Rēciens, kuru tā izgrūda, bija skaļāks par visiem iepriekšējiem. No griestiem pat sāka birt apmetums.
Striga pieslējās kājās, drebēdama nevaldāmās dusmās un slepkavošanas kārē. Geralts gaidīja. Viņš jau bija izvilcis zobenu, vilka ar to gaisā lokus un, apiedams strigu, uzmanīja, lai zobena vēzieni nesakristu ar soļu ritmu. Striga nelēca, bet lēnām tuvojās, ar skatienu sekojot asmens spožajai strēlei.
Geralts pēkšņi apstājās un sastinga, pacēlis zobenu gaisā. Samulsināta apstājās arī striga. Raganis ar zobena asmeni lēnām gaisā uzvilka pusloku, paspēra soli uz strigas pusi. Pēc tam vēl vienu. Un pēc tam palēcās, griezdams virs galvas zobenu.
Striga sarāvās, atkāpās. Geralts atkal bija pavisam tuvu, zobens nozibēja viņa rokās. Ragana acīs iedegās draudīgs mirdzums, caur sakostajiem zobiem izrāvās aizsmacis rēciens. Striga atkal atkāpās, itin kā viņu grūstu prom koncentrēta naida, niknuma, varmācības spēks, kurš viļņiem versmoja no uzbrūkošā cilvēka, ielauzās viņas smadzenēs un iekšās. Iepriekš nepazītas sajūtas pārbiedēta, viņa izdvesa vibrējošu, smalku spiedzienu, sāka griezties uz vietas un neatskatoties metās bēgt uz pils drūmo koridoru labirintu.
Geralts drebēdams nostājās zāles vidū. Viens pats. Ilgi gan tas vilkās viņš nodomāja -, līdz beidzot šī deja bezdibeņa malā, šis neprātīgais, baisais balets sasniedza gaidīto mērķi, ļāva viņam gūt psihisko vienotību ar pretinieku, iekļūt dzīlēs koncentrētajai gribai, kura pārpildīja strigu. Ļaunajai, slimīgajai gribai, no kuras spēka striga bija radusies. Raganis nodrebēja, atminoties mirkli, kad sevī ielaida
šo ļaunuma lādiņu, lai to itin kā ar spoguli virzītu neradlbas virzienā. Viņš vēl nekad nebija sastapies ar tādu naida un slepkavīga neprāta intensitāti; pat ar baziliskiem, kuri šajā ziņā bija izslavēti, viņš neko tādu nebija piedzīvojis.
Jo labāk, viņš nodomāja, dodoties uz ieeju kapenēs, kura melnēja grīdā kā milzīga peļķe. Jo labāk, pati striga saņēma vēl spēcīgāku triecienu. Tas viņam dos vairāk laika tālākai rīcībai, pirms neradība attapsies. Raganis nebija drošs, vai spētu saņemties vēl vienai līdzīgai piepūlei. Eliksīru iedarbības spēks sāka izsīkt, bet rītausma vēl bija tālu. Striga nedrīkstēja atgriezties sarkofāgā pirms gaismas, citādi viss iepriekšējais darbs būs vējā.
Viņš nokāpa lejup. Kapenes bija nelielas; tajās atradās trīs akmens sarkofāgi. Pirmajam no ieejas bija līdz pusei nobīdīts vāks. Geralts no azotes izvilka trešo pudelīti, ātri izdzēra tās saturu un iekāpa šķirstā. Kā jau viņš bija gaidījis, šķirsts bija divdaļīgs mātei un meitai.
Viņš uzbīdīja vāku atpakaļ tieši tajā brīdī, kad izdzirdēja no augšpuses atkal atskanam strigas rēcienu. Viņš nogūlās uz muguras līdzās mumificētajam Adas līķim, plāksnei no iekšpuses uzvilka Yrden zīmi. Uz krūtīm novietoja zobenu un nolika mazu smilšu pulksteni, pilnu ar fosforescējošām smiltīm. Sakrustoja rokas. Vairs nedzirdēja pili sadrebinošās strigas gaudas. Nedzirdēja vairs neko, jo čūskogas un strutenes uzlējums sāka iedarboties.
VII
Kad Geralts atvēra acis, smiltis pulkstenī bija gandrīz jau iztecējušas, un tas nozīmēja, ka viņa letarģiskais miegs bijis pat ilgāks, nekā vajadzīgs. Raganis saausījās nekas nebija dzirdams. Viņa maņas jau bija atsākušas darboties normāli.
Geralts satvēra zobenu rokā, pārlaida ar plaukstu pāri sarkofāga vākam, nomurminot formulu, pēc tam viegli par dažiem sprīžiem atbīdīja plāksni.
Klusums.
Viņš atbīdīja vāku vēl vairāk, apsēdās, turot gatavībā ieroci, izbāza galvu no šķirsta. Kapenēs bija tumšs, taču raganis zināja, ka ārā jau pamazām top gaišs. Viņš uzšķīla uguni, aizdedzināja miniatūru eļļas lampiņu, pacēla to. Gaisma uz sienām meta ērmīgas ēnas.
