- Viņam ir savainota seja! Viņš ir izķēmots uz visu mūžu!
- Ada saaugs, Denniss Kranmers ieurbās raganī ar savām tēraudzilajām acīm un smaidā atieza zobus. Un rēta? Rēta bruņiniekam ir godpilna piemiņas lieta, iemesls slavai un cieņai, kuru tā vēlējās sagādāt kapituls. Bruņinieks bez rētas ir pirdiens, ne bruņinieks. Grāf, pajautājiet viņam pats, un pārliecināsieties, ka viņš par to tikai priecājas.
Tailess vārtījās pa zemi, spļāva asinis, vaidēja un gaudoja, nepavisam neizskatīdamies iepriecināts.
- Kranmer! ierēcās Falviks, izraudams no zemes savu zobenu. Zvēru, tu to nožēlosi!
Rūķis pagriezās, nesteidzīgi izvilka aiz jostas aizsprausto cirvi, noklepojās un sulīgi iespļāva labajā delnā.
- Ai, grāfa kungs, viņš nošņirkstināja zobus. Nemētājieties ar zvērestiem! Ciest nevaru zvērestu lauzējus, bet princis Herevards man deva tiesības tādus bez vārda runas
pakārt. Šoreiz laidīšu gar ausīm jūsu muļķīgos vārdus. Taču ļoti lūdzu, vairs tos neatkārtojiet.
- Ragani, Falviks, vai smakdams aiz niknuma, pagriezās pret Geraltu. Lasies prom no Elanderas. Uz ātrāko. Nekavējoties ne mirkli!
- Reti kad mēs esam vienisprātis, norūca Denniss, pienākdams pie ragana un atdodams viņam zobenu, taču šajā gadījumā viņam ir taisnība. Brauciet no šejienes uz visātrāko.
- Darīsim, kā vēlaties, Geralts pārlika jostu pār plecu.
- Taču pirms tam… Man vēl kāds vārds sakāms grāfa kungam. Falvika kungs!
Baltās rozes bruņinieks sāka nervozi mirkšķināt un noslaucīja rokas apmetni.
- Uz mirkli atgriezīsimies pie jūsu kapitula kodeksa, turpināja raganis, pūlēdamies nesmaidīt. Mani ļoti interesē viena lieta. Ja nu, pieņemsim, es, juzdamies neapmierināts un apvainots jūsu nostājas dēļ visā šajā afērā, izsauktu jūs uz divkauju te un tagad, uz līdzenas vietas, ko jūs darītu? Vai atzītu mani par pietiekami cienīgu, lai krustotu ar mani zobenus? Vai arī man atteiktu, pat zinādams, ka atteikšanās gadījumā es uzskatītu, ka jūs neesat cienīgs pat tā, lai jums uzspļautu, sadotu pa ģīmi un iespertu pa pakaļu kalpu acu priekšā? Grāf Falvik, esiet tik laipns un apmieriniet manu ziņkāri.
Falviks nobālēja, soli atkāpās, palūkojās apkārt. Kareivji izvairījās no viņa skatiena. Denniss Kranmers saviebās, izbāza mēli un krietnā attālumā aizraidīja spļāvienu.
- Kaut arī jūs klusējat, turpināja Geralts, es saklausu jūsu klusēšanā saprāta balsi, Falvika kungs. Jūs apmierinājāt manu ziņkāri, un tagad es apmierināšu jūsējo. Ja jūs interesē, kas notiks, ja ordenis sagribēs kaut kādā veidā
kaitēt mātei Nennekei vai priesterienēm vai pārlieku uzplīsies kapteinim Kranmeram, tad ziniet, grāf, ka es jūs sameklēšu un, neskatoties ne uz kādiem kodeksiem, nolaidīšu jums asinis kā sivēnam.
Bruņinieks nobālēja vēl vairāk.
- Neaizmirstiet manu solījumu, Falvika kungs. Nāc, Ugunspuķe. Mums laiks. Paliec sveiks, Dennis.
- Veiksmi, Geralt, plati pasmaidīja rūķis. Paliec sveiks. Esmu ļoti priecīgs par mūsu tikšanos, gaidu nākamo.
- Es gluži tāpat, Dennis. Līdz nākamajai tikšanās reizei.
Viņi aizjāja demonstratīvi lēni un neatskatoties. Zirgi
sāka rikšot, kad viņi jau bija pazuduši mežā.
- Geralt, pēkšņi ierunājās dzejnieks. Mēs taču nejāsim tieši uz dienvidiem? Būs ar līkumu jāapbrauc Elanderu un Herevarda īpašumi? Ko? Vai arī tu esi noskaņots turpināt šo izrādi?
- Nē, Ugunspuķe. Neesmu. Brauksim pa mežiem un vēlāk nogriezīsimies uz Tirgoņu lielceļa. Atceries Nennekei ne vārda par šo saķeršanos. Ne vārdiņa.
- Cerams, mēs tūdaļ pat dosimies ceļā?
- Tūdaļ pat.
