- Te neko nevar līdzēt, Nevilies kungs, nosprauslājās Kreps. Jūs neklausījāties, kad es to teicu, tik vien. Jūs nekad neklausāties, kad es runāju. Tas, es atkārtoju, ir neparasti stiprs džins ja tā nebūtu, burve viņu jau būtu savaldījusi. Es jums saku, viņas burvestība tūdaļ kļūs vājāka un džins nekavējoties viņu samīcīs un aizbēgs. Tad beidzot būs miers.
- Un pilsēta pa to laiku būs drupās?
- Jāgaida, atkārtoja kapelāns. Taču ne jau klēpī saliktām rokām. Izdodiet pavēles, birģermeistar. Lai cilvēki pamet tuvākās apkārtnes namus un lai sagatavojas ugunsgrēku dzēšanai. Tas, kas tur šobrīd notiek, nav salīdzināms ar elli, kas sāksies, kad ģēnijs būs ticis galā ar burvi.
Geralts pacēla galvu, sastapās ar Hireadana skatienu un novērsās.
- Krepa kungs, viņš pēkšņi izlēma. Man vajadzīga jūsu palīdzība. Runa ir par portālu, caur kuru te ieradās Ugunspuķe. Portāls joprojām savieno rāti ar…
- Te nav pat pēdu no portāla, salti teica priesteris, norādot uz sienu. Vai neredzi?
- Portāls, pat būdams neredzams, atstāj pēdas. Ar burvestību šīs pēdas var nostabilizēt. Es aiziešu pa šīm pēdām.
- Jūs laikam neesat pie pilna prāta. Pat ja šāda cauriešana nesaraus jūs gabalos, ko jūs gribat panākt? Gribat ielīst viducī ciklonam?
- Es vaicāju: vai jūs varat veikt burvestību, kas stabilizēs pēdas?
- Burvestību? priesteris lepni pacēla galvu. Es neesmu bezdievīgs burvis! Es neveicu burvestības! Mans spēks rodas no ticības un lūgšanām!
- Varat vai nevarat?
- Varu.
- Tad ķerieties pie darba, jo laiks negaida.
- Geralt, ierunājās Ugunspuķe. Tu tiešām esi jucis! Turies tālāk no tā nolāpītā žņaudzēja!
- Lūdzu, klusumu, teica Kreps. Un nopietnību. Es lūdzos.
- Pie velna tavu lūgšanu! Neville neizturēja. Es skrienu saukt ļaudis! Kaut kas jādara, nevis jāstāv un jārunā! Dievi, kas par dieniņu! Kas par sasodītu dieniņu!
Raganis sajuta, ka Hireadans pieskaras viņa plecam. Viņš pagriezās. Elfs palūkojās viņam acīs, pēc tam nolaida skatienu.
- Tu ej uz turieni… jo tā vajag, tiesa?
Geralts apmulsa. Viņam šķita, ka viņš jūt ceriņu un ērkšķogu smaržu.
- Laikam gan, viņš vilcinoties teica. Vajag. Piedod man, Hireadan…
- Neatvainojies. Es zinu, ko tu jūti.
- Šaubos. Jo es pats to nezinu.
Elfs pasmaidīja. Šim smaidam bija maz kopīga ar prieku.
- Tur jau tā lieta. Tieši tur.
Kreps izslējās un dziļi ievilka elpu.
- Darīts, viņš teica, lepni norādīdams uz tikko manāmu kontūru sienā. Taču portāls ir svārstīgs un ilgi nenoturēsies. Nav arī nekādas drošības, ka tas nav
pārrauts. Pirms tajā iekāpsiet, ragana kungs, nokārtojiet rēķinus ar savu sirdsapziņu. Varu jums dot svētību, taču grēkatlaidei…
- …nepietiks laika, pabeidza Geralts. Zinu, Krepa kungs. Tam nekad nepietiek laika. Izejiet visi no zāles! Ja portāls eksplodēs, jums pārsprāgs ausu bungādiņas.
- Es palikšu, teica Kreps, kad aiz Ugunspuķes un elfa aizvērās durvis. Viņš veica gaisā kustības, veidojot ap sevi pulsējošu auru. Katram gadījumam uzlikšu aizsardzību. Ja portāls uzsprāgs… Mēģināšu jūs izvilkt, ragana kungs. Liela lieta bungādiņas. Bungādiņas ataug.
Geralts uzlūkoja viņu labvēlīgāk. Priesteris pasmaidīja.
- Jūs esat vīrišķīgs cilvēks, viņš teica. Gribat viņu glābt, vai tiesa? Taču vīrišķība te maz ko līdzēs. Džini ir atriebīgas radības. Burvei nav izredžu. Ja jūs turp iesiet, arī tiksiet pazudināts. Nokārtojiet rēķinus ar sirdsapziņu.
- Jau nokārtoju, Geralts nostājās vāri mirdzošā portāla priekšā. Krepa kungs?