Tukšs.
Viņš iztrausās no sarkofāga smeldzošiem locekļiem, stīvs, nosalis. Un tad pamanīja. Tur viņa gulēja uz muguras. Blakus šķirstam, kaila, bez samaņas.
Viņa„šķita drīzāk neglīta. Kalsna, mazām, spicām krūtīm, netīra. Dzeltenrudie mati sniedzās gandrīz līdz jostasvietai. Nolicis lampiņu uz grīdas, viņš nometās viņai līdzās ceļos un noliecās pāri. Lūpas viņai bija bālas, uz vaigukaula liels zilums no ragana belziena. Geralts novilka cimdu, nolika malā zobenu un bez ceremonijām pavilka uz augšu labās acs plakstiņu. Zobi šķita normāli. Viņš pasniedzās pēc rokas, kas bija ierakusies matu kodaļā. Vēl nepaspējis sataustīt plaukstu, viņš pamanīja pavērtās acis. Par vēlu.
Viņa iecirta viņam nagus kaklā tik dziļi, ka asinis tai iešļācās sejā. Tad iegaudojās, tēmējot raganim acīs ar otru roku. Viņš uzkrita tai virsū, saķēra abu roku locītavas un dzelžainā tvērienā tās piespieda pie grīdas. Viņa nošņakstināja zobus nu jau pārāk īsus gandrīz viņam pie sejas. Raganis ar pieri iebelza viņai pa seju, sažņaudza stiprāk. Zaudējusi senāko spēku, viņa spēja vairs
tikai locīties zem Geralta auguma, gaudot, spļaudīdama asinis viņa asinis -, kurām bija pieplūdusi pilna mute. Asinis tecēja strauji. Laika nebija. Raganis izgrūda lāstu un spēcīgi iekoda viņai kaklā tieši zem auss, saspieda zobus līdz brīdim, kad necilvēcīgā gaudošana pārauga smalkā izmisīgā kliedzienā un pēc tam apvainotas četrpadsmitgadīgas meitenītes šņukstos.
Kad viņa vairs nekustējās, viņš to palaida vaļā, pieslējās ceļos, no piedurknes kabatas izrāva audekla gabalu, piespieda to pie kakla. Sataustīja līdzās esošo zobenu, pielika asmeni bez samaņas gulošajai meitenei pie kakla, pieliecās pie viņas plaukstas. Nagi bija netīri, aplauzti, asiņaini, taču… normāli. Pavisam normāli.
Raganis ar grūtībām pieslējās kājās. Caur ieeju kapenēs jau vīdēja lipīgi mikla rītausmas pelēcība. Viņš devās uz kāpņu pusi, taču tad sagrīļojās, smagi apsēdās uz grīdas. Asinis caur piemirkušo drānu tecēja lejup pa roku, krājās piedurknē. Viņš atpogāja svārkus, saplēsa kreklu strēmelēs, tina tās ap kaklu, zinādams, ka laika ir maz, ka tūdaļ zaudēs samaņu…
Paspēja. Un atslēdzās.
Vizimā aiz ezera gailis, skurinādams spalvas miklajā saltumā, aizsmakušā balsī iedziedājās trešo reizi.
VIII
Viņš ieraudzīja balsinātās sienas un griestu sijas un apjauta, ka atrodas istabiņā virs sardzes telpas. Pakustināja galvu un, sāpēs saviebies, iekunkstējās. Kakls bija apsaitēts biezi, solīdi, prasmīgi.
- Guli, burvi, teica Velerads. Guli un nekusties.
- Mans… zobens…
-Jā, jā. Vissvarīgākais, protams, ir tavs ragana sudraba zobens. Tepat vien ir, neuztraucies. Gan zobens, gan lādīte. Un trīs tūkstoši orenu. Nē, nesaki neko. Te nu es esmu vecais muļķis, bet tu gudrais raganis. Foltests to nebeidz daudzināt jau trešo dienu.
- Trešo…
-Jā, trešo. Glīti viņa tev to kaklu sadīrāja, varēja redzēt visu, kas tev tur iekšā. Daudz asiņu zaudēji. Par laimi, aizsteidzāmies uz pili tūdaļ pēc trešajiem gaiļiem. Tonakt Vizimā negulēja neviens. Nevarēja… Briesmonīgi jūs tur trokšņojāt. Neesi noguris no manas pļāpāšanas?
- Karaļ… meita?
- Karaļmeita kā karaļmeita. Izkāmējusi. Un tāda padumja. Raud bez apstājas. Un čurā gultā. Bet Foltests saka, ka tas viņai pāriešot. Nekļūs taču sliktāk, vai ne, Geralt?
Raganis aizvēra acis.
- Labi jau labi, tūdaļ iešu. Velerads piecēlās. Atpūties. Geralt? Pirms aizeju, pasaki: kāpēc gribēji viņu sakost? Ei?! Geralt?!
Raganis gulēja.