- Tas pie upes neko neizpildīja, nopietni teica Geralts.
- Tūdaļ pat ķērās Ugunspuķēm pie rīkles.
- Ģēniji, Kreps pacēla degunu, ir ļaunas un viltīgas būtnes. Viņiem netīk tie, kas viņus iesloga pudelēs un liek pārbīdīt kalnus. Viņi dara visu, lai padaritu vēlēšanos izpildi neiespējamu, un arī izpilda tās veidos, kurus grūti vadīt un paredzēt. Dažreiz pavisam burtiski, tādēļ jāuzmanās, kas tiek izsacīts. Lai ģēniju savaldītu, nepieciešama dzelzs griba, tērauda nervi, milzīgs Spēks un krietnas
prasmes. No tā, ko pastāstīji, izriet, ka tavas prasmes, ragani, bija nepietiekamas.
- Nepietiekamas, lai to draņķi savaldītu, piekrita Geralts. Taču es viņu padzinu tas aiztesās tā, ka pat gaiss gaudoja. Bet ari tas ir kaut kas. Tiesa, Jenefera izsmēja manu eksorcismu…
- Kas tas bija par eksorcismu? Atkārtojiet.
Raganis atkārtoja vārds vārdā.
- Ko?! Priesteris vispirms nobālēja, tad kļuva sarkans, visbeidzot zils. Kā tu uzdrošinies! Tu par mani ņirgājies?
- Bet, piedodiet, sāka stostīties Geralts. Godīgi sakot, es nezinu… šo vārdu nozīmi.
- Tad neatkārtojiet to, ko nezināt. Man nav ne mazākās saprašanas, kur jūs varējāt padzirdēt tādu pretekllbu!
- Nu jau pietiks, birģermeistars atmeta ar roku.
- Mēs zaudējam laiku. Labi. Nu mēs zinām, kam burvei vajadzīgs tas ģēnijs. Taču jūs, Krep, teicāt, ka tas nav labi. Kas nav labi? Lai jau viņa to noķer un lai lasās pie velna, kāda man tur daļa? Es domāju…
Neviens nekad neuzzināja, ko tajā mirklī domāja Neville, pat ja tā nebija lielīšanās. Uz sienas līdzās gobelēnam ar pravieti Balodi pēkšņi parādījās caurspīdīgs četrstūris, kaut kas nozibēja, un tad rātes zāles vidū ielidoja… Ugunspuķe.
- Nevainīgs! dzejnieks iekliedzās dzidrā, skanīgā tenorā, sēdēdams uz grīdas un ar miglainu skatienu lūkodamies apkārt. Nevainīgs! Raganis ir nevainīgs! Es vēlos, lai visi tam noticētu!
- Ugunspuķe! iesaucās Geralts, atturēdams Krepu, kurš nepārprotami grasījās veikt eksorcismu un, kas zina, vai tik ne uzlikt lāstu. No kurienes tu… te… Ugunspuķe!
- Geralt! Dzejnieks pietrausās kājās.
- Ugunspuķe!
- Kas tas tāds? norūca Neville. Pie joda, ja jūs nebeigsiet burties, es par sevi negalvoju. Teicu taču, ka Rindē burties nedrīkst! Vispirms jāiesniedz rakstisks lūgums, jāsamaksā nodeva un īpašuma nodoklis… Ei! Vai tad šis nav tas dziedonis, raganas ķīlnieks?
- Ugunspuķe, atkārtoja Geralts, turēdams dzejnieku aiz pleciem. Kā tu te nokļuvi?
- Nezinu, atzinās dzejnieks, rādīdams apmulsušu un norūpējušos vaigu. Godīgi sakot, visdrīzāk esmu neziņā, kas ar mani notika. Atceros pavisam nedaudz, un lai mani trieka ķer, ja es zinu, kas no tā bija patiesība, kas murgs. Tomēr es atceros nepavisam ne neglītu melnmatīti ar ugunīgām acīm…
- Ko jūs te man par melnmatītēm, viņus dusmīgi pārtrauca Neville. Pie lietas, cienītais, pie lietas. Jūs klaigājāt, ka raganis ir nevainīgs. Kā man tas būtu jāsaprot? Ka Laurītis pats pašrocīgi nozilinājis sev pakaļu? Ja jau raganis ir nevainīgs, citādi nevarētu būt. Tad jau tā laikam būs bijusi kolektīva halucinācija.
- Man nav nekas zināms ne par pakaļām, ne halucinācijām, lepni teica Ugunspuķe. Nedz arī par lauru vainagiem. Atkārtoju to, ko atminos, tā bija eleganta sieviete, ģērbusies gaumīgi piemeklētā melnbaltā apģērbā. Minētā mani brutāli iesvieda spīdošā caurumā laikam taču maģiskajā portālā. Bet pirms tam man deva skaidru un nepārprotamu rīkojumu. Pēc ierašanās man vajadzēja uz vietas nekavējoties paziņot, citēju: “Mana vēlēšanās ir tāda, lai man noticētu, ka raganis nav vainīgs tajā, kas noticis. Tāda un ne citāda ir mana vēlēšanās.” Vārds vārdā. Protams, es pavaicāju, kas par lietu, par ko ir runa un kādēļ tas viss. Melnmatīte mani nelaida pie vārda. Viņa mani
neglīti apsaukāja, paņēma aiz spranda un iemeta portālā. Tas ir arī viss, bet tagad…
Ugunspuķe izslējās, nopurināja bereti, sakārtoja apkakli un izmeklēto, kaut arī netīro žabo.