- Klausos.
- Tas eksorcisms, kurš jūs tā izveda no pacietības… Ko nozīmē šie vārdi?
- Patiešām, nu gan ir īstais laiks jokiem un izklaidēm…
- Lūdzu jūs, Krepa kungs.
- Nu ko, teica priesteris, patverdamies aiz birģermeistara smagā ozolkoka galda. Tā ir jūsu pēdējā vēlēšanās, tādēļ arī pateikšu. Tas nozīmēja… Hmm… Hmm… “Lasies prom un izjādi sevi pats.”
Geralts spēra soli neesībā, un aukstums apslāpēja smieklus, kuri viņu kratīja.
Portāls, rēkdams un mutuļodams kā viesuļvētra, viņu ar joni izsvieda, izspļāva ar spēku, kurš plēsa plaušas vai pušu. Raganis bez spēka nogāzās uz grīdas, plātīdams muti un ar grūtībām tverdams gaisu.
Grīda dunēja. Vispirms viņš domāja, ka dreb pats pēc ceļa pa eksplodējošo portāla elli, taču tūdaļ saprata, ka maldās. Visa māja vibrēja, kratījās un krakšķēja.
Geralts palūkojās apkārt. Viņš atradās nevis istabiņā, kurā bija pēdējo reizi redzējis Jeneferu un Ugunspuķi, bet Errdila remontētā kroga plašajā kopējā zālē.
Viņš ieraudzīja sievieti nometušos ceļos starp galdiem, noliekušos pār maģisko lodi. Lode izstaroja spēcīgu, pienainu gaismu, caurspīdēja burves pirkstus sarkanus. Lodes izstarotais mirdzums veidoja tēlu mirguļojošu, nestabilu, taču skaidru. Geralts redzēja istabiņu ar zvaigzni un pentagrammu, kas bija uzzīmēta uz grīdas un tobrīd bija nokaitēta līdz baltkvēlei. Redzēja, kā no pentagrammas izšaujas daudzkrāsainas, sprakšķošas, ugunīgas līnijas, stiepdamās augšup jumta virzienā, un dzirdēja, kā no tā atskan mežonīgs notvertā džina rēciens. Jenefera ieraudzīja viņu un pacēla plaukstu.
- Nē! viņš iekliedzās. Nedari to! Es gribu tev palīdzēt!
- Palīdzēt! viņa iespurcās. Tu?
- Es.
- Par spīti tam, ko tev nodarīju?
- Par spīti tam.
- Aizraujoši. Taču patiesībā nav svarīgi. Man nevajag tavu palīdzību. Lasies no šejienes prom, tūdaļ pat!
- Nē.
- Lasies! viņa ieaurojās, naidīgi saviebusies. Te kļūst bīstami! Es to vairs nevaru kontrolēt, saproti? Nevaru to savaldīt, nesaprotu, kāpēc tas nelietis nekļūst vājāks! Notvēru šo, kad viņš izpildīja trešo trubadūra vēlēšanos, man viņu jau vajadzēja iedabūt lodē. Bet viņš nepavisam netop vājāks! Sasodīts, izskatās, ka viņš kļūst aizvien stiprāks! Taču es viņu tomēr pievārēšu un salauzīšu…
- Tu viņu nesalauzīsi, Jenefera. Viņš tevi nogalinās.
- Mani nav tik viegli nogalināt…
Viņa aprāvās. Visi kroga griesti pēkšņi iekvēlojās un iemirdzējās. Lodes izstarotā vīzija izplūda spožumā. Uz koka griestiem iezīmējās liels, ugunīgs četrstūris. Burve, pacēlusi rokas, izgrūda lāstu; no viņas pirkstiem izšāvās dzirksteles.
- Bēdz, Geralt!
- Kas notiek, Jenefera?
- Viņš ir mani atradis… viņa ievaidējās, sarkana no piepūles. Viņš grib tikt man klāt. Viņš veido savu portālu, lai tiktu iekšā. Viņš nevar pārraut saiti, taču caur portālu tiks te iekšā. Nevaru… nevaru viņu apturēt!
- Jenefera…
- Neizprašņā mani! Man jākoncentrējas… Geralt, tev jābēg. Es atvēršu savu portālu glābšanās ceļu tev. Liec vērā, tas būs nejaušās savienošanās portāls, man nav ne laika, ne spēka… Nezinu, kur tu nokļūsi… taču būsi drošībā… Sagatavojies…
Lielais portāls griestos pēkšņi žilbinoši uzplaiksnīja, atpletās un deformējās; no neeslbas izlīda raganim pazīstamā, nokārušās lūpas plātošā rīkle, griezīgi gaudodama. Jenefera pielēca kājās, savicināja rokas un izkliedza buramvārdus. No viņas plaukstas izšāvās gaismas pinums un uzkrita džinam virsū kā tikls. Džins ierēcās un izgrūda no