- Un kā vēl, pie joda. Jenefera… Un Ugunspuķe. Ugunspuķe ir tur, kopā ar viņu, bet viņa ir nodomājusi… Ei, jūs tur! Cik sen mūs te ieslodzīja?
Skrandaiņi sāka cits ar citu sačukstēties. Neviens no viņiem neatbildēja.
- Kurli esat? Geralts nospļāvās, joprojām nevarēdams tikt vaļā no metāliskas garšas mutē. Es prasu, kāda tagad dienas daļa? Vai nakts daļa? Laikam taču zināt, kad jums atnes ēdmaņu?
Skrandaiņi atkal sāka čukstēties, nokremšļojās.
- Augstcienītie, beidzot viens teica. Lieciet mūs mierā, nerunājiet uz mums, lūdzami. Mēs esam godīgi noziedznieki, nevis kādi politiskie. Mēs valdību gāzt netaisījāmies. Mēs tikai žagām.
- Tamdēļ, teica otrs, jums ir savs stūrītis, mums savs. Lai nu katrs turas pie sava.
Hireadans iespurcās. Raganis nospļāvās.
- Tā nu tas ir, nočāpstināja apskretušais večuks ar garo degunu. Katrs tuptūzī savu kaktu sargā un kopā ar savējiem turas.
- Bet tu, vectētiņ, zobgalīgi iejautājās elfs, turies ar viņiem vai ar mums? Kuram pulciņam tu piederi?
- Nevienam, lepni atcirta večuks. Es esmu bez vainas.
Geralts atkal nospļāvās.
- Hireadan? viņš jautāja, masēdams deniņus. Ar to valdības gāšanu… Tas tiesa?
- Absolūti. Neko neatceries?
- Izgāju uz ielas… Cilvēki uz mani skatījās… Pēc tam… Pēc tam bija… kaut kāds veikals.
- Lombards, elfs klusi teica. Tu iegāji lombardā. Un tūdaļ sadevi pa zobiem īpašniekam. Tā kārtīgi. Sirsnīgi.
Raganis izgrūda slāpētu lāstu.
- Augļotājs pakrita, klusā balsī turpināja Hireadans.
- Un tu viņam vairākkārt iespēri pa vārīgām vietām. Principālam palīgā atsteidzās kalps. Tu viņu izsviedi taisni pa logu.
- Baidos, norūca Geralts, ka ar to viss nebeidzās.
- Tavas bažas ir pamatotas. Tu iznāci no lombarda un aizmaršēji pa ielas vidu, grūstīdams garāmgājējus un izkliegdams kaut kādas muļķības par dāmas godu. Tev pakaļ vilkās pamatīgs pulks ļaužu, kurā biju arī es, Errdils un Vratimirs. Tu apstājies pie aptiekāra Laurīša mājas, iegāji iekšā un pēc mirkļa atkal biji uz ielas, vilkdams Laurīti aiz kājas. Un uzstājies ļaužu pulka priekšā ar kaut ko līdzīgu runai.
- Kādai?
- īsi sakot, tu paziņoji, ka sevi cienošs vīrietis pat profesionālu ielasmeitu nesauks par mauku, jo tas ir zemiski un pretīgi. Savukārt apzīmējuma “mauka" lietošana attiecībā uz sievieti, kura nekad nav šādi izmantota un kurai par to nav maksāts, ir pilnīgi necienīgi un nepieļaujami.
Sods, tu visiem tūdaļ paziņoji, tiks izpildīts tepat uz vietas, un tas būs tieši šādam sūdabrālim piemērots sods. Tu iespiedi aptiekāra galvu starp ceļiem, novilki viņam bikses un sāki zilināt šā dibenu ar jostu.
- Runā, Hireadan. Runā. Nežēlo mani.
- Tu apstrādāji Laurīša pakaļu no visa spēka, bet aptiekārs gaudoja, bļāva, raudāja, sauca palīgā dievus un cilvēkus, lūdza žēlastību, solīja pat laboties, taču tu, kā redzams, nenoticēji. Tad pieskrēja pāris bruņotu bandītu, kurus Rindē pieņemts dēvēt par gvardi.
- Un es, Geralts pamāja ar galvu, tieši tobrīd pacēlu roku pret varas pārstāvjiem?
- Kur nu! Tu to izdarīji daudz agrāk. Gan augļotājs, gan Laurītis ir pilsētas domes locekļi. Tevi laikam ieinteresēs tas, ka abi kūdīja uz Jeneferas izdzīšanu no pilsētas. Viņi ne tikai domē par to balsoja, bet arī izplatīja baumas par viņu krogos un visai zemiskā veidā aprunāja.
- To es jau sen nojautu. Stāsti. Tu tiki līdz pilsētas sargiem, kas pieskrēja klāt. Viņi mani iesēdināja tuptūzī?
- Gribēja. Ak, Geralt, kas tas bija par skatu! Grūti aprakstīt, kā tu ar viņiem izdarījies. Viņiem bija zobeni, vāles, nūjas, cirvīši, bet tev vienīgi oša koka spieķis, kuru tu atņēmi kādam frantam. Un, kad visi gulēja vēkšpēdus, tu devies tālāk. Lielākā daļa no mums zināja, kur tu taisies doties.