- …Vai kungi man varētu pateikt, kā sauc un kur atrodas šajā pilsētā vislabākais krogs?
- Manā pilsētā nav sliktu krogu, cienīgā tonī teica Neville. Taču, pirms varēsi par to pārliecināties, tu apmeklēsi nudien vislabāko tuptūzi šajā pilsētā. Tu un tavi kompanjoni. Jūs vēl neesat brīvībā, slamsti! To atcerieties! Paskat tik! Viens stāsta pasaciņas, bet otrs izlec no sienas un klaigā par nevainību, un bļauj, lai šim notic. Viņam pietiek nekaunības vēlēties…
- Dievi! priesteris pēkšņi saķēra plikpauraino galvu.
- Tagad saprotu! Vēlēšanās! Pēdējā vēlēšanās!
- Kas jums notika, Krep? birģermeistars sarauca pieri. Slims esat?
- Pēdējā vēlēšanās! atkārtoja priesteris. Viņa piespieda bardu izteikt pēdējo, trešo vēlēšanos. Ģēniju nevar iegūt īpašumā, iekams viņš nav izpildījis šo vēlēšanos. Bet Jenefera uzlika maģisko slazdu un noteikti notvēra ģēniju, pirms viņš paspēja aizbēgt savā dimensijā! Nevilla kungs, noteikti vajag…
Aiz loga sāka dunēt. Turklāt tik spēcīgi, ka nodrebēja sienas.
- Sasodīts, norūca birģermeistars, pienācis pie loga.
- Tuvu gan iespēra. Kaut nu nebūtu kādā mājā, ugunsgrēka man vēl te trūka… Dievi! Jūs tikai paskatieties! Tikai paskatieties uz to! Krep! Kas tas ir?
Visi kā viens metās pie loga.
- Ak, māmucīt! iebļāvās Ugunspuķe, ķerdams pie kakla. Tas ir viņš! Tas ir tas kucesdēls, kurš mani gandrīz nožņaudza!
- Džins! iekliedzās Kreps. Gaisa ģēnijs!
- Virs Errdila kroga! iesaucās Hireadans. Virs jumta!
- Viņa to notvēra! Priesteris izliecās tik tālu, ka gandrīz izkrita pa logu. Vai redzējāt maģisko gaismu? Burve notvēra ģēniju slazdā!
Geralts klusēdams skatījās.
Reiz, pirms daudziem gadiem, kad, vēl pavisam mazs smurgulis būdams, viņš apguva zinības Kaer Morhenā, raganu rezidencē, viņš un viņa biedrs Eskels notvēra lielu meža kameni, kuru pēc tam piesēja pie krūzes ar garu diegu, ko bija izvilkuši no krekla. Lūkojoties, ko sagūstītā kamene dara, viņi vai plīsa aiz smiekliem līdz brīdim, kad viņus šajā nodarbē pieķēra Vesemirs, viņu skolotājs, un noslānīja abus ar siksnu.
Virs Errdila kroga jumta riņķojošais džins izturējās gluži tāpat kā šī kamene. Viņš cēlās gaisā un krita, metās piķējošā lidojumā, nikni dūcot, riņķoja pa apkārtni. Tāpēc ka džins, tāpat kā kamene Kaer Morhenā, bija piesiets ar savītiem žilbinoši spožas, daudzkrāsainas gaismas pavedieniem, kas viņu cieši aptina un izbeidzās virs jumta. Džinam tomēr bija vairāk iespēju nekā pie krūzes piesietajai kamenei. Kamene nevarēja graut tuvākos apkārtnes jumtus, ārdīt salmu jumtus, nojaukt dūmeņus, drupināt tornīšus un mansardus. Džins to varēja. Un to arī darīja.
- Viņš posta pilsētu! iegaudojās Neville. Tas neradījums posta manu pilsētu!
- He, he, iesmējās priesteris. Man domāt, trāpīja gan izkapts uz akmens! Tas ir īpaši stiprs džins! Nudien nezinu, kurš kuru notvēris ragana viņu vai viņš raganu! Hā, beigsies ar to, ka džins viņu samals miltos, un tas ir ļoti labi! Viss būs pēc tiesas un taisnības!
- Man uzdirst tiesai un taisnībai! iebļāvās birģermeistars, neraugoties uz to, ka zem loga varētu stāvēt
iespējamie vēlētāji. Skaties, Krep, kas tur notiek! Panika, grautiņš! To tu man neteici, tu plikpaurainais muļķi! Taisīji gudru ģīmi, runāji, bet par svarīgāko ne vārda! Kāpēc tu neteici, ka šis dēmons… Ragani! Izdari taču kaut ko! Vai dzirdi, nevainīgais burvi? Noliec to velnu pie vietas! Es piedodu tev visus nodarījumus, bet…