- Lai sniegtu gandarījumu un pieņemtu divkauju, piepūtis vaigus, noskandēja dzejnieks. Bruņinieku kodekss nosaka…
- Ordeņa kapituls vadās pēc sava kodeksa, viņu pārtrauca Falviks. Ja jūs būtu izsaukuši ordeņa bruņinieku, tas varētu atteikt jums gandarījumu vai arī to pieņemt
atkarībā no vēlēšanās. Taču ir noticis pretējais: tieši bruņinieks jūs izaicina un ar to pašu paaugstina jūs līdz savam stāvoklim, protams, vienīgi uz laiku, kurš nepieciešams negoda nomazgāšanai. Jūs nevarat atteikties. Atteikšanās pielīdzināties viņam godā padarītu jūs par necienīgu.
- Ak, cik loģiski, teica Ugunspuķe, savilcis seju zobgalīgā grimasē. Redzu, ka esat studējis filozofiju, bruņinieka kungs.
- Nejaucies iekšā, Geralts pacēla galvu un palūkojās Falvikam acīs. Pabeidziet, bruņiniek. Es gribētu zināt, ko esat nodomājuši. Kas notiks, ja es izrādītos necienīgs?
- Kas notiks? Falviks savilka lūpas ļaunā smīnā.
- Tas, ka tūdaļ pat likšu tevi pakārt koka zarā, tu, pabira.
- Rāmāk, pēkšņi atskanēja rūķa aizsmakusi balss.
- Nenervozējiet, grāfa kungs. Un bez apvainojumiem, labi?
- Nemāci man, kā uzvesties, Kranmer, bruņinieks izgrūda caur zobiem. Un atceries, ka princis deva pavēles, kuras tev jāpilda mats matā.
- Tieši jūs mani nemāciet, grāf. Rūķis atbalstīja dūri pret divasmeņu cirvi, kurš bija aizbāzts aiz jostas. Es zinu, kā pildīt pavēles, un iztikšu bez pamācībām. Geralta kungs, atļausiet? Esmu Denniss Kranmers, prinča Herevarda sardzes kapteinis.
Raganis stīvi paklanījās, lūkodamies rūķa acīs gaišpelēkās, tēraudspožās zem pinkainajām salmu krāsas uzacīm.
- Piekāpieties Tailesam, ragana kungs, rāmi turpināja Denniss Kranmers. Tā būs labāk. Cīņai jābūt nevis uz nāvi, bet līdz brīdim, kad pretinieks zaudē kaujas spējas. Tādēļ dodieties uz kaujaslauku un ļaujiet viņam jūs pieveikt.
- Kā, lūdzu?
- Bruņinieks Tailess ir prinča mīlulis, ļauni smīnot, teica Falviks. Ja tu, izdzimteni, divkaujā pieskarsies viņam ar zobenu, tu saņemsi sodu. Kapteinis Kranmers tevi arestēs un nogādās viņa augstības vaiga priekšā, lai tu tiktu sodīts. Tādas pavēles viņš saņēma.
Rūķis pat nepalūkojās uz bruņinieku, nenovērsdams no Geralta savu auksto, tēraudspožo acu skatienu. Ragana sejā parādījās tikko manāms, taču diezgan nelāgs smīns.
- Ja pareizi saprotu, viņš teica, man jāpieņem divkauja, jo, ja es atteikšos, mani pakārs. Ja cīnīšos, man jāļauj, lai pretinieks mani sakropļo, jo, ja es viņu ievainošu, mani uzvilks uz moku rata. Vienkārši izcilas alternatīvas. Bet varbūt man aiztaupīt jums šīs rūpes? Ar pieri iebliezīšu pa egles stumbru un pats labprātīgi zaudēšu samaņu. Vai tas jūs apmierinās?
-Jokus pie malas! nošņācās Falviks. Nepadari savu stāvokli vēl sliktāku. Tu, blandoņa, apvainoji ordeni, un par to tev jāsaņem sods. Nu, vai tagad saprati? Savukārt jaunajam Tailesam nepieciešama ragaņa sakāvēja slava, un kapteinis vēlas viņam to sagādāt. Citādi tu jau šūpotos zarā. Ja ļausi sevi pieveikt, glābsi savu nožēlojamo dzīvību. Mums nav vajadzīgs tavs līķis. Mēs tikai gribam, lai Tailess apskādētu tev ādu. Bet tava mutanta āda ātri sadzīs. Nu, ir laiks. Izlem! Tev nav izvēles.
- Jūs tā uzskatāt, grāfa kungs? Geralts pasmaidīja vēl nelāgāk, palūkojās apkārt, uzmeta kareivjiem vērtējošu skatienu. Manuprāt, ir gan.
- Jā, tas tiesa, atzina Denniss Kranmers. Ir. Taču tad līs asinis, milzums asiņu. Tāpat kā pie Blavikenas. Vai jūs to vēlaties? Vēlaties notraipīt sirdsapziņu ar asinīm un nāvēm? Tādēļ, ka izvēle, par kuru jūs domājat, Geralta kungs, ir asinis un nāve.
