- Klusē, teica raganis. Citādi pievilināsi viņu pirms laika.
- Tu, nolādētais slepkava! Kur tu esi? Tūdaļ pat mani atbrīvo, nelieti! Uzvilkšu pie kāķa, tu, kuces dēls!
- Klusē!
Ostrits smagi elpoja.
- Tu viņai mani atstāsi aprīšanai? Sasietu? viņš jautāja jau klusāk, gandrīz čukstus izgrūžot lāstu.
- Nē, atbildēja raganis. Es tevi palaidīšu. Taču ne tagad.
- Tu, nelieti! iesēcās Ostrits. Lai pievilinātu strigu? -Jā-
Ostrits apklusa, vairs nesvaidījās, gulēja rāmi.
- Ragani?
-Jā-
- Tas tiesa, ka gribēju gāzt Foltestu. Ne es viens. Taču es vienīgais alku viņa nāves, gribēju, lai viņš nomirst mokās, lai zaudē prātu, lai dzīvs sapūst. Zini, kādēļ?
Geralts klusēja.
- Es mīlēju Adu. Karaļa māsu. Karaļa mīļāko. Karaļa padauzu. Mīlēju viņu… Ragani, tu esi te?
- Esmu.
- Zinu, ko tu domā. Taču tā nebija. Tici man, es neuzliku lāstu. Neesmu skolots burvestībās. Tikai vienreiz dusmās pateicu… Tikai vienreiz. Ragani? Vai dzirdi?
- Dzirdu.
- Tā bija viņa māte, vecā karaliene. Tā noteikti bija viņa. Viņa nespēja noskatīties, ka viņš un Ada… Es nē. Es tikai vienu reizi, zini, mēģināju viņu pierunāt, bet Ada… Ragani! Prāts aptumšojās, un pateicu… Ragani? Tas esmu es? Es?
- Tam vairs nav nozīmes.
- Ragani? Vai pusnakts tuvu?
- Tuvu.
- Palaid mani agrāk. Dod vairāk laika.
- Nē.
Ostrits nedzirdēja, kā atbīdoties nošņirkst šķirsta vāks, taču raganis gan dzirdēja. Viņš noliecās un ar dunci pārcirta valgus, kas saistīja bajāru. Ostrits, negaidīdams pamudinājumu, pielēca kājās, sāka neveikli klumzāt ar notirpušajām kājām, tad metās skriešus. Viņa acis bija jau tiktāl pieradušas pie tumsas, ka redzēja ceļu no galvenās zāles uz izeju.
No grīdas dārdēdama izsprāga plāksne, kas aizšķērsoja ieeju uz kapenēm. Geralts, tālredzīgi noslēpies aiz kāpņu
balustrādes, pamanīja ķēmīgo strigas siluetu, kurš sekoja aizvien klusākajai bēgošā Ostrita zābaku dunoņai. Veikli, ātri un nekļūdīgi. Striga neizdvesa ne mazāko skaņu.
Baiss, dvēseli plosošs, mežonīgs kliedziens pāršķēla nakti, lika nodrebēt mūriem un nevarēja vien beigties, te pieaugot spalgumā, te kļūdams klusāks un vibrēdams. Raganis nevarēja pietiekami skaidri novērtēt attālumu viņa saasinātā dzirde neļāva to noteikt -, taču viņš zināja, ka striga Ostritu panākusi ātri. Pārāk ātri.
Viņš iznāca zāles vidū, nostājās turpat pie ieejas kapenēs. Nometa apmetni. Pakustināja plecus, iekārtojot zobenu parocīgāk. Uzvilka cimdus. Viņam vēl bija nedaudz laika. Raganis zināja, ka striga, kaut arī pieēdusies līdz kaklam, tomēr tik ātri nepametīs Ostrita līķi. Sirds un aknas bija vērtīga pārtikas rezerve ilgajam letarģijas laikam.
Raganis gaidīja. Līdz rītausmai saskaņā ar viņa aprēķiniem atlika vēl apmēram trīs stundas. Gaiļa dziedāšana varētu viņu vienīgi maldināt. Taču apkārtnē, visticamāk, nebija nekādu gaiļu.
Viņš saklausīja. Striga kustējās lēni, čāpodama pa flīžu grīdu. Un tad viņš ieraudzīja.
Apraksts bija precīzs. Uz īsā kakla uzsēdināto nesamērīgi lielo galvu ieskāva sapinkātu sarkanīgu matu oreols. Acis spīdēja tumsā kā divi karbunkuli. Striga stāvēja nekustīgi un lūkojās uz Geraltu. Pēkšņi viņa atvāza rīkli, itin kā izrādīdama baltu smailu zobu rindas, tad aizcirta žokļus ar troksni, kurš atgādināja aizkrītoša lādes vāka skaņu. Un acumirklī no vietas, bez ieskriešanās palēcās, tēmējot raganī ar saviem asiņainajiem nagiem.
