sevis garas ķetnas, kuras gluži kā uzbrūkošas kobras šāvās pret burves kaklu. Jenefera neatkāpās.
Geralts metās pie viņas, pagrūda sānis un aizsedza. Maģiskās gaismas apvītais džins izsprāga no portāla kā korķis no pudeles un, atpletis rīkli, metās viņiem virsū. Raganis sakoda zobus un sita ar Zīmi, taču bez acīmredzama rezultāta. Taču ģēnijs pārtrauca uzbrukumu. Viņš pamira gaisā pie pašiem griestiem, uzpūtās līdz iespaidīgiem izmēriem, izbolīja pret Geraltu blāvos redzokļus un ierēcās. Rēcienā bija kaut kas itin kā pavēle, it kā rīkojums. Raganis nesaprata, kāds.
- Uz turieni! iekliedzās Jenefera, norādīdama uz portālu, kuru bija uzbūrusi sienā pie kāpnēm. Salīdzinājumā ar ģēnija portālu burves portāls izskatījās niecīgs, neizskatīgs un pārlieku provizorisks. Turp, Geralt! Bēdz!
- Tikai kopā ar tevi!
Kustinot rokas, sieviete izkliedza buramvārdus; slazda daudzkrāsainās auklas meta dzirksteles, sprakšķēja. Džins sāka virpuļot kā dundurs, stiepdams valgus, tos savilkdams. Lēnām, taču noteikti viņš tuvojās burvei. Jenefera neatkāpās.
Raganis pielēca klāt, veikli pašāva priekšā kāju, ar vienu roku satvēra sievieti aiz jostas, ar otru sagrāba matus. Jenefera izgrūda nešķīstu lāstu un trieca ar elkoni viņam pa kaklu. Viņš neatlaidās. Asā ozona smarža, kuru radīja buramvārdi, nebija iznīcinājusi ceriņu un ērkšķogu smaržu. Geralts salieca burves kājas un, sievieti turēdams, lēca tieši opalescējošajā, mirgojošajā mazākā portāla neesībā.
Portāls veda nezināmajā. Viņi izlidoja, saslēgti apkampienos, nokrita uz marmora grīdas, slīdēja pa to kā pa ledu, apgāza milzīgu svečturi un tūdaļ pēc tam galdu, no kura,
ar troksni plīsdami, sāka birt kristāla kausi, paplātes ar augļiem un milzīgs šķīvis, pilns ar ledus gabaliņiem, ūdensaugiem un austerēm. Kāds iekliedzās, kāds iespiedzās.
Viņi gulēja tieši lielas deju zāles vidū, kuru spoži izgaismoja kandelabri. Grezni ģērbušies kungi un dārglietās mirdzošas dāmas, pārtraukuši deju, mēmā apstulbumā lūkojās uz abiem. Mūziķi galerijā bija beiguši spēlēt kakofoniju, kura vai plēsa ausis.
- Tu, kretīn! iekliedzās Jenefera, cenzdamās izskrāpēt viņam acis. Tu, sasodītais idiot! Tu mani iztraucēji! Es gandrīz būtu viņu notvērusi!
- Sūdu tu būtu notvērusi! viņš bļāva pretī, ne pa jokam noskaities. Es izglābu tev dzīvību, stulbā ragana!
Jenefera iesprauslājās kā saniknota kaķe; no viņas plaukstām izšāvās dzirksteles. Geralts, novērsis seju, satvēra vjņas plaukstu locītavas, un abi sāka vārtīties pa vidu austerēm, cukurotiem augļiem un ledus gabaliņiem.
- Vai cienītie var uzrādīt ielūgumu? jautāja stalts vīrietis ar ceremonijmeistara zelta ķēdi uz krūtīm, ar augstprātīgu sejas izteiksmi uzlūkodams viņus no augšas.
-Jādies prom, idiot! ieaurojās Jenefera, joprojām cenšoties izskrāpēt Geraltam acis.
- Tas ir skandāls, nosodoši teica ceremonijmeistars.
- Patiesi, jūs sākat pārspīlēt ar to teleportāciju. Es sūdzēšos Burvju Padomē. Pieprasīšu…
Neviens nekad neuzzināja, ko ceremonijmeistars pieprasītu. Jenefera izrāvās, ar atvērtu plaukstu ieblieza raganim pa ausi, no visa spēka iespēra viņam pa lielu un ielēca uz sienas gaistošajā portālā. Geralts metās pakaļ, ar ietrenētu kustību tverdams pēc viņas matiem un jostas. Jenefera, arī ietrenējusies, apstrādāja viņu ar elkoni. No pēkšņās kustības viņas kleita saplīsa tieši zem paduses,
atsedzot brīnišķīgu, meitenīgu krūti. No ieplēstā dekoltē izlidoja austere.
Abi iekrita portāla neesībā. Geralts vēl izdzirdēja ceremonijmeistara balsi:
- Mūziku! Spēlējiet tālāk! Nekas nav noticis. Lūdzu, neuztraucieties par šo nožēlas vērto starpgadījumu!
