Jenefera, viegli piesarkusi, notupās blakus, atspiedusi plaukstas uz ceļiem.
- Ragani, viņa noklepojās. Tu esi dzīvs?
- Dzīvs, Geralts noslaucīja no sejas putekļus, pelnus un iekunkstējās. Jenefera ar lēnu kustību pieskārās viņa augšdelmam, uzmanīgi pārlaida pirkstus plaukstai.
- Apdedzināju tevi…
- Sīkums. Dažas tulznas…
- Piedod. Zini, džins ir aizbēdzis. Nepārprotami.
- Tev žēl?
- Ne īpaši.
- Tas labi. Palīdzi, lūdzu, man piecelties.
- Pagaidi, viņa nočukstēja. Tā tava vēlēšanās… Es dziedēju, ko tu sev vēlējies. Es apstulbu, vienkārši apstulbu. Es varēju paredzēt jebko, taču lai… Kas tev lika to darīt, Geralt? Kāpēc… Kāpēc es?
- Nezini?
Viņa noliecās pār viņu, pieskārās, viņš sajuta, kā seju aizskar viņas mati, smaržodami pēc ceriņiem un ērkšķogām, un pēkšņi zināja, ka nekad neaizmirsīs šo smaržu, šo maigo pieskārienu, zināja, ka nekad vairs nevēlēsies citu lūpu kā vien šo, tik mīksto un miklo, un saldo no lūpukrāsas. Pēkšņi viņš zināja, ka kopš šā brīža pastāvēs tikai viņa, viņas kakls, pleci un krūtis, iznirdamas no melnās kleitas, viņas maigā, vēsā āda, kuru nevar salīdzināt ne ar vienu, kurai viņš pirms tam bija pieskāries. Viņš lūkojās tik tuvajās, violetajās acīs, visskaistākajās acīs visā pasaulē, acis, kuras, kā viņš baidījās, kļūs viņam… Par visu. Viņš to zināja.
- Tava vēlēšanās, viņa čukstēja, pielikusi lūpas pie pašas viņa auss. Nezinu, vai šāda vēlēšanās vispār var tikt izpildīta. Nezinu, vai Dabā pastāv tāds Spēks, kurš spētu izpildīt šādu vēlēšanos. Tomēr, ja tā ir, tad tu sevi esi nolēmis. Esi sevi nolēmis man.
Viņš pārtrauca viņu ar skūpstu, apskāvienu, pieskārienu, glāstu, glāstiem, bet pēc tam jau visu, ar sevi pašu, ar katru domu, vienīgo domu, visu, visu, visu. Viņi pārtrauca klusumu un uz grīdas izmētāto drēbju čaukstoņu, pārtrauca klusumu ļoti maigi un bija slinki, bija rūpīgi, kārtīgi un uzmanīgi, un, kaut arī abi ne visai zināja, kas tā tāda rūpēšanās un uzmanība, viņiem izdevās, jo viņi ļoti vēlējās. Un vispār viņi nekur nesteidzās, un visa pasaule pēkšņi izgaisa uz vienu mazu, īsu mirklīti, bet viņiem šķita, ka tā bija vesela mūžība, jo patiesībā tā bija vesela mūžība.
Bet pēc tam pasaule atkal turpinājās, taču turpinājās pavisam citādi.
- Geralt?
-Hm?
- Ko tālāk?
- Nezinu.
- Es ari nezinu. Jo, redzi, es… Neesmu droša, vai bija vērts sevi man nolemt. Es neprotu… Pagaidi, ko tu dari… Gribēju tev pateikt…
- Jenefer… Jena.
- Jena, viņa atkārtoja, viņam pilnīgi pakļaudamās.
- Neviens nekad mani tā nav saucis. Pasaki to vēlreiz, lūdzu.
-Jena.
- Geralt.
XVII
Lietus mitējās. Virs Rindes parādījās varavīksne; tās krāsainais, saraustītais loks pāršķēla debesis. Šķita, ka tā izaug tieši no kroga sagrautā jumta.
- Pie visiem dieviem, norūca Ugunspuķe. Kāds klusums… Viņu nav starp dzīvajiem, kad es jums saku. Abi ir viens otru nomaitājuši vai arī džins ticis ar viņiem galā.
- Vajadzētu palūkot, teica Vratimirs, noslaucīdams pieri ar samurcīto cepuri. Varbūt viņi ir ievainoti. Varbūt pasaukt ārstu?
- Drīzāk zārcinieku, teica Kreps. Es to burvi pazīstu, un raganim arī velis acīs skatījies. Ko tur vairs, jāsāk smiltainē rakt divas bedres. Šo Jeneferu es ieteiktu pirms apglabāšanas caurdurt ar apses mietu.
- Kāds klusums, atkārtoja Ugunspuķe. Pirms brīža pat dēļi lidinājās, bet tagad itin kā būtu magonēm piesēts.
