- Tik ātri? nobrīnījās elfs. Biju domājis, ka ešafota uzstādīšana aizņems vairāk laika…
Viens no sargiem pliku pauri kā celis, ar rugājiem noaugušu vaigu kā mežakuilim norādīja uz ragani.
- Šis, viņš īsi teica.
Abi pārējie satvēra Geraltu, brutāli uzrāva kājās un piespieda pie mūra. Noziedznieki saspiedās savā kaktā, gardegunīgais večuks ierakās salmos. Hireadans gribēja pietraukties kājās, taču atslīga uz grīdas, vairoties no tieši krūtīs tēmēta šķēpa smailes.
Plikpaurainais sargs nostājās ragana priekšā, uzrotīja piedurknes un pamasēja dūri.
- Domnieks, Laurīša kungs, viņš teica, lika jautāt, vai tev labi klājas mūsu bedrē. Vai kā netrūkst? Varbūt nosalis esi? Ko?
Geralts neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt. Iespert plikpaurim viņš arī nevarēja, jo sargi, kas ragani turēja, bija uzminuši viņam uz pēdām ar saviem smagajiem zābakiem.
Plikpauris īsi atvēzējās un gāza viņam pa pakrūti. Nelīdzēja aizsardzībai sasprindzinātie muskuļi. Geralts, ar pūlēm tverdams pēc elpas, kādu laiku vēroja savas jostas sprādzi, pēc tam sargi viņu atkal uzrāva kājās.
- Nekas tev nav vajadzīgs? turpināja plikpauris, izdvesdams sīpolu un bojātu zobu smirdoņu. Domnieka kungs priecāsies, ka tev nav sūdzību.
Nākamais sitiens turpat. Raganis sāka rīstīties un būtu izvēmies, taču nebija, ko. Plikpauris pagriezās sāniski. Nomainīja roku.
Bliukš! Geralts atkal palūkojās uz savas jostas sprādzi. Lai arī tas šķita savādi, taču virs tās nebija cauruma, caur kuru varētu redzēt mūri.
- Nu kā? plikpauris nedaudz atkāpās, nepārprotami vēlēdamies atvēzēties spēcīgāk. Nav nekādu vēlmju? Laurīša kungs lika pajautāt, vai tev tādu nav? Ko tad tu
neko nesaki? Mēle tev mezglā sasējusies? Tūdaļ es to atsiešu!
Bliukš!
Geralts ari šoreiz nezaudēja samaņu. Taču viņam to vajadzēja, jo viņš tomēr bija drusku norūpējies par saviem iekšējiem orgāniem. Lai zaudētu samaņu, viņam vajadzēja plikpauri piespiest…
Sargs nospļāvās, atieza zobus, atkal pamasēja dūri.
- Nu kā? Nekādu vēlēšanos?
- Viena… nostenējās raganis, ar grūtībām paceldams galvu. Kaut tu pārsprāgtu, kucesdēls.
Plikpauris nošņirkstināja zobus, atkāpās un atvēzējās, šoreiz saskaņā ar Geralta plānu tēmēdams uz galvu. Taču sitiens nesekoja. Sargs pēkšņi iebuldurējās kā tītars, kļuva sarkans, abām rokām saķēra vēderu, ierēcās sāpēs…
Un pārsprāga.
VII
- Un ko lai es ar jums daru?
Satumsušās debesis aiz loga pāršķēla žilbinoši spoža zibens šautra; pēc īsa mirkļa atskanēja ass, spalgs pērkona grāviens. Lietus gāzma pieņēmās spēkā, pāri Rindei vēlās negaisa mākoņi.
Geralts un Hireadans, nosēdināti uz sola zem milzīga gobelēna, kurā bija attēlots pravietis Balodis ganām aitas, klusēja, kaunīgi nolaiduši galvas. Birģermeistars Neville staigāja pa zāli, nikni sēcot un sprauslājot.
- Jūs, nolāpītie kuņasdēli burvji! viņš, pēkšņi apstājies, ieaurojās. Esat uzēdušies uz manu pilsētu vai kā? Pasaulē citu pilsētu nav vai kā?
Elfs un raganis klusēja.
- Lai ko tādu… birģermeistars apklusa, meklēdams vārdus. Lai vārtnieku… Kā tomātu! Lupatās! Sarkanā biezeni! Tas ir necilvēcigi!
- Necilvēcīgi un bezdievīgi, atkārtoja domes valdības zālē klātesošais priesteris Kreps. Tik necilvēcīgi, ka pat muļķis saprastu, kas aiz tā visa stāv. Jā, birģermeistar. Hireadanu mēs abi pazīstam, bet tam tur, kurš dēvējas par ragani, nebūtu pietiekami Spēka, lai tā izrīkotos ar vārtnieku. Tas viss ir tās Jeneferas, tās dievu nolādētās raganas, roku darbs!
Aiz loga, itin kā apstiprinot priestera vārdus, nogranda pērkons.
- Tā ir viņa, neviens cits, turpināja Kreps. Par to nav šaubu. Kurš cits, ja ne Jenefera, gribētu atriebties domniekam Laurīša kungam?