Raganis bija pārliecināts, ka ar katru nākamo ceļojumu cauri portālam pieaug arī risks nokļūt nelaimē, un nekļūdījās. Viņi gan nokļuva galamērķī Errdila krogā -, taču materializējās tieši zem pašiem griestiem. Abi nogāzās, sašķaidot kāpņu margas, un ar apdullinošu troksni nobūkšķēja uz galda. Galdam nebija paredzēts kaut ko tādu izturēt, un tas arī neizturēja.
Jenefera kritiena bridi atradās zem viņa. Viņš bija drošs, ka sieviete ir zaudējusi samaņu. Un kļūdījās.
Viņa ieblieza viņam ar dūri pa aci un iespļāva tieši sejā lamuvārdu straumi, kas nedarītu kaunu pat rūķu kapracim, bet rūķu kaprači bija izslavēti ar savu lamāšanās prasmi. Lāstus papildināja nikni un nekoordinēti sitieni uz labu laimi. Geralts saķēra viņu aiz rokas un, vēlēdamies izvairīties no sitiena ar pieri, iespieda seju burves dekoltē, kurš smaržoja pēc ceriņiem, ērkšķogām un austerēm.
- Laid mani! viņa ieaurojās, locīdamās kā zutis.
- Idiots, stulbenis, izvarotājs! Laid, ka tev saku! Valgs tūdaļ pārtrūks, man tas jānostiprina, citādi džins aizbēgs!
Viņš neatbildēja, kaut arī būtu gribējis, bet satvēra viņu vēl ciešāk, mēģinādams piespiest pie grīdas. Jenefera sāka neglīti lamāties, atvēzējās un ar celi no visa spēka iespēra viņam pa cirksni. Pirms viņš paspēja ievilkt elpu, viņa izrāvās un izkliedza buramvārdus. Viņš sajuta, kā kāda briesmīga vara grūž viņu pa grīdu, izlidina cauri visai zālei, bet pēc tam, aizsitot elpu, no visa spēka ietriec viņu
kokgriezumiem rotātā skapī, kurš neatgriezeniski sašķīda šķēpelēs.
IX
- Kas tur notiek?! Ugunspuķe, pieķēries pie mūra, izstiepa kaklu un mēģināja kaut ko saskatīt cauri lietusgāzei. Kas tur notiek, runājiet, pie joda!
- Viņi kaujas! ieaurojās viens no ziņkārīgajiem blandoņām, atlēkdams no kroga loga kā applaucējies. Viņa noskrandušie kolēģi arī metās bēgt, kailām pēdām plakšķinot pa dubļiem. Burvis un ragana kaujas!
- Kaujas? nobrīnījās Neville. Viņi kaujas, bet tas aptaurētais dēmons posta manu pilsētu! Skatieties atkal nogāza skursteni! Un nu izšķaidīja ķieģeļu cepli! Ei, cilvēki! Skriešus-uz turieni! Ak, dievi, laime vēl, ka līst, citādi būtu ugunsgrēks uz goda!
- Tas vairs ilgi nevilksies, drūmi teica priesteris Kreps. Maģiskā gaisma top vājāka, valgs tūdaļ pārtrūks. Nevilies kungs! Pavēliet cilvēkiem atkāpties. Tur tūdaļ ies vaļā pekle! No tās mājas paliks pāri vien šķēpeles! Errdila kungs, par ko jūs smejaties? Tā taču ir jūsu māja. Kas jūs tā uzjautrina?
- To graustu es apdrošināju par kaudzi naudas!
- Polise iekļauj arī maģiskus un pārdabiskus negadījumus?
- Protams.
- Saprātīgi, elfa kungs. Ļoti saprātīgi. Apsveicu. Ei, ļaudis, slēpieties! Kam dzīvība dārga, lai nenāk tuvāk!
Errdila mājas iekšienē atskanēja apdullinošs būkšķis, noplaiksnīja zibens. Bariņš atkāpās, slēpdamies aiz kolonnām.
- Kāpēc Geralts tur līda? ievaidējās Ugunspuķe.
- Kāda joda pēc? Kāpēc viņš ietiepās, gribēdams glābt burvi? Pie velna, kāpēc? Hireadan, vai tu ko saproti?
Elfs skumji pasmaidīja.
- Saprotu, Ugunspuķe, viņš apstiprināja. Saprotu.
X
Geralts izvairījās no kārtējās ugunīgi oranžās bultas, kas izšāvās no burves pirkstiem. Viņa bija manāmi nogurusi bultas bija blāvas un lēnas, un viņš no tām izvairījās bez lielām grūtībām.
-Jenefera! viņš iekliedzās. Nomierinies! Saproti beidzot, ko es tev gribu teikt! Tu nespēsi…
Viņš nepabeidza. No burves rokām izšāvās smalki, sarkani zibeņi, trāpot viņam vairākās vietās un rūpīgi savalgojot. Apģērbs nosprakšķēja un sāka dūmot.