- Nespēšu? viņa izgrūda caur zobiem, izslējusies pār viņu. Tūdaļ tu redzēsi, uz ko esmu spējīga. Pietiks ar to, ka tu pagulēsi un vairs man netraucēsi.
- Noņem to no manis! viņš ierēcās, mētādamies un raustīdamies ugunīgajā tīklā. Sasodīts, dedzina!
- Guli, nekusties, viņa deva padomu, smagi ievilkdama elpu. Tas dedzina tikai tad, kad kusties… Es nevaru tev veltīt vairāk laika, ragani. Pajārējāmies, taču kas par daudz, tas par skādi. Man jāķeras klāt džinam, citādi tas man izbēgs…
- Izbēgs? viņš ieaurojās. Jābēg ir tieši tev! Šis džins… Jenefera, klausies uzmanīgi! Man tev jāatzīstas… Teikšu tev patiesību. Tu būsi pārsteigta.
Džins sāka mētāties valgā, apmeta loku, nospriegoja viņu turošās tauvas un nogāza Bo Berranta nama tornīti.
- Tas nu gan rēc! Ugunspuķe saviebās, instinktīvi ķerdams pie kakla. Viņš nu gan šausmīgi rēc! Izskatās, ka viņš ir sasodīti nikns!
- Ir jau ari, teica priesteris Kreps. Hireadans viņam uzmeta zibenīgu skatienu.
- Ko?
- Viņš ir nikns, atkārtoja Kreps. Un es par to nebrīnos. Es ari būtu nikns, ja man vajadzētu vārds vārdā izpildīt pirmo vēlēšanos, kuru nejauši izteica raganis…
- Kā tā? iekliedzās Ugunspuķe. Geralts? Vēlēšanās?
- Tieši viņam rokās bija zīmogs, kurš savalgoja ģēniju. Ģēnijs izpilda viņa vēlēšanās. Tādēļ burve nevar savaldīt džinu. Taču raganis nedrīkst viņai to teikt, pat ja ir jau visu sapratis. Viņš nedrīkst viņai to teikt.
- Pie joda, norūca Hireadans. Nu es sāku saprast. Vārtnieks pagrabā… Pārsprāga…
- Tā bija ragana otrā vēlēšanās. Palikusi vēl viena. Pēdējā. Taču, dievu dēļ, viņš nedrīkst to atklāt Jeneferai!
XII
Viņa stāvēja, nekustīgi noliekusies pār viņu, nepievēršot nekādu uzmanību džinam, kurš virs kroga jumta centās atbrīvoties no valga. Ēka drebēja, no griestiem bira kaļķis un šķēpeles; mēbeles, spazmatiski drebēdamas, lēkāja pa grīdu.
- Ak tad tā, viņa iešņācās. Apsveicu. Tev izdevās mani apmānīt. Nevis Ugunspuķe, bet tu. Tad tādēļ džins tā
cīnās! Taču es vēl neesmu zaudējusi spēli, Geralt. Tu mani nenovērtē, nenovērtē manu spēku. Šobrīd vēl tu un džins esat manā varā. Tev ir vēl viena, pēdējā vēlēšanās? Nu tad izsaki to! Atbrīvosi džinu, un es tūdaļ to ieslodzīšu pudelē.
- Tev nepietiks spēka, Jenefera.
- Tu nenovērtē manu spēku. Vēlēšanos, Geralt!
- Nē, Jenefera. Nevaru… Džins varbūt arī to izpildīs, taču es tev to nenovēlu. Kad viņš būs brīvs, viņš tevi nogalinās, atriebsies tev… Tu nespēsi viņu notvert un nespēsi no viņa aizsargāties. Tu esi izsmelta, tik tikko turies kājās. Tu iesi bojā, Jenefera.
- Tā ir mana darīšana! viņa nikni iekliedzās. Kāda tev daļa, kas ar mani notiks? Labāk padomā, ko džins var dot tev! Tev vēl ir viena vēlēšanās! Vari vēlēties, ko vien gribi! Izmanto iespēju! Izmanto to, ragani! Tu vari iegūt visu! Visu!
XIII
- Viņi abi ies bojā? Ugunspuķe ievaimanājās. Kā tad tā? Krepa kungs, vai kā jūs tur… Kāpēc? Raganis taču… Kādēļ, ak tu sasodīti nolāpīts, viņš nebēg? Kāpēc? Kas viņu tur tur? Kāpēc viņš neatstāj likteņa varā to trako raganu un nebēg prom? Tam taču nav jēgas!
- Pilnīgi nekādas jēgas, rūgti teica Hireadans. Pilnīgi nekādas.
- Tā ir pašnāvība! Visīstākais stulbums!
- Tā taču ir viņa joma, iejaucās Neville. Raganis glābj savu pilsētu. Lai dievi mani liecinieki, ja viņš pievārēs burvi un padzīs dēmonu, es viņu bagātīgi atalgošu…
Ugunspuķe norāva no galvas ar dzērves spalvu rotāto bereti, uzspļāva tai, iemeta dubļos un sāka to midlt, turklāt izkliedzot dažādus vārdus dažādās valodās.