II
Geralts noliecās, pārbaudīja salaboto kāpšļa loku, pielāgoja pēc jaunas ādas smaržojošo, vēl stīvo un sprādzei nepakļāvīgo pavadu. Sakārtoja seglu siksnu, somas, zem segliem sarullēto zirga deķi un tam piekabināto sudraba zobenu. Nenneke nekustīgi stāvēja līdzās, sakrustojusi rokas uz krūtīm.
Pienāca Ugunspuķe, vezdams savu tumši bēro zirgu.
- Paldies par uzņemšanu, augsti cienītā, viņš nopietni teica. Un vairs nedusmo uz mani. Es taču tāpat zinu, ka mani mīli.
- Protams, Nenneke tikpat nopietni piekrita. Mīlu tevi, ķēmarausi, kaut pati nezinu, kādēļ. Paliec sveiks.
- Uz redzēšanos, Nenneke.
- Uz redzēšanos, Geralt. Sargi sevi.
Raganis rūgti pasmaidīja.
- Es izvēlos sargāt citus. Tas ir daudz lietderīgāk.
No tempļa starp efejām apaugušām kolonnām iznāca Jola divu jaunāku adeptu pavadībā. Viņa nesa ragana lādīti un neveikli vairījās no viņa skatiena. Norūpējies smaids te parādījās, te nozuda viņas piesārtušajā, vasarraibumainajā sejā. Viņai sekojošās adeptes apmainījās ar zīmīgiem skatieniem un pūlējās apvaldīt smieklus.
- Dižās Meliteles dēļ, nopūtās Nenneke. Vesela atvadu procesija. Paņem lādīti, Geralt. Papildināju tavus eliksīrus, tagad tev ir viss, kā trūka. Un tās, pats zini, kuras zāles. Lieto regulāri divas nedēļas. Neaizmirsti. Tas ir svarīgi.
- Neaizmirsīšu. Paldies, Jola. •
Meitene nodūra galvu, pasniedza viņam lādīti. Viņai tik ļoti gribējās kaut ko pateikt. Viņai nebija ne jausmas, ko vajadzēja teikt, kādus vārdus pienācās lietot. Nezināja, ko būtu teikusi, ja arī spētu. Nezināja. Un neizsakāmi vēlējās.
Viņu rokas sastapās.
Asinis. Asinis. Asinis. Kauli kā balti, salauzti skali. Dzīslas kā bālas tauvas, kas izlaužas no pārsprāgušās ādas, kuru plosa milzīgas, dzelkšņotas ķetnas un asi zobi. Baisa, plosīta auguma troksnis un kliedziens bezkaunīgs un šausminošs savā bezkaunībā. Savā iznīcības, nāves bezkaunībā. Asinis un kliedziens. Kliedziens. Asinis. Kliedziens…
- Jola!!!
Nenneke ar viņas figūrai neticamu ātrumu piesteidzās pie zemē gulošās, saspringušās, konvulsiju pārņemtās meitenes, pieturēja viņu aiz pleciem un matiem. Viena no adeptēm sastinga kā paralizēta, otra žiglākā nometās ceļos pie Jolas kājām. Jola izliecās lokā, pavērdama lūpas mēmā bezbalss kliedzienā.
- Jola! kliedza Nenneke. Jola! Runā! Runā, bērns! Runā!
Meitene izliecās vēl vairāk, sakoda lūpas; smalka asins tērclte sāka tecēt pāri viņas vaigam. Nenneke, piesarkusi aiz piepūles, izkliedza kaut ko raganim nesaprotamu, taču medaljons viņa kaklā sāka raustīties tā, ka viņš neviļus noliecās un saguma zem neredzamā spēka svara.
Jola sastinga.
Ugunspuķe, balts kā palags, izdvesa skaļu nopūtu. Nenneke pieslējās ceļos un ar grūtībām piecēlās.
- Paņemiet viņu, viņa teica adeptēm. Nu jau to bija vairāk. Viņas bija saskrējušas nopietnas, izbijušās un klusas.
- Paņemiet viņu, priesteriene atkārtoja. Uzmanīgi. Un neatstājiet vienu. Tūdaļ nākšu.
Viņa pagriezās pret Geraltu. Raganis stāvēja nekustīgi, sasvīdušajā plaukstā murcīdams pavadu.
- Geralt… Jola…
- Nesaki neko, Nenneke.
- Es to arī redzēju… Uz mirkli. Geralt, nebrauc.
- Man jābrauc.
- Tu redzēji… redzēji to?
- Jā. Ne jau pirmo reizi.
- Un kas?
- Nav jēgas skatīties atpakaļ.
- Lūdzu, nebrauc.
- Man jābrauc. Parūpējies par Jolu. Uz redzēšanos, Nenneke.
Priesteriene lēni pagrieza galvu, nošņaukājās un ar augšdelmu asi, strauji notrauca asaru.
- Ardievu, viņa nočukstēja, neskatīdamās viņam acīs.
Andžejs Sapkovskis PĒDĒJĀ VĒLĒŠANĀS