Geralts palēcās malā, sāka griezties kā vilciņš; striga, viņu aizķērusi, arī sāka griezties, nagiem šķeldama gaisu. Viņa noturēja līdzsvaru, uzbruka no jauna, tūdaļ pat
puspagriezienā nošņakstinot zobus pie pašām Geralta krūtīm. Rlvijietis atlēca uz otru pusi, trīsreiz mainīja griešanās virzienu, apmulsinot strigu. Palēcienā viņš spēcīgi, taču bez atvēziena iebelza viņai pa deniņiem ar cimda virspusē virs pirkstu kauliņiem nostiprinātajiem sudraba piešiem. Striga baisi ierēcās, atbalsij atviļņojot visā pilī, pieplaka pie zemes, sastinga un sāka gaudot dobji, naidīgi, nikni.
Raganis ļauni nosmīnēja. Pirmais mēģinājums, kā viņš bija paredzējis, bija veiksmīgs. Sudrabs strigai bija nāvējošs tāpat kā vairumam neradību, kuras šaisaulē izsaukusi burvestība. Tātad pastāvēja iespēja: bestija bija tāda pati kā citas, un tas varēja nodrošināt veiksmīgu lāsta noņemšanu, savukārt sudraba zobens ārkārtas gadījumā varēja glābt viņa dzīvību.
Striga nesteidzās uzbrukt no jauna. Šoreiz viņa tuvojās palēnām, atņirgusi ilkņus un pretīgi slienādamās. Geralts atkāpās, Spmeta pusloku, uzmanīgi sperdams soļus, palēninot un paātrinot kustības novērsa strigas uzmanību, apgrūtināja viņas gatavošanos lēcienam. Iedams raganis atritināja smalku, izturīgu ķēdi ar atsvaru galā. Ķēde bija no sudraba.
Brīdī, kad striga saspringa un palēcās gaisā, ķēde nosvilpa un, izvīdamās kā čūska, vienā mirklī apvija neradībai rokas, kaklu un galvu. Striga, griezīgi iespiegdamās, palēcienā krita. Viņa svaidījās pa flīžu grīdu, baisi rēcot; nevarēja atšķirt, vai tas bija no niknuma vai dedzinošām sāpēm, kuras viņai sagādāja ienīstais metāls. Geralts bija apmierināts: nogalināt strigu ja vien viņš to gribētu šajā brīdī nebūtu lielu grūtību. Taču raganis negrasījās izvilkt zobenu. Līdz pat šim brīdim nekas strigas uzvedībā neliecināja, ka šis varētu būt bezcerīgs gadījums. Geralts atkāpās drošā attālumā un, nenolaizdams acu no silueta, kurš kūņojās pa grīdu, dziļi ievilka elpu un koncentrējās.
Ķēde satrūka, sudraba posmi kā lietus šaltis pašķīda uz visām pusēm, smalki šķindēdami pār akmens grīdu. Niknuma aptumšotu skatienu striga gaudodama metās uzbrukumā. Geralts rāmi gaidīja, tad, pacēlis labo plaukstu, sev priekšā uzvilka Aard zīmi.
Striga, kā saņēmusi belzienu ar āmuru, aizlidoja dažus soļus atpakaļ, taču noturējās kājās, atvāza nagus, atņirdza ilkņus. Viņas mati saslējās un iepllvojās, it kā viņu būtu ķērusi pēkšņa vēja brāzma. Ar lielām mokām, gārgdama viņa soli pa solim tuvojās. Par spīti visam, tuvojās.
Geraltu pārņēma nemiers. Viņš bija rēķinājies, ka Zīme pilnībā strigu neparalizēs, taču nebija gaidījis, ka neradlba tik viegli pārvarēs šķērsli. Viņš nevarēja noturēt Zīmi pārāk ilgi, tas bija ļoti nogurdinoši, bet strigai, lai tiktu pie viņa, vairs atlika ne vairāk par desmit soļiem. Viņš pēkšņi noņēma Zīmi un atlēca malā. Kā jau Geralds bija gaidījis, pārsteigtā striga aizlidoja uz priekšu, zaudēja līdzsvaru, apgāzās, paslīdēja uz flīzēm un noripoja lejup pa kāpnēm tieši grīdā melnējošajā ieejas caurumā uz kapenēm. No lejas pacēlās viņas aizvainotā gaudošana.
Lai iegūtu laiku, Geralts metās augšup pa kāpnēm, kuras veda uz mazo galeriju. Viņš nepaspēja pakāpties pat puspakāpienu, kad striga izlēca no kapenēm, vajādama viņu kā milzīgs, melns zirneklis. Raganis nogaidīja, kad tā uzskries viņam pakaļ, pēc tam pārlēca pāri balustrādei un nolēca lejā. Striga uz kāpnēm sagriezās, atspērās un lidoja uz viņa pusi neticamā, vairāk nekā desmit metrus garā lēcienā. Viņa vairs tik viegli neļāva sevi apmānīt ragana piruetēm uz rīvijieša ādas jakas palika divu strigas nagu pēdas. Taču jauns, izmisīgi spēcīgs cimdu sudraba dzelkšņu cirtiens atsvieda strigu atpakaļ, lika tai salīgoties. Geralts, jūtot sevi augam niknumu, iešūpojās, izlieca augumu atpakaļ un ar spēcīgu spērienu sānos nogāza neradību no kājām.