- Viņam taču… viņš pēkšņi ievaidējās. Ir vēl viena vēlēšanās! Viņš varētu glābt gan viņu, gan sevi! Krepa kungs!
- Tas nav tik vienkārši, priesteris aizdomājās. Taču, ja… Ja viņš izteiktu īsto vēlēšanos… Ja viņš savu likteni saistītu ar… likteni… Nē, nedomāju, ka viņš uz to iekristu. Un laikam labāk, ja viņš neiekristu.
XIV
- Vēlēšanos, Geralt! Ātrāk! Ko tu vēlies? Nemirstību? Bagātību? Slavu? Varu? Varenību? Nopelnus? Ātrāk, mums nav laika!
Viņš klusēja.
- Cilvēciskumu, viņa pēkšņi teica, nelāgi smīnēdama.
- Uzminēju, tiesa? Tu taču tieši to vēlies, pēc tā ilgojies! Atbrīvošanos, brīvību būt tam, kas tu vēlies būt, nevis tam, kam tev jābūt. Džins izpildīs šo vēlēšanos, Geralt. Izsaki to.
Viņš klusēja.
Viņa stāvēja viņa priekšā burvju lodes mirguļojošajā gaismā, maģijas apgaismojumā, džinu savalgojušo staru plaiksnas vidū, plīvojošiem matiem un violeti degošām acīm, izslējusies, slaika, melna, baisa… skaista.
Viņa pēkšņi noliecās, ieskatījās viņam acis, pavisam tuvu. Viņš sajuta ceriņu un ērkšķogu smaržu.
- Tu klusē, viņa nošņācās. Ko tu galu galā vēlies, ragani? Kāda ir tava visslēptākā vēlme? Nezini, nevari izlemt? Pameklē sevi, pameklē dziļi un kārtīgi, jo, zvēru pie Spēka, otras tādas iespējas tev nebūs!
Un viņš pēkšņi zināja patiesību. Zināja. Zināja, kas viņa kādreiz bija. Ko glabāja atmiņā, ko nevarēja aizmirst, no kā netika vaļā visu dzīvi. Kas viņa bija patiesībā, pirms kļuva par burvi.
Tāpēc, ka viņā lūkojās aukstas, caururbjošas, ļaunas un gudras kuprītes acis.
Viņš izbijās. Nē, ne no patiesības. Izbijās, ka viņa nolasīs viņa domas, uzzinās, ko viņš ir atminējis. Ka nekad viņam to nepiedos. Viņš noslāpēja sevi šo domu, nogalināja to, izmeta no atmiņas uz visiem laikiem bez pēdām un sajuta milzīgu atvieglojumu. Jūtot, ka…
Griesti pārplīsa. Džins, jau dziestošo staru tikla apvīts, rēkdams gāzās viņiem tieši virsū, bet šajā rēcienā bija dzirdams triumfs un atriebes alkas. Jenefera metās tam pretī, no viņas rokām izšāvās gaisma. Ļoti vāja gaisma.
Džins atvēra rīkli un izstiepa pret viņu rokas. Bet raganis pēkšņi saprata, ka zina, ko vēlas. Viņš izteica vēlēšanos.
XV
Māja eksplodēja, ķieģeļi, sijas un dēļi uzspurdza augšup dūmu un dzirksteļu vērpetē. No putekļu mākoņa izšāvās džins, milzīgs kā šķūnis. Rēkdams un kratīdamies triumfējošos smieklos, Gaisa ģēnijs džins jau brīvs, nekāda pienākuma un neviena gribas nesaistīts trīs reizes apmeta loku virs pilsētas, norāva rātes torņa smaili, uzšāvās debesīs un aizlidoja, pazuda, izgaisa.
- Aizbēga! Aizbēga! iesaucās priesteris Kreps. Raganis panāca savu! Ģēnijs aizlidoja! Viņš vairs nevienu neapdraudēs!
- Ak, teica Errdils ar neviltotu apbrīnu. Kādas brīnišķīgas drupas!
- Pie joda, pie joda! ieaurojās Ugunspuķe, sakņupis aiz mūra. Sagrāva visu māju! To neviens nevarētu pārdzīvot! Neviens, es jums saku!
- Raganis Rīvijas Geralts ziedojās pilsētas labā, svinīgi teica birģermeistars Neville. Mēs to neaizmirsīsim, saglabāsim viņa piemiņu. Padomāsim par pieminekli…
Ugunspuķe notrausa no pleca dubļainā niedru apmetuma gabalu, nopurināja no vamža lietū samērcētā apmetuma drupatas, palūkojās uz birģermeistaru un dažos rūpīgi izmeklētos vārdos izteica savu viedokli par ziedošanos, turēšanu piemiņā un visiem pasaules pieminekļiem.
XVI
Geralts palūkojās apkārt. No cauruma jumtā lēni pilēja ūdens lāses. Visapkārt slējās gruveši un koka stirpas. Apbrīnojamā kārtā vieta, uz kuras viņi gulēja, bija pilnīgi tīra. Viņiem pat nebija uzkritis neviens dēlis, neviens ķieģelis. Šķita, ka viņus ir sargājis neredzams vairogs.