- He, he, he, pēkšņi ieķiķinājās birģermeistars. Par to nu gan es vismazāk dusmotos. Laurītis gribēja mani izēst, manā vietā iekārtoties. Tagad cilvēki vairs viņā neklausīsies. Kā atminēsies, ka dabūjis pa pakaļu…
- Tā tikai trūka, lai jūs vēl attaisnotu šo noziegumu, Nevilies kungs, saviebās Kreps. Es jums atgādinu: ja es nebūtu veicis raganim eksorcismu, viņš paceltu roku pret mani un tempļa autoritāti…
- Bet jūs jau arī savos sprediķos par viņu slikti izrunājāties, Krep. Pat Berrants sūdzējās pārjums. Taču kas tiesa, tas tiesa. Dzirdat, pagāni? birģermeistars atkal pagriezās pret Geraltu un Hireadanu. Nekas jūs neattaisno! Es netaisos pievērt acis uz šādām avantūrām! Nu, klājiet vaļā visu, stāstiet, kas jums sakāms savai aizstāvībai! Ja ne, tad, zvēru pie visām relikvijām, uzdancosiet man tā, ka līdz nāvei neaizmirsīsiet! Stāstiet man visu kā pie bikts!
Hireadans smagi nopūtās un paskatījās uz ragani zīmīgi un lūdzoši. Geralts ari nopūtās, nokremšļojās. Un pastāstīja visu. Nu, gandrīz visu.
- Ak tādas tās lietiņas, brīdi klusējis, bilda priesteris. Skaists stāsts. No gūsta atbrīvotais ģēnijs. Un burve, kurai uz šo ģēniju zobs. Nav slikta kombinācija. Tas var beigties slikti, ļoti slikti.
- Kas ir ģēnijs? jautāja Neville. Un kas bija vajadzīgs tai Jeneferai?
- Burvji, paskaidroja Kreps, smeļas savu varu no dabas spēkiem jeb, precīzāk, no tā saucamajiem Četriem Elementiem jeb Pirmsākumiem, tautā sauktām par stihijām. Gaiss, Ūdens, Uguns un Zeme. Katrai no šīm stihijām ir sava dimensija, burvju žargonā saukta par Plakni. Pastāv Ūdens Plakne, Uguns Plakne un tā tālāk. Šīs mums nepieejamās dimensijas apdzīvo būtnes, sauktas par ģēnijiem…
- Tā viņas dēvē leģendās, viņu pārtrauca raganis. Jo, cik man zināms…
- Nepārtrauc, noskaldīja Kreps. Tas, ka tev zināms maz, bija skaidrs jau tava stāstījuma laikā, ragani. Tagad paklusē un paklausies gudrākus par sevi. Atgriežoties pie ģēnijiem, viņi ir četru veidu, tāpat kā ir četras Plaknes. Pastāv Gaisa radības džini, ar Ūdens stihiju saistītie maridi, kā arī ifriti, kuri ir Uguns ģēniji, un Zemes ģēniji dao…
- Tu nu gan ieskrējies, Krep, iejaucās Neville. Te nav tempļa skola, nemāci mūs. Saki īsi: ko Jenefera grib no ģēnija?
- Šāds ģēnijs, birģermeistar, ir dzīvs maģiskās enerģijas savācējs. Ja burvim ir ģēnijs uz pasūtījumu, viņš var novirzīt šo enerģiju buramvārdu veidā. Viņam nav jānopūlas izvilkt Spēku no Dabas, to viņa vietā dara ģēnijs. Tādā gadījumā šāda burvja spēks ir milzīgs, gandrīz visvarens…
- Kaut kā nav nācies dzirdēt par burvjiem, kuri var visu, saviebās Neville. Taisni otrādi, vairākums no viņiem krietni vien pārspīlē savas spējas. To nevar un šo nevar…
- Burvis Stammelfords, viņu pārtrauca priesteris, atkal iejūtoties akadēmiska mācībspēka ādā, reiz pārbīdīja kalnu, jo tas aizsedza viņam skatu no torņa. Nevienam ne pirms, ne pēc tam nekad nebija izdevies paveikt kaut ko tamlīdzīgu. Tādēļ, ka Stammelfordam, kā vēsta leģenda, kalpoja dao, Zemes ģēnijs. Saglabājušies pieraksti par citu magu līdzīga mēroga izdarībām. Milzīgi viļņi un katastrofālas lietavas, bez šaubām, ir maridu roku darbs. Uguns stabi, ugunsgrēki un eksplozijas ir ugunīgo ifritu veikums…
- Virpuļviesuļi, vētras, lidošana pa gaisu, norūca Geralts. Džefrijs Monks.
- Viss sakrīt. Kā redzu, kaut ko tu tomēr zini. Kreps uzlūkoja viņu labvēlīgāk. Runā, ka vecais Monks atrada iespēju piespiest kalpot džinu, Gaisa ģēniju. Klīda baumas, ka ne vienu vien. Tos viņš esot turējis pudelēs un izmantojis pēc nepieciešamības trīs vēlēšanās no katra ģēnija. Tāpēc, ka ģēnijs, mani kungi, izpilda tikai trīs vēlēšanās, bet pēc tam ir brīvs un aizbēg uz savu dimensiju.