Viņi ļoti uzmanīgi un lēni pienāca pie kroga drupām.
- Lai galdnieks sāk taisīt zārkus, teica Kreps. Pasakiet galdniekam…
- Klusu, viņu pārtrauca Errdils. Es kaut ko dzirdēju. Hireadan, kas tas bija?
Elfs atglauda no smailās auss matus, pielieca galvu.
- Neesmu drošs… Pieiesim tuvāk.
- Jenefera ir dzīva, pēkšņi teica Ugunspuķe, sasprindzinājis savu muzikālo dzirdi. Dzirdēju, kā viņa ievaidējās. O, atkal ievaidējās!
- Ahā, apstiprināja Errdils. Es arī dzirdēju. Ievaidējās. Viņa laikam cieš šausmīgas sāpes, kad es jums saku!
Elfs atkāpās no sapostītā loga, pa kuru bija uzmanīgi ielūkojies.
- Ejam prom, viņš īsi teica. Netraucēsim viņiem.
- Viņi abi ir dzīvi? Hireadan? Ko viņi tur dara?
- Ejam prom, atkārtoja elfs. Atstāsim viņus tur uz kādu brīdi vienus. Lai viņi tur paliek: viņa, viņš un viņa pēdējā vēlēšanās. Pagaidīsim kādā krogā; nepaies ilgs laiks, un viņi mums pievienosies. Abi.
- Ko viņi tur dara? ieinteresējās Ugunspuķe. Pie joda, pasaki taču!
Elfs pasmaidīja. Ļoti, ļoti skumji.
- Man netīk cēli vārdi, viņš teica. Taču bez cēliem vārdiem to nav iespējams pateikt.
Saprāta balss 7
i
Pļavā stāvēja Falviks pilnā apbruņojumā, bez bruņucepures, pāri pleciem atmetis ordeņa purpura apmetni. Līdzās viņam, sakrustojis rokas uz krūtīm, stāvēja drukns, bārdains rūķis lapsādas kažokā, bruņukreklā un bruņucepurē no dzelzs važiņām. Tailess bez bruņām, vienīgi īsā stepētā kamzolī lēni pastaigājās, laiku pa laikam vēzēdams kailo zobenu.
Raganis, apturējis zirgu, palūkojās apkārt. Cik vien tālu skats sniedza, visapkārt mirguļoja pļavu aplenkušo, ar šķēpiem bruņoto kareivju pusbruņas un plakanās kaskas.
- Pie joda, nomurmināja Geralts. To taču vajadzēja paredzēt.
Ugunspuķe pagrieza zirgu, izgrūda klusu lāstu, redzot, ka šķēpneši nogriež viņiem atkāpšanās ceļu.
- Kas par lietu, Geralt?
- Nekas. Turi muti ciet un nejaucies iekšā. Mēģināšu to kaut kā nokārtot.
- Kas par lietu, es tev prasu? Atkal kāda avantūra?
- Aizveries!
- Tā tomēr bija stulba iedoma braukt uz pilsētu, ievaidējās trubadūrs, nolūkojoties uz tempļa torņiem, kas
vīdēja pavisam netālu virs meža. Vajadzēja sēdēt pie Nennekes un nebāzt degunu laukā no mūriem…
- Aizveries, teicu. Redzēsi viss noskaidrosies.
- Neizskatās.
Ugunspuķēm bija taisnība. Pēc tā neizskatījās. Tailess, vēzēdams kailo zobenu, joprojām pastaigājās, pat nepaskatīdamies uz viņiem. Kareivji, atbalstījušies pret šķēpiem, viņus uzlūkoja drūmi un vienaldzīgi, kā jau profesionāļi, kuriem nogalināšana neizraisa intensīvu adrenalīna izdalīšanos.
Viņi nokāpa no zirgiem. Falviks un rūķis lēnā solī viņiem tuvojās.
- Ragani, jūs apvainojāt augstdzimušo Tailesu, grāfs teica bez ievadvārdiem un ierastajām laipnībām. Bet Tailess, kā jūs droši vien atminaties, nometa jums cimdu. Tempļa teritorijā nepieklājās jūs piespiest, tādēļ pagaidījām, kad izlīdīsiet no priesterienes brunču apakšas. Tailess gaida. Jums jācīnās.
- Mums jācīnās?
- Jācīnās.
- Bet vai jums nešķiet, Falvika kungs, Geralta lūpas savilkās greizā smīnā, ka augstdzimušais Tailess izrāda man pārāk lielu godu? Man nekad nav bijis tas gods būt bruņiniekam, bet, kas attiecas uz dzimšanu, tad labāk nepieminēt tās apstākļus. Baidos, ka neesmu pietiekami cienīgs, lai… Kā šajos gadījumos saka, Ugunspuķe?