-Jūsu argumenti ir valdzinoši, pat neatvairāmi, pajokoja Ugunspuķe. Uzbrūkat cilvēkam mežā un mēģināt viņu pamudināt uz humānismu, apelējat pie viņa cēlākajām jūtām. Lūdzat, cik saprotu, lai viņš neizlietu viņam uzbrukušo laupītāju asinis. Viņam esot jāapžēlojas par burlakām, jo burlakas esot nabadzīgi, tiem mājās esot palikušas sievas, bērni un, kas zina, varbūt pat arī mātes. Taču vai jums nešķiet, kapteini Kranmer, ka jūsu raizes ir pārsteidzīgas? Lūk, es skatos uz tiem jūsu šķēpnešiem un redzu, kā nabadziņiem trīc ceļi no domas vien, ka būs jācīnās ar Rīvijas Geraltu ar ragani, kurš kailām rokām ticis galā ar strigu. Te neizlīs ne asiņu lāsīte, nevienam netiks uzplēsta ne mazākā skrambiņa. Izņemot tos, kuri lauzīs sev kājas, mukdami uz pilsētu.
- Es, rāmi teica rūķis un nesteidzīgi pakasīja bārdu,
- neko nevaru pārmest saviem ceļiem. Līdz šim ne no viena neesmu mucis un savus paradumus nemainīšu. Neesmu precējies, par bērniem man nekas nav zināms, un arī savu māti, vistuvāk man zināmo sievieti, es nevēlētos šajā pasākumā iesaistīt. Taču pavēles, kuras man dotas, es pildīšu. Un, kā allaž, mats matā. Neapelējot ne pie kādām jūtām, lūdzu Rīvijas Geraltu pieņemt lēmumu. Pieņemšu jebkuru izvēli un rīkošos atbilstoši.
Rūķis un raganis palūkojās viens otram acīs.
- Labi, beidzot teica Geralts. Nokārtosim to. Žēl tērēt dienu.
- Tātad jūs piekrītat, Falviks pacēla galvu, un viņam iezibējās acis. Esat gatavi divkaujai ar dižciltīgo Dorndalas Tailesu?
-Jā.
- Labi. Sagatavojieties.
- Esmu gatavs, Geralts uzvilka cimdus. Netērēsim laiku. Ja Nenneke uzzinās par šo avantūru, būs elle. Nokārtosim to ātri. Ugunspuķe, saglabā mieru. Tev gar to nav nekādas daļas. Vai tiesa, Kranmera kungs?
- Protams, stingrā balsī apstiprināja rūķis un palūkojās uz Falviku. Protams, Geralta kungs. Lai kā arī būtu, tas attiecas tikai uz mums.
Raganis pasniedzās pāri plecam un izvilka zobenu.
- Nē, teica Falviks, izvilkdams savējo. Tu necīnīsies ar savu bārdasnazi. Paņem manu zobenu.
Raganis paraustīja plecus. Paņēma grāfa ieroci un izmēģinot savicināja.
- Smags, viņš auksti konstatēja. Tikpat labi mēs varētu cīnīties ar krāsns biguļiem.
- Tailesam ir tāds pats. Vienlīdzīgas iespējas.
- Neizsakāmi asprātīgi, Falvika kungs. Vienkārši apbrīnojami.
Kareivji retinātā lokā aplenca pļavu. Tailess un raganis nostājās viens otram pretī.
- Tailesa kungs? Varbūt vēlaties atvainoties?
Bruņinieciņš saknieba lūpas, aizlika kreiso roku aiz
muguras un sastinga paukotāja pozīcijā.
- Nē? Geralts pasmaidīja. Nepaklausīsiet saprāta balsij? Žēl.
Tailess pietupās, palēcās un zibenīgi, bez brīdinājuma uzbruka. Raganis pat nepapūlējās uzbrukumu atvairīt, izvairījās no plakaniskā cirtiena ar strauju puspagriezienu. Bruņinieciņš plaši atvēzējās, asmens atkal pāršķēla gaisu, Geralts ar veiklu pirueti izvairījās no smailes, atsperīgi atlēca, ar īsu fintu izsita Tailesu no ritma. Tailess izgrūda lāstu, veica plašu cirtienu no labās puses, uz mirkli zaudēja līdzsvaru, mēģināja to atgūt, instinktīvi, neveikli un
augstu pacēlis aizsardzībai zobenu. Raganis zibenīgi un spēcīgi cirta belza taisni, iztaisnojot roku visā garumā. Smagais ierocis šķindot sadūrās ar Tailesa asmeni tā, ka tas ar spēcīgu atsitienu ietriecās viņam tieši sejā. Bruņinieks iegaudojās, nokrita četrrāpus un ar pieri piekļāvās zālei. Falviks pieskrēja klāt. Geralts iecirta zobenu zemē un aizgriezās.
- Ei, sardze! piecēlies ieaurojās Falviks. Ņemiet viņu ciet!
- Stāvēt! Mierā! aizsmakušā balsī iesaucās Denniss Kranmers, satvēris cirvi. Kareivji sastinga.
- Nē, grāf, lēni teica rūķis. Es vienmēr izpildu pavēles mats matā. Raganis nepieskārās bruņiniekam Tailesam. Puišelis dabūja pats ar savu dzelzi. Nepaveicās.