- Arī es to gribētu zināt.
- Tu devies uz templi. Jo priesteris Kreps, arīdzan domes cilvēks, savos sprediķos Jeneferai atvēlēja daudz vietas. Tu, starp citu, nepavisam neslēpi savu viedokli attiecībā uz priesteri Krepu. Tu viņam piesolīji nolasīt lekciju par daiļo dzimumu. Runājot par viņu, tu neminēji viņa oficiālo titulu, taču pievienoji citus apzīmējumus, izraisot lielu jautrību bērneļu barā, kas tev vazājās līdzi.
- Ak tā, norūca Geralts, tātad bija ari zaimošana. Kas vēl? Tempļa apgānīšana?
- Nē. Līdz tai tu tā arī netiki. Tempļa priekšā jau gaidīja vesela pilsētas sardzes rota, bruņojusies ar visu, kas vien bija rodams arsenāla ēkā, izņemot, kā man šķiet, katapultu. Rādījās, ka viņi tevi gluži vienkārši sakropļos. Taču tu nemaz netiki līdz viņiem. Pēkšņi abām rokām saķēri galvu un zaudēji samaņu.
- Vari vien mierīgi turpināt tālāk. Bet, Hireadan, kā tu te, pagrabā, gadījies?
- Kad tu pakriti, pieskrēja vairāki sargi, gribēdami tevi sacaurumot ar šķēpiem. Es ar viņiem uzsāku kautiņu. Dabūju pa galvu ar alebardi un attapos te, bedrē. Esmu drošs, ka viņi mani apsūdzēs par piedalīšanos pretvalstiskā sazvērestībā.
-Ja mēs esam apsūdzēti, raganis sakoda zobus, kas mūs, tavuprāt, gaida?
- Ja Neville, birģermeistars, būs paspējis atgriezties no galvaspilsētas, norūca Hireadans, tad kas to zina… Es viņu pazīstu. Taču, ja viņš nebūs paspējis, spriedumu izdos dome, to skaitā Laurītis un augļotājs. Un tas nozīmē…
Elfs ar plaukstu veica strauju kustību kakla apvidū. Neskatoties uz pagrabā valdošo tumsu, šis žests bija visai nepārprotams. Raganis neko neteica. Noziedznieki pie sevis kaut ko murmulēja. Bez vainas sēdošais večuks šķita aizmidzis.
- Skaisti, beidzot teica Geralts un izgrūda nešķīstu lāstu. Nepietiek ar to, ka tikšu pakārts, turklāt apzinoties, ka esmu vainīgs pie tavas nāves, Hireadan. Un noteikti arī Ugunspuķes nāves. Nē, nepārtrauc. Zinu, ka tas ir Jeneferas roku darbs, taču vainīgs esmu es. Savas muļķības dēļ. Viņa apbūra mani, pataisīja mani, kā mēdz teikt rūķi, par celmu.
- Hmm… norūca elfs. Neko ne pielikt, ne atņemt. Es tevi brīdināju. Pie joda, brīdināju tevi uzmanīties no viņas, taču arī pats izrādījos tikpat liels, piedod par apzīmējumu, muļķis. Tu bēdājies, ka es tevis dēļ te sēžu, bet ir pavisam otrādi. Tu te sēdi manis dēļ. Es varēju tevi apturēt uz ielas, atņemt rīcības spējas, neļaut… Es to neizdarīju. Jo baidījos, ka tad, kad beigsies burvestība, tu atgriezīsies… un nodarīsi viņai ko sliktu. Piedod man.
- Piedodu bez vārda runas. Tev taču nav ne jausmas, kāds spēks bija šim lāstam. Es, mans dārgais elf, parastu šarmu atvairu dažās minūtēs un tā dēļ nezaudēju galvu. Jeneferas uzlikto lāstu jums neizdotos lauzt, bet ar rīcības spēju atņemšanu jums būtu problēmas. Atceries gvardi.
- Vēlreiz atkārtoju es nedomāju par tevi. Domāju par viņu.
- Hireadan?
-Jā?
- Tu viņu… Tu viņu…
- Man nepatīk cēli vārdi, elfs, skumji smaidīdams, viņu pārtrauca. Esmu viņas, sauksim to tā, stipri savaldzināts. Tu laikam brīnies, kā kādu var savaldzināt kaut kas tāds kā viņa.
Geralts aizvēra acis, lai atsauktu atmiņā tēlu. Tēlu, kurš viņu neizskaidrojamā veidā sauksim, vairoties no skaistvārdības, to tā valdzināja.
- Nē, Hireadan, viņš teica. Es nebrīnos.
Gaitenī atskanēja smagu soļu dunoņa, nošķindēja metāls. Pagrabu piepildīja četru sargu ēnas. Nošņirkstēja atslēgas, nevainīgais večuks atlēca no restēm kā lūsis un patvērās kriminālo vidū.