemīlējās. Tu to nezināji? Viņš pat bija nodomājis izsaukt Bo uz divkauju, vai vari iedomāties? Greizsirdīgs elfs. Tā reti gadās. Geralt, šo namu es neizvēlējos nejauši.
- Bo Berrants, Hireadans, Errdils, Ugunspuķe. Tu tiešām uz mērķi izvēlies vistaisnāko ceļu. Taču mani, Jenefera, tu neizmantosi.
- Izmantošu un kā vēl izmantošu. Burve piecēlās no gultas un, uzmanīgi apejot uz grīdas uzvilktās zīmes un simbolus, pienāca klāt. Es taču teicu, ka tu man esi kaut ko parādā par dzejnieka izdziedināšanu. Runa ir par nieku, par nelielu pakalpojumu. Par to, ko taisos te tagad paveikt, pirms pazūdu no Rindes, taču man šajā pilsētiņā ir zināmi… nesamaksāti rēķini, sauksim to tā. Es šeit dažiem cilvēkiem esmu kaut ko apsolījusi, bet vienmēr pildu solīto. Taču, tā kā pati nepaspēšu, tu šos solījumus izpildīsi manā vietā.
Viņš cīnījās no visa spēka, taču velti.
- Nu, nu, neapčurājies, raganīt, viņa indīgi iesmējās.
- Tas ir pilnīgi velti. Tev ir stiprs gribasspēks un lieliskas pretošanās spējas maģijai, taču ar mani un manu burvestību tu mēroties nevari. Un nespēlē te teātri. Nemēģini mani savaldzināt ar savu lepno un cieto vīrišķību. Tu vienīgi pats savās acis esi lepns un ciets. Lai glābtu draugu, tu manā labā izdarītu visu, turklāt bez burvestībām, samaksātu jebkuru cenu, laizītu man kurpes. Bet varbūt vēl šo to, ja es pēkšņi sagribētu izklaidēties.
Viņš klusēja. Jenefera nostājās viņa priekšā, smaidot un rotaļājoties ar samta lentītei piesprausto, briljantos mirdzošo obsidiāna zvaigzni.
- Jau Bo guļamistabā, viņa turpināja, pēc taviem pirmajiem vārdiem es sapratu, kāds tu esi. Un zināju, kāda veida naudā gribēšu samaksu. Manus rēķinus ar Rindi varētu nokārtot jebkurš, kaut vai Hireadans. Taču to izdarīsi tu, jo tev ir jāmaksā. Par tēloto lepnību, par salto skatienu, par sarkastisko toni. Par iedomu, ka vari stāties aci pret aci ar Vengerbergas Jeneferu, uzskatīt viņu par patmīlīgu nekauņu, par savtīgu raganu un vienlaikus bolīt acis uz viņas saziepētajiem cičiem. Maksā, Rīvijas Geralt!
Viņa abām rokām satvēra viņu aiz matiem un negaidot noskūpstīja uz lūpām, iezīdās tajās kā vampīrs. Medaljons kaklā ievibrējās; Geraltam šķita, ka ķēdīte saraujas un aizžņaudz kaklu kā cilpa. Viņa galvā kaut kas uzplaiksnīja, ausīs sāka neizturami šalkt. Viņš vairs neredzēja burves vijolīškrāsas acis un iegrima tumsā.
Viņš stāvēja uz ceļiem. Jenefera viņu uzrunāja maigā, glāsmainā balsī.
- Iegaumēji?
- Jā, kundze.
Tā bija viņa paša balss.
- Ej un izpildi manas pavēles.
- Kā pavēlēsiet, kundze.
- Vari noskūpstīt manu roku.
- Pateicos, kundze.
Viņš sajuta, kā, nometies ceļos, tuvojas viņai. Galvā dūca tūkstoš bišu. Viņas plauksta smaržoja pēc ceriņiem un ērkšķogām… Ceriņiem un ērkšķogām… Zibsnis. Tumsa.
Margas, kāpnes. Hireadana seja.
- Geralt, kas ar tevi? Geralt, uz kurieni?
- Man vajag… Viņa paša balss. Vajag iet…
- Dievi! Paskatieties, kādas viņam acis!
Pārsteigumā saviebta Vratimira seja. Errdila seja. Un
Hireadana balss.
- Nē! Errdil, nē! Nepieskarieties viņam un nemēģiniet aizturēt! Errdil, nost no ceļa! Ceriņu un ērkšķogu smarža…
Durvis. Saules eksplozija. Karsti. Smacīgi. Ceriņu un ērkšķogu smarža. Būs negaiss, viņš nodomāja.
Un tā bija viņa pēdējā skaidrā doma.
VI
Tumsa. Smarža…
Smarža? Nē, smaka. Urīna, sapelējušu salmu un slapju skrandu smirdoņa. Dūmojošas, dzelzs ietverē pie nelīdzenu akmens bloku sienas iespraustas lāpas smirdoņa. Lāpas mesta ēna uz salmiem klātas grīdas.
Restu ēna.
Raganis izgrūda lāstu.
- Beidzot. Viņš sajuta, ka viņu kāds pieceļ, ar muguru atbalsta pret miklo mūri. Es jau sāku baidīties, jo tu tik ilgi nenāci pie samaņas.
- Hireadan? Kur… Sasodīts, man galva plīst pušu… Kur mēs esam?
- Un kā tev šķiet?
Geralts noslaucīja seju, palūkojās apkārt. Pie pretējās sienas kluknēja trīs skrandaiņi. Viņi bija slikti saskatāmi, jo sēdēja vistālāk no lāpas gaismas gandrīz pilnīgā tumsā. Pie restēm, kas viņus šķīra no apgaismotā gaiteņa, līkņāja kāds, kurš pirmajā brīdī šķita vienīgi skrandu vīkšķis. Patiesībā tas bija izkāmējis večuks ar degunu, kas
līdzinājās stārķa knābim. Pinkās savēlušos matu garums un apģērba izskats liecināja, ka viņš te atrodas jau krietnāku laiku.
- Mēs esam iesēdināti aiz restēm, viņš drūmi konstatēja.
- Man prieks, teica elfs, ka esi atguvis spēju spriest loģiski.
- Sasodīta lieta… Bet Ugunspuķe? Cik ilgi mēs te sēžam? Cik laika pagājis kopš…
- Nezinu. Tāpat kā tu, es nebiju pie samaņas, kad mani šeit nogādāja. Hireadans sagrāba klēpi salmu un apsēdās ērtāk. Vai tas ir tik